Moira un Sniegbaltīte

Sniegbaltīte un princis dejo, viens otram nepieskardamies, katrs savā ritmā un citādiem soļiem, tomēr viņus cieši saista skatieni un elpu aizraujoša tuva brīnuma sajūta. Sniegbaltīte ir Vitas Vārpiņas ie­miesotā Holivudas dīva un vēlāk mobilo sakaru principa izgudrotāja Hedija Lamā­ra, kura savulaik «aizdevusi» seju Disneja emble­mātiskajai varonei. Princis ir Enigmas atminētājs Alans Tjūrings, kura lomā dzīvo Mārtiņš Meiers. Tāda satikšanās nekad nav bijusi, tā ir Tjūringam piešķirta vīzija, metafora… priekšatklāsmei. Nav jābūt ģēnijam, lai zinātu šo absolūti laimīgo izjū­tu, kad problēmas atrisinājuma vēl nav, bet ir ie­mirdzējusies gaisma tuneļa galā, un iepriekš ne­saistītas idejas sāk slīdēt uz vienotas ainas pusi, haoss tiecas uz harmoniju. Šis ir viens no Lukaša Tvarkovska izrādes Orākuls būtiskākajiem kad­riem manis samontētajā kopbildē: skaistais gara brīvības mirklis, kad Alana Tjūringa prātā ataust nojausma par fatālā uzdevuma atrisinājumu.

KAIMIŅU SISTĒMAS

Lukaša Tvarkovska režijas rokraksts ir skaidrs un nemainīgs. Manā pieredzē tikai Roberta Vilsona izrādes ir tikpat acumirklīgi atpazīstamas. Pilnīgi atšķirīgi mākslinieki, kuri manā teātra pasaulē iz­rādās visai tuvi kaimiņi. Vienkārt, abu izrādēm piemīt spēcīga vizualitāte, kuru nepārtraukti nā­kas savā prātā montēt no daudziem saskaitāma­jiem. Otrkārt, tajās būtisku jēgas slāni veido ne­pārtraukta, pat agresīva skaņaina (soundscape – formulēja Hanss Tīss Lēmanis, skaņava – tulko latviešu muzikologi, Orestu Silabriedi ieskaitot). Tomēr trešo un galvenokārt, kā vienam, tā otram tikai šķietami aktieris ir krāsa gleznā vai skrūvīte mašinērijā. Patiesībā viņu izrādēs pats svarīgā­kais ir personība, kura spīd cauri Vilsona unificē­joši baltajam grimam un nepazūd Tvarkovska azartiskajā atrakciju montāžā.

Būtisku jēgas slāni veido nepārtraukta, pat agresīva skaņaina

Esmu redzējusi trīs Lukaša Tvarkovska izrā­des un pārliecinājusies, ka ikreiz man emocionā­li (un arī intelektuāli) «sausajā atlikumā» ir pali­kušas aktieru personības un viņu paustais vēstī­jums.

Ar gada starpību Tvarkovskis iestudējis trilo­ģijas par zinātni un karu pirmās divas daļas. Vai, plašāk raugoties, par to, vai zināšanu summas un izpratnes dziļuma palielināšanās padara cilvēkus (un cilvēci) laimīgākus un prātīgākus, bet pasau­li – drošāku. Gan Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī iestudētā izrāde Quanta (2024), gan nule Dailes teātrī uzvestais Orākuls šo jautājumu risi­na visnotaļ paradoksāli.

NENOTEIKTĪBAS TEORIJA KĀ PASAULES REDZĒJUMS

Joannas Bednarčukas lugā Quanta (tas ir latīņu vārda quantum daudzskaitlis, ar to fizikā apzīmē absolūti mazāko enerģiju, ko fizikālam ķerme­nim iespējams atdot vai pieņemt, proti, kaut ko tālāk nesadalāmu) ievērojami un patiešām reāli zinātnes spīdekļi un viņu, iespējams, izdomātās sievas 1938. gada vasarā sastopas Šveices viesnī­cā ar zīmīgu nosaukumu Les Moires, tātad moi­ras, sengrieķu mitoloģijas likteņdieves. Viņi visi nodarbojas ar smalko matēriju pētīšanu – tai ir liela nozīme arī atombumbas, universālā iznīcī­bas ieroča, radīšanai. Viņi ir atbraukuši uz neitrā­lo Šveici un vientulīgu viesnīcu kalnos, lai… pie­rādītu dzīvē vienu no kvantu teorijas postulā­tiem, ko ļoti primitīvi varētu definēt tā: vissmal­kākajai matērijas daļiņai piemīt raksturs un jēga tikai kustībā, tātad mainībā. Respektīvi, nekas, ko saredz cilvēka acs, dziļāk pētot, nav tāds, kā izskatās. Un šo tēzi viesnīcā sabēgušie zinātnes spīdekļi pierāda, nevis strīdēdamies par teorētis­kās fizikas nostādnēm, bet pūlēdamies tikt skaid­rībā paši par savu privāto dzīvi un jūtu dabu. Un starp citu arī saprast, kāpēc pēkšņi pazudis viens no viņiem, itāļu fiziķis Etore Majorana, un kas vispār tuvākajā laikā notiks ar pasauli. Piedevām viņi gaida retu parādību – momentu, kad Saule, Zeme un Urāns (grieķu mitoloģijā – debesu per­sonificējums) nostāsies vienā līnijā un parasti neredzamā sīkā planēta iznāks no Zemes ēnas un kļūs redzama.

Tvarkovskis un viņa scenogrāfs Fabjēns Ledē precīzi rekonstruē laika ārējās izpausmes – iz­smalcināto jūgenda greznību viesnīcas interje­ros, kuri tumšās skatuves vidū mirdz kā dārgak­meņi. Bet vēl precīzāks un diemžēl saprotamāks ir laika gars – koncentrēšanās uz personisko pro­blēmu risināšanu, lai nebūtu jādomā par ap­draudējumu, kas tuvojas. Cilvēks ir pats savas (un režisora!) uzmanības un izpētes centrā.

Savukārt ar tehnoloģijām, video un dzīvā plā­na montāžu režisors nepārtraukti atgādina par redzamā nenoteiktību. Skatīties Quanta ir aiz­raujoši, mēģinot atminēt, kā, kāpēc un vai Tvar­kovskis mānās, un kādas asociācijas, paralēles un atgādinājumus viņš liek nojaust darbībās, varo­ņu tekstos un pat viņiem dotajos vārdos.