Dominantes un marginālijas

Mūzika tiek absorbēta tāpat kā tas, kas ir gaisā, bet nav redzams. Patiesībā tā ir viela, turklāt šai skanīgajai vielai var būt bēdīgs, jautrs, neitrāls, melan­holisks vai stimulējošs lādiņš. Un pasaulē reti ir sastopamas tādas vielas, kas spēj izraisīt tik dažādas reakcijas.^[1]

(Gonsalu M. Tavarešs)

Muzikālais teātris ir saza­rotu taciņu dārzs – maz­liet aizaudzis, mazliet noslēpumains un reizē ļoti vilinoša teritorija mūsdienu Latvijas teāt­ros. Augošais starpdi­ciplinaritātes īpatsvars skatuves mākslu muzi­kālajos žanros nereti rada problēmu definēt konkrētu žanru vai novilkt stingras robežas, kas laikmetīgajā skatuves mākslā vispār šķiet prak­tiski neiespējami. Ne vienmēr pretendējot uz piederību pretenciozajam operas vai demokrā­tiskākajam operetes, rokoperas vai mūzikla žanram, pēdējās sezonās arī dramatiskajos te­ātros tapušas vairākas izrādes, kurās mūzika ir viens no galvenajiem dramaturģijas kompo­nentiem, nevis fons, noskaņa, varoņu jūtu ilus­trācija vai cita veida estētiski pakārtots elements izrādes kopējā audumā.

PAR KOMPONISTA LOMU

Portugāļu rakstnieks Gonsalu Manuels Tavarešs raksta, ka mūzikai piemīt spēja iejaukties matēri­jā^[2]. Savukārt kompozicionālās domāšanas advo­kāts Dāvids Rēzners apgalvo, ka attiecībā uz ma­terialitātes nepārtrauktību (continuum), kas stiepjas no muzikalitātes uz teatralitāti, kompo­zīcijas jēdziens no savas burtiskās nozīmes (komponēt teātri kā mūziku) caur līdzdalības piesaukšanu (komponēt teātri līdzīgi mūzikai) pakāpeniski iestiepjas metaforiskajā^[3].

Dažādu elementu hierarhiskās attiecības teātrī gan radošajā procesā, gan galarezultātā ar­vien biežāk nomaina koprade, kurā iesaistīto ra­došo profesionāļu potenciāls summējas nedefi­nētās proporcijās un ideālā gadījumā veido sinkrētisku mākslas darbu, kas iedarbojas vien­līdz spēcīgi uz visiem uztveres kanāliem un vai­rākos līmeņos. Keitija Boida, piemēram, sevi ne­uzskata par komponisti, bet drīzāk režisori vai vismaz līdzrežisori, jo mūzika ietekmē izrāžu formveidi un pat režijas konceptu. Manuprāt, šis ir labākais no iespējamiem variantiem jaunu muzikālu izrāžu tapšanā, jo neviens komponists taču neraksta primāri kaut kādām pleilistēm vai partitūru bibliotēkām, bet gan dzīvam, elpojo­šam un skanošam iestudējumam, kurš atstāj pa­liekošu nospiedumu publikas muzikālajā atmi­ņā. Ideālie gadījumi gan ir vairāk teorētisks kon­cepts, jo uz tiem parasti neattiecas dažādi kon­tekstuāli apstākļi, piemēram, kādēļ šāds darbs vispār top un kāda ir tā funkcija konkrēta teātra repertuārā, projekta vai festivāla programmā. Turpinājumā dažas pārdomas un novērojumi 2024./2025. gada sezonā dažādu muzikālu izrāžu pieredzēšanas kontekstā.

MEŽA GULBJI

Režisors Klāvs Mellis pagājušajā sezonā ļāvies lielo skatuvju izaicinājumam, turklāt veidojot vienu klasisku mūziklu – Raimonda Paula un Māras Zālītes Meža gulbjus Dailes teātrī, vienu dziesmuspēli (vismaz pēc autoru definīcijas) – Ernesta Mediņa un savu Dumpīgo Rīgu Nacionā­lajā teātrī un vienu izrādi-karaoki – Love is a stranger apvienības Kvadrifrons radošajā kalen­dārā. Nezinu, vai tā ir nejaušība, sakritība vai li­kumsakarība, bet visas šīs izrādes ir muzikālas, lai arī tapušas dažādās pieejās, un liecina par re­žisora interesi dabā izpētīt muzikālo izrāžu ie­darbību uz šodienas publiku. Sākt šo procesu ar Raimondu Paulu ir reizē visvienkāršāk un vissa­režģītāk.