«Es šīs zemes elpa»

Raiņa 160. jubilejas gadu Lat­vijas Nacionālais teātris at­klājis ar «baltās traģēdijas» Indulis un Ārija vērienīgu ie­studējumu Indras Rogas reži­jā sadarbībā ar Valsts akadē­misko kori Latvija Māra Sir­mā vadībā. Izskatās, ka šis darbs paliks vienīgais dramatisko teātru dzimšanas dienas sveiciens Rainim šosezon, un tāpēc vēl jo vairāk pelna uz­manību.

Aksioma, ka Raiņa dramaturģijas spēks slēp­jas nevis lugu tehniskajā veidojumā, bet gan to vairāklīmeņu idejiskajā telpā, nav jāpierāda. Lai kā šos līmeņus definētu – filozofiskais, mītiskais, sociālpolitiskais, sadzīviskais, simboliskais, psi­holoģiskais – visās lielajās Raiņa ideju drāmās un traģēdijās to ir vairāk par vienu, un iestudētāja ziņā paliek izvēle, ko izvirzīt priekšplānā. Zināma psiholoģisko attiecību dinamika ir pat vissimbo­liskākajos Raiņa darbos, savukārt pat vissimbo­liskākajiem tēliem nepieciešams konkrēts skatu­visks iemiesojums.

1911. gadā tapusī jaunības traģēdija Indulis un Ārija nav izņēmums. Lugā ir gan intensīvs na­cionāls, folkloras tēlainībā bāzēts simboliskais slānis, gan pamatota un konsekventa Induļa un Mintauta idejiskā opozīcija attieksmē pret varu un tautu, gan Induļa dziļi traģiskā iekšējā sašķel­tība. Un it kā ēnā paliek jautājums, cik psiholo­ģiski ticamas ir liktenīgās jūtas starp abiem lugas titulvaroņiem, pēc noklusējuma pieņemot, ka galvenajam stāstam taču jābūt tieši par to – par mīlestību.

Tomēr, izsekojot tekstā soli pa solim Induļa un Ārijas savstarpējai psiholoģiskajai dinamikai, var droši apgalvot, ka darbībā šīs attiecības virza tikai Ārija un dara to pārsteidzošā emocionālā aklumā.

Lugā galveno varoņu satikšanās brīdī viņu līdzšinējā pieredze attiecībās ar pretējo dzimu­mu ir krasi atšķirīga. Ārija ilgu laiku ir pavadījusi izteikti maskulīnā pasaulē – kopā ar tēvu un viņa krustnešiem izkarojusi pusi Eiropas un pie Rei­nas viņai pat palicis potenciālais līgavainis. Savu­laik viens no pārmetumiem 1987. gada režisora Arnolda Liniņa šīs lugas iestudējumam Dailes teātrī, īpaši vienam no trim galveno lomu tēlotā­ju sastāviem, bija par pārāk frivolu, Āriju degra­dējošu interpretāciju: Mirdzas Martinsones Ārija, atgriežoties pilī pie tēva, uz skatuves izturējās pret Andra Bērziņa Kuno tik vaļīgi, ka lika domāt par iespējami intīmām viņu attiecībām pagātnē. Raiņa luga šādu lasījumu, starp citu, pilnībā pie­ļauj.

Arī lugas uzmetumos, tā saucamajās radā­majās domās Rainis akcentē Ārijas jūtu fizisko raksturu: «Melni mati, no Reinas, franču māte, zilas acis no tēva. [..] Ārija uzvar Induli ar miesis­ku mīlu, grib uzvarēt vien, neapzinoties sekas, arī nemīlot. Uzvar ar vienu skūpstu, novēršas un lepni iet projām, zinādama, ka sekos, teikdama: nāc līdzi pēc otra skūpsta. [..] II (cēlienā – L.U.) Ārijai tik atmostas mīla, ir mīla, bet fiziska vien.»^[1]

Turpretī Induļa pieredzē Ārija, iespējams, ir pirmā sieviete, jo Vizbulīti viņš uztver drīzāk kā jaunāko māsu. Neskatoties uz asiņaina kara fonu un paša jaunību, Indulis jau lugas otrā cēliena dialogā ar Pudiķi skarbi noraida pat domu par fi­zisku iekāri pret Āriju. Arī netiešā bildinājuma vārdus, lūdzot tēvam dot viņu Indulim par sievu, trešajā cēlienā izsaka Ārija pati.

Ceturtajā un piektajā cēlienā Rainis gan rāda Ārijas rakstura izaugsmi, ko lugas radāmajās domās vairākkārt saista pat ar varonību. Tomēr tad jau arī ar Induli ir notikušas neatgriezeniskas iekšējas pārmaiņas, un viņš ir pieņēmis izšķiro­šos lēmumus, kurus ietekmēt vairs nav Ārijas spēkos.