Modinātājzvana paradoksi

Modinātāja zvans ir, iespējams, kaitinošākā skaņa pasaulē. Ātrās pa­līdzības vai ugunsdzēsē­ju bākugunis un signāli satrauc, varu tikai iztē­loties, kādu spriedzi ra­da – kaut mums tas nebūtu jāuzzina! – sirēna, kas vēsta par raķešu uzbrukumu. Modinātāja zvans tikai izrauj atslābušo prātu no sapņa realitātes un liek atcerēties par dzīves īstenību. Tas, protams, nokaitina, bet ne uz ilgu laiku.

Ukraiņu režisora Vlada Troicka pērnajā sezo­nā Latvijā iestudētās izrādes – Karalis Ibī un citi monstri Nacionālajā un Stulbā dzīve Dailes teāt­rī – gribētos salīdzināt ar tādu modinātājpulkste­ņa zvanu, kaut iecerētas tās, visticamāk, bija kā bākuguņu zibšņi vai trauksmes sirēnas.

KARALIS IBĪ UN «MAZAIS CILVĒKS»

Jaunā un karojošā franču dramaturga Alfrēda Ža­rī luga Karalis Ibī sacēla pamatīgu troksni un protesta vētru 19. gadsimta nogalē. Pēc gadiem trīsdesmit to par savu karogu padarīja avangar­disti – dada, sirreālisms un absurda dramaturģija tieši «mazajā cilvēkā» Ibī tētiņā atrada īsto cilts­tēvu. Un kas gan tik traks bija šajā tirgus laukuma ludziņā jeb ginjolā? Parodēdams Šekspīra dēmo­niskos neliešus un slepkavas, ierindas cilvēciņš kaut kur nekurienē – tobrīd neeksistējošajā Poli­jas karalistē un ne mazāk mītiskajā Krievijā – no­vāca karaļus un slēpās no atriebības, un brūķēja rupju muti.

Paturot šo Ibī tētiņu kā titulvaroni un galveno briesmoni, Troickis kopā ar jauno latviešu dra­maturģi Elzu Martu Ružu viņam piepulcējis arī citus monstrus, bet visu priekšnesumu sadalījis piecās daļās, kuras komentē, publiku tieši uzru­nādams, Gundars Grasbergs konferansjē lomā. Pilnīgi atšķirīgas pēc stila un sižeta, tās vienojas tādā kā izpētē, ko tad īsti nozīmē jēdziens «ma­zais cilvēks».

Pirmajā daļā, ko konferansjē nosauc, ja esmu pareizi pierakstījusi, par Problēmām, notiek žil­binoši absurda parasta pilsoņa pārvēršana par – secīgi – nogrēkojušos priekšnieku, valsts prezi­dentu un cilvēkēdāju. Jaunais aktieris Rūdolfs Sprukulis knapi desmit minūšu laikā veic trans­formāciju no izbrīnīta kautruļa līdz aizrautīgam manipulatoram, kamēr pārējie tieši tādā pašā azartā maina amatus, funkcijas un pārliecības. Un beigās visi, pārtapuši par cilvēkēdājiem, mie­lojas ar smadzenēm, ko ķeksē tieši no nocirstām galvām, un nospriež, ka ir vajadzīgs ... karš. Šo iz­rādes daļu, kā noskaidroju no publicētājām in­tervijām, režisors sarakstījis pats. Mazais cilvēks šajā daļā ir lelle, ko bīda un virpina apstākļu sa­kritība.

Cilvēkiem, kas mākslā meklē izklaidi, problēmas esot jāiemāna izklaides iesaiņojumā

Otrā daļa ir vistuvākā Žarī lugai, tā ir, hm, laikmetīga šlāgeropera, kurai mūziku komponē­jis Aleksandrs Tomass Matjussons Karaļa Ven­ceslava nogalināšanu fanātiskā centībā regulē Marijas Bērziņas Ibī māte, nogalinātais Polijas karalis – Gundars Grasbergs, apzeltītu žagaru kroni nomainījis pret pūkainu nimbu, – dzied maigu romanci par to, ka sirdi jebkuros kreņķos mierinās tikai atriebība. Mārča Maņjakova Ibī tē­tiņš, nu jau pasludinājis sevi par monarhu, bliež pa labi un pa kreisi, un viņa baltā mantija pama­zām vien piesūcas ar asinīm. Ikviena ārija, an­samblis vai duets muzikālās noskaņas ziņā pilnī­gi runā pretī dziedātajiem vārdiem un līksmi tu­vina notikumus dramatiskajam finālam, kurā visi ekstātiski gavilē: «Lai dzīvo karš!» Priekškars aizveras. Paliek tikai Aleksandra Briča dziedātais un spēlētais bruņinieks, Venceslava atriebējs, kurš, aizdevies cīņā uz koka zirdziņa, ir atgriezies kā bezkāju klucītis. Priekškara šķirbā pastiepjas Ibī roka un ielidina bruņinieka paliekas kulisēs, un tur attālinoties noklust viņa vaimanas. Mazais cilvēks šajā daļā ir, sacīsim tā, vergs, kurš brīvību saprot kā citu paverdzināšanu un netraucētu slepkavošanu.