Elle ir citur?

Toma Treiņa izrādes liecina, ka viņu interesē gan cilvēks kā in­divīds, gan sabiedrība kopu­mā. Viņu interesē gan tagadne, gan pagātne, jo bez tās nevar izprast šodienu. Abas Toma Treiņa šā gada izrādes vismaz «uz papīra» veido diloģiju. Pat vēstures un hro­nikas laika līnijā nostājušās hronoloģiskā secī­bā: Burvju kalns pirmizrādi piedzīvoja aprīlī, Nachtland – septembrī. Tās stāsta vienu stāstu, kas sākas pirms aptuveni simt gadiem un bei­dzas – vai tomēr turpinās – šodien.

PIRMS SIMT GADIEM

1929. gadā Nobela prēmiju literatūrā saņēmušais Tomass Manns romānu Burvju kalns rakstīt sāk pirms Pirmā pasaules kara, un apjomīgais darbs tiek izdots 1924. gadā. Rakstnieks attēlo Eiropu pirmskara noskaņās. Darbību koncentrējot šaurā vidē, tuberkulozes sanatorijā Šveices pilsētā Da­vosā, viņš atklāj sabiedrības mikromodeli un laikmeta panorāmu, kuru caurstrāvo dažādas fi­lozofiskās idejas. Tas ir jauna vācieša Hansa Kas­torpa pieaugšanas stāsts slimības ēnā, kurā viņš nobriest kā personība, gan piedzīvojot kaislību pret sievieti, gan iegūstot intelektuālo bagāžu, par ko parūpējas masons Setembrīni un ebrejs, jezuīts Nafta. Itāļu rakstnieks un Rietumu humā­nās vērtības pārstāvošais Setembrīni iestājas par cilvēka brīvību un tic tā saprātam, bet viņa opo­nents – radikālis, sociālisma ideju piekritējs Naf­ta ir pārliecināts, ka nākotne ir iespējama, tikai caur ciešanām un ar destruktīvu rīcību iznīcinot veco pasaules kārtību.

Par spīti tuberkulozei, kas tomēr ir nāvējoša slimība, sanatorijas «viss iekļauts» apstākļi ir tik patīkami, ka cilvēki neraujas no turienes prom. Medicīnas personāls peļņas nolūkos ir ieintere­sēts nelaist pacientus mājās, un viņi gadiem, ār­stējoties un dzīrojot, vada savas laiskās dienas. Tā ir īpašā kalnu gaisa miegā ieaijātā Eiropa, kas dzīvo iluzorā mierā, līdz to pārsteidz karš.

Treinim patīk teatralitāte. Jau vienā no sa­viem pirmajiem iestudējumiem, izrādē Kam no Vilka kundzes bail? Dailes teātrī, viņš sadarbībā ar scenogrāfi Pamelu Butāni radīja rotaļu lauku­mu, kurā kā bērni ņēmās Edvarda Olbija lugas tēli – telpas simbolikas un nežēlīgo psiholoģisko spēļu mijiedarbē radās interesanti nozīmju slāņi.