Tvert un izjust katru savas dzīves mirkli

Valmieras vasaras teātra festivālam pa priekšu iet labā slava. Tas mudina turp doties, taču, iespējams, rada arī izkāpinātas gaidas un cerības.

2. augusts – festivāla otrā diena. Tā sākas necerēti saulaina un tāda arī turpinās līdz pašam vakaram. Pamīšus tiek rādīti gan jauni iestudējumi, gan šis tas labs no iepriekšējiem gadiem – 10. gadadiena nudien ir gana būtisks iemesls atskatīties un apkopot pieredzi.

14:00 esam aiz Valmieras teātra netālu no gravas pie Rātes upītes. Sākas izrāde Kas tur kustas?. Parādās gana nopluinīta grāmata (starp citu, Teātris un dzīve) un sāk izpausties. Tā vēlas atgādināt par savu sākotni – dabu, no kuras ir nākusi. Uzklīst tēli, kas skatītājus nosacīti iedala trijās grupās – Koki, Akmeņi un Upe. Katra grupa dodas ceļojumā – vispirms atsevišķi, tad visas trīs kopā. (Es iegados starp «kokiem».) Tiek izklāstīti noteikumi – turēties kopā, jautāt, ja kaut ko grib uzzināt... Ceļā uzrodas neparastas radības, kas cita ar citu mijiedarbojas – ķer, nobīstas, meklē, biedē… Brīžiem – ar gluži akrobātisku sparu.

Tā nu mēs visi nokāpjam gravā, līdz varam vienoties ar vidi kā savējie, nonākot pie izjūtas, ka visi esam daļa no dabas pirmatnējības, ko joprojām nesam sevī.

Tā izjūta tiešām rodas, un tas, iespējams, ir izrādes lielākais ieguvums – vērot, piedzīvot, līdzdarboties, sadarboties. Kas tur kustas? ir izrāde visai ģimenei, tātad – arī ģimeniska izziņas un sadarbības aktivitāte. Ne velti kādā brīdī visi izveido «mīlestības tuneli».

Izrādes režisore – Endīne Bērziņa, dramaturģe – Elza Vildaus, horeogrāfe – Laura Gorodko, izrādes māksliniece – Signija Joce, mākslinieces asistentes – Diāna Vašuta, Katrīna Levāne, Dagmāra Baumgarde, Elza Šauriņa. Līdzautori un izpildītāji: Inga Štelmahere, Madara Enkuzena, Aleksandrs Bricis, Edvards Kurmiņš, Vladimirs Goršantovs. Izrāde tapusi sadarbībā ar Liepājas Leļļu teātri.

Visi esam daļa no dabas pirmatnējības, ko joprojām nesam sevī

Par ko uzvedums liek aizdomāties – vai ieceres potenciāls nevarēja izvērsties dramaturģiski grodāks? Koks (Aleksandrs Bricis) uzdod būtiskus jautājumus. Kāpēc no šī punkta mani redz, bet no tā ne? Kāpēc tas ir mazs un kaut kas cits ir liels? U.t.t. Dažbrīd kāds bērns kaut ko atbild, bet kopumā tie jautājumi iekarājas nekurienē, jo iešana turpinās. Šķita, ka šo pastaigu, «iešanu rotaļās» un «meža dīvainīšu» saspēli (kurā visi tiešām cenšas un dara, ko var) būtu vērts izvērst par vēl ko vairāk. Jo ir ieguldīts liels darbs.

Līdzīgas izjūtas radās, skatoties izrādi Te, bite! turpat netālu – Valmieras pilsdrupās. Interaktīva izrāde aktīviem skatītājiem. (Noskatījos to festivāla pirmajā dienā, bet to rādīja arī otrajā dienā.)

Trīs aktieri – Gerda Embure, Rūta Pūce, Krišjānis Strods – tādos kā dravnieku tērpos (scenogrāfijas un kostīmu konsultante Pamela Butāne) ieved klātesošos bišu pasaulē. Idejas autore un horeogrāfe Agate Bankava liek ne tikai aktieriem būt gana lokaniem, bet arī skatītājiem ložņāt kā bitītēm dārziņā: «Kas dārzā, kas dārzā, bitīt rožu dārziņā. Caur zaru zariem, cauri lapu lapām». Sākumā gan šķiet, ka tā ir tikai tāda «rotaļu aktivitāte», bet tad parādās dramaturģisks kāpums (dramaturģijas konsultante Ance Muižniece) – auditorija pamazām uzzina šo un to par bitēm šajā pasaulē – skaitu, svaru, uzvedību… Un bērniem tā, manuprāt, ir brīnišķīga iespēja skaidri uzzināt un atraktīvi pabūt bišu pasaulē. Tas nav maz! Brīnišķīgā kārtā kāds mazais skatītājs pat izdarīja secinājumus no iepriekš dzirdētā par apputeksnēšanu, lai pie bišu produktiem minētu arī gurķi! Izpildproducente – Anna Ulberte. Sirsnīgi! Un, iespējams, ar attīstāmu potenciālu.

