Divas pasaules – Leimane un Auznieks

Kas kopīgs diviem šāgada jauniestudējumiem – Latvi­jas Leļļu teātra uzvedumam Mīļumlietas un Dailes teātra iestudējumam Dzen savu ar­klu pār mirušo kauliem? For­mālais saskarsmes punkts interesei par abiem iestudējumiem – mūziku tiem radījuši komponisti, kas ieguvuši ievērību vispirms Latvijā, bet pēc tam arī ārzemēs kā kon­certmūzikas autori. Tātad šajā gadījumā runa ir par Lindu Leimani un viņas sadarbību ar Leļļu teātri un Kristu Auznieku un viņa sadarbību ar Dailes teātri. Tās ir teātra izrādes ar mūziku kā vienu no iestudējuma elementiem, nevis dažāda žanra un mēroga muzikālie uzvedumi diapazonā no augstā stila operām līdz brīvdabas dziesmu­spēlēm. Tie nav arī mūzikas teātra paraugi, kur kā nesens piemērs jāpiemin Franciskas Kronfotas, Evarta Melnalkšņa un viņu domubiedru, tostarp komponistu Alises Rancānes un Raivja Misjuna, radītā izrāde Velni. Tiktāl par definīcijām.

Ar Lindu Leimani un Kristu Auznieku sasau­cas Ēriks Ešenvalds, kurš raksta mūziku Nacionā­lā teātra iestudējumam Indulis un Ārija, kā arī Aleksandrs Avramecs, kura mūzikas dēļ noteikti vēlēšos doties uz Mariusa fon Maienburga lugas Nachtland Dailes teātra versiju, taču tie jau būs jaunās sezonas darbi. Lindas Leimanes mūzika iepriekš jau skanējusi Latvijas Nacionālā baleta iestudējumā (Ne)stāsti man pasakas. Hamlets un Ģertrūdes ielas teātra izrādē Nasing spešal. Savu­kārt Krists Auznieks nācis klajā ar monooperu Apzināšanās un kameroperu Tagadne, kā arī ko­pā ar Platonu Buravicki un Santu Ratnieci tapusi muzikālā cirka izrāde Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi. Jāsecina, ka pieredze ir, profesionalitāte ir, un komponisti arī abus jaunos iestudējumus droši var likt radošo veiksmju sarakstā. Cita lieta, ka mazāk esmu pārliecināts par pārējo izrādes veidotāju veiksmi, un, iedziļinoties teātra māk­slas darbā kā integrālā veselumā, rodas arī kritis­ku jautājumu un pieņēmumu ķēdes.

MĪĻUMLIETAS

No Rīgas cirkam paredzētās un Liepājas koncert­zālē Lielais dzintars redzētās izrādes Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi līdz Leļļu teātra jaunie­studējumam Mīļumlietas ir viens rokas stiepiens. Pirmā izrāde bija domāta jauniešiem, bet otrā – bērniem. Protams, Mīļumlietas var skatīties ik­viens, taču, ja šis ikviens ir kultūras kritiķis, tad viņš vienā brīdī kļūst skumjš un nīgrs. Un te acīmredzami rezignētā atziņa, ka pieaudzis cil­vēks nekādi nepieder pie mērķauditorijas, jāno­dala no vērojuma par paša iestudējuma šaubīgā­kajiem aspektiem.

Taču vispirms – par labo, vērtīgo, izteiksmīgo.

Elektronika un balsis, kas savijas kopā skaņu ce­liņa ierakstā, – no vienas puses, hronometrāžas ziņā nekā daudz nav, no otras puses, katra epizo­de ir īstajā vietā un īstajā laikā. Vēlreiz atskatoties uz muzikālā cirka izrādi – ar zināmu nožēlu jā­teic, ka toreiz Lindai Leimanei bija doti plašāki uzdevumi un profesionālu instrumentālistu ka­mersastāvs, un tad komponistes mūzika arī ska­nēja ekspresīvākās harmonijās un spriegākos sa­likumos. Šoreiz ir viena trāpīga intonāciju sfēra, otra, trešā, un Linda Leimane teicami iekļaujas spēles noteikumos, bet asprātība komponistes izpratnē neapšaubāmi atbilst asprātībai režiso­res un aktieru izpratnē. Jeb, palūkojoties no cita skatpunkta, – izrādes temporitms sakrīt ar muzi­kālo temporitmu. Un tie ir ne tikai gaiši un jocīgi motīvi vien – izrādes pēdējā aina pienāk ar māk­sliniecisku vispārinājumu, attiecīgi arī Lindas Leimanes elektroniskā partitūra iegūst papildu dziļumu, un iespaids ir saviļņojošs un aizkusti­nošs.

Viss iepriekšminētais liecina par profesionāli paveiktu darbu. Tad kādēļ tomēr šķiet, ka Mīļum­lietas pazūd no atmiņas ļoti ātri un ka par tām nav īpaši daudz, ko teikt? Atbilde laikam meklē­jama režisores skatījumā, koncepcijā un iepriek­šējās darbības specifikā. Mīļumlietu režisore ir horeogrāfe Kristīne Brīniņa, un tādēļ nepār­steidz, ka šis pamatā ir kustību iestudējums, ne­vis tīrs leļļu teātris. Uz skatuves darbojas dzīvi, reāli cilvēki, pavisam konkrēti – Malgožata Apse, Artūrs Putniņš, Agris Krapivņickis un Lienīte Osi­pova. Jā, te var sastapties ar Leļļu teātra labāko tradīciju garā radītiem kostīmiem un scenogrāfi­ju, ko veidojusi apvienība Grāfienes, un Nika Cip­rusa gaismu. Taču izrādes semantika nepārpro­tami sakņojas Kristīnes Brīniņas pārstāvētās laik­metīgās dejas sfērā, kur iestudējuma saturs tiek izteikts kustībās, nevis verbalizētā naratīvā.