Traģiskā varoņa iznāciens

Tieši šajā brīdī, kad rakstu re­daktores sleju, Lietuvā streiko kultūras darbinieki un visā valstī dažādos izpildījumos skan Mikaloja Konstantīna Čurļona simfoniskā poēma Jūra. Lietuvieši ar mākslas darbiem, bezmaksas koncertiem, izstādēm un lekcijām protestē pret labēji populistiskas partijas un ar nozari līdz šim nesaistīta kandidāta izvirzī­šanu kultūras ministra postenim, kultūras neno­vērtēšanu un uzskatu, ka tā Lietuvas Republikai ir lieks un pārāk dārgs tēriņš. Šā protesta logotips ir no ceļu satiksmes noteikumiem pazīstamais brī­dinājuma trijstūris, kurā no kraujas jūrā gāžas pil­nīgi latvisks vārds «KULTŪRA». Tas ir tikai vēl viens pierādījums tam, ka māksla ir tā pati dzīve, tikai talantīgi koncentrēta un fokusēta.

Par to liecina arī mūsu teātra sezonas sā­kums. Gandrīz vienlaikus divos Rīgas teātros no­tikušas pirmizrādes, kurās pilnīgi atšķirīgi, bet vienlīdz spēcīgi koncentrēts laika gars. Jo ir pie­nācis traģiskā varoņa laiks. Traģiskais varonis pēc būtības ir iespējams tikai tad, kad nav izvēles. Ja jau tāda ir, atliek tikai iet un rīkoties.

Zināt un klusēt, spēt un nedrīkstēt – tāda ir Blečlijparka matemātikas ģēniju atbilde hamletiskajam «būt vai nebūt»

Raiņa Indulis un Ārija, kādu to Nacionālajā teātrī iestudējusi Indra Roga, atklāj tieši tādu tra­ģisko varoni. Lai par kādu rīcību izšķirtos Kārļa Reijera precīzi un spēcīgi spēlētais varonis, kūru virsaitis, tātad mūsdienu izpratnē valstsvīrs, viņš nodos vai nu savējos vai sabiedrotos, un pilnīgi noteikti – pats sevi. Nekad iepriekš nebiju iedo­mājusies, ka šajā ziņā Indulis ir traģiskāks tēls gan par Šekspīra Hamletu, gan Raiņa Jāzepu. Tie abi, mēģinādami tikt galā ar laiku, kas izgāzies no eņģēm, tomēr koncentrējas uz savām sāpēm, at­riebi un piedošanu. Indulis gremdē vai ceļ savu tautu – par paša sāpju cenu, un jebkura viņa iz­vēle būs traģiska kļūda.

Tieši tāpat Dailes teātra lieldarbā Orākuls, va­roņi nonāk traģiskā bezizejā, jo viņu atklājums, ja tiktu izmantots taktiski, ļautu izglābt simtus, bet stratēģiski un ilgtermiņā tāda rīcība nozīmētu bojāeju simtu tūkstošiem. Zināt un klusēt, spēt un nedrīkstēt – tāda ir Bērklijparka matemātikas ģēniju atbilde hamletiskajam «būt vai nebūt».

To pašu, tikai izkliedētu daudzos politiskos lēmumos, strupceļos un bezpalīdzībā, mēs re­dzam arī dzīvē, jebkurā līmenī. Lai pretotos ļau­numam un muļķībai, ir jākāpj pāri humānisma pamatprincipiem. Privātais pret sabiedrisko, personiskais pret vēsturisko, taktiskais pret stra­tēģisko – jebkurš apziņas un rīcības līmenis ir ne­atrisināmu pretrunu pilns. Liekas, ka vēsturē šis gadu desmits paliks kā traģisko kļūdu laiks. Māk­sla to spoguļo un neļauj ignorēt.

Edīte Tišheizere,

Galvenās redaktores pienākumu izpildītāja