Bērniem tā ir brīnišķīga iespēja skaidri uzzināt un atraktīvi pabūt bišu pasaulē

Gaidot nākamo izrādi, no skatuves dibenpuses varam pavērot atjaunoto Inišmoras leitnantu, jo jebkurš gājējs, kafejnīcas apmeklētājs vai braucējs iekļūst izrādes tālajā plānā. Ir manāma liela skatītāju atsaucība. Tāpat paralēli iepriekš varēja manīt atskaņas no tuvu esošajiem Koplietojamajiem stāstiem, ko skatījos iepriekšējā dienā. Tajos visjaukāk bija vērot Antas Aizupes un Jāņa Kroņa iejušanos žurnālistu Ilzes Strengas un Andreja Volmāra ādā. Garšīga parodija.

16:00 dodamies uz izrādi Iedomātā Valmiera: UTOPISKIE SKATI, horeogrāfiska pastaiga pa pilsētu. Horeogrāfe – Stefānija Felbere (Vācija), horeogrāfes, kostīmu mākslinieces – Dita Andersone, Anna Marija Puķe, Poļina Filippova, izpildproducente – Anna Ulberte, piedalās kopienas pārstāvji.

Izrāde sākas parkā starp lielveikalu Valleta un Kultūras centru. Vairākas meitenes draiskojas, skraida, dažnedažādi mijiedarbojas, tērpušās atšķirīgu krāsu tērpos (sarkana, zaļa, zila, dzeltena). Tad mēs tiekam sadalīti mazākās grupās, no kurām katra tiek ievesta kādā universālveikala stāvā. Priekšnesums kļūst daudzveidīgāks: stāstījums, kas atgādina dzejas balto pantu; meitenes dejo, te uzrazdamās, te pazuzdamas; kā arī varam vērot video savā mobilajā telefonā, pie kura tiekam, skenējot QR kodu. Virzāmies starp veikaliņiem.

Izrāde mūs pievērš savām izjūtām. Teksts atgādina, ka veikala apmeklējums nav tikai mērķtiecīga preces iegāde, bet vesela buķete ar domām, garām slīdošiem tēliem, dokumentāliem personāžiem, nejaušām frāzēm, negaidītām vizuālām kompozīcijām, mobilā telefona informāciju… To izjust un apzināties ir aizraujoši: cik bagātīga un bieži vien neapzināta veidojas mūsu realitāte.

Teksts atgādina, ka veikala apmeklējums nav tikai mērķtiecīga preces iegāde

Tad mēs nonākam universālveikala garāžā, kur dejas turpinās, fonā redzot video ar cilvēkiem un pilsētas skatiem. Šī daļa ir horeogrāfiski striktāka, taču īsti jaunu jēgu iepriekš izbaudītajam nepiešķir, vēl jo vairāk tāpēc, ka ir pietiekami gara, tāpēc gribas gaidīt vēl kādu attīstību. Bet – izjūtu kokteilis tomēr kopumā ir bijis gana bagātīgs.

Tālāk festivāla ietvaros braucam uz Strenčiem, kur skatāmies «izrādi uz teksta robežas» Tagad Strenčos. Tās radošā komanda: Orbīta – Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs; vokālais ansamblis Kolibri, koris Kaķi. Komponists – Jēkabs Nīmanis. Izrādē piedalās: Narators – Gerds Lapoška, kā arī kopienas pārstāvji, brīvprātīgie. Literārais redaktors – Arvis Viguls. Norises vieta – Katlumājas šķeldas krātuve.

Viņu nesamākslotā eksistence kādā brīdī ved līdz dziļam saviļņojumam – par esību, latviešiem, pasauli te un tagad.

Lūk, šī izrāde ir ļoti patīkams pārsteigums. Ieraugām dažādus personāžus, kas brīžiem ieklīst skatītāju redzeslokā, brīžiem pazūd, bet tie visi iemieso reālus Strenču iedzīvotājus šobrīd – fotogrāfu, divu bērnu tēvu, kas ķerrā ved peldēties bērnus, atpūtniekus, kuri tālumā kaut ko grilē, pastnieku, puisi, kas ved pastaigā suni… Debesīs parādās pat balons meteoroloģiskajiem mērījumiem. Tie visi neko nespēlē, bet vienkārši ir. Viņu nesamākslotā eksistence kādā brīdī ved līdz dziļam saviļņojumam – par esību, latviešiem, pasauli te un tagad. Beigās lielajam radio, kas «pārraida diktora tekstu», katrs no dalībniekiem pievieno arī savu, mazu radio. Un šis simbols it kā saka: mēs visi kopā raidām Visumam un vēsturei par savu esību – un tas ir svarīgi. (Skatītājos arī klusējošs komponists Artūrs Maskats, Strenču iedzimtais.)

Dokumentālais teātris, kas atsauc atmiņā senus Latvijas kino žurnālus. Gerda Lapoškas balss rimti vēsta par to, ko redzam. Un kādā brīdī mirkļa svarīgums atgādina par diktoru dzirdētajām Borisa Podnieka miera un cerību pilnajām intonācijām.

Stilistiski visizturētākā no izrādēm.

Ja man būtu jānosauc šīgada festivāla galvenais vārds, es teiktu: APZINĀTĪBA. Tvert un izjust katru savas dzīves mirkli, izprast tā nozīmīgumu. Manuprāt, tieši tam bija veltītas festivāla jaunās izrādes.