Ja nu kas, Klāvs aplaistīs

Lai kā šķistu, ka, piedzīvojot tikai vienu no trim festivāla dienām, neesmu piedzīvojusi neko, cenšos tomēr sevi atturēt no «visu vai neko» kategorisma. Arī viena diena festivālā ir viena diena festivālā, un reizēm tas ir gana daudz. Vai ar 24 stundām pietiek, lai pēc samērā gara pārtraukuma atcerētos, kā ir būt skatītājam, mēģināt saprast, kā to sakombinēt ar būšanu mammai, un lai vakarā un no rīta vēl izliktos, ka saprotu ko no sintakses un valodas vispār? Nezinu. Bet provēsim.

Mans desmitais Valmieras vasaras teātra festivāls sākās ar Teātra Vēstneša sapulci, kurā neapdomīgi pieteicos rakstīt par festivālu visā tā apjomā, lai vēlāk tomēr kapitulētu sadzīviskā menedžmenta priekšā un, suniski pieglaudusi ausis, «uzmestu» kolēģus. Nožēlai un bailēm nepiedzīvot augot, paveicās, ka Anna no Satori uzaicināja intervēt Reini, un es ne bez tielēšanās piekritu. Nedēļu pirms festivāla esot Valmierā un saprotot, ka ieguvums būs lielāks nekā zaudējumi, pieņēmu lēmumu, ka uz festivālu tomēr ir jābrauc, «kaut uz vienu dienu, kaut vai tikai» (tālāk ir kaut kas par «diviem kailiem bez pasēm un tituliem», nebrīnieties, arī Prāta vētra šogad te piestāv). Bet labi, mēs beidzot atbraucām un īsā laikā redzējām četrus vasaras teātra notikumus.

Arī viena diena festivālā ir viena diena festivālā, un reizēm tas ir gana daudz.

Pirmā izrāde, ko pēc festivāla svinīgās karoga pacelšanas un atklāšanas runām bija iespējams noskatīties, ir Agates Bankavas Te, bite!. Gerda Embure, Rūta Pūce, Krišjānis Strods – gan līdzautori, gan izpildītāji – ir gan bitenieki, gan pašas bites un izdejo, un izstāsta gan bišu, gan to draugu stāstu. Bites šajā izrādē ir gan savādas, gan svešādas, gan pazīstamas un smieklīgas, šķiet, tieši tādas, kādām tām vajadzētu būt, lai piesaistītu un arī noturētu 6+ auditorijas uzmanību. Ar kopīgu Švenceļdanci gan lielie, gan mazie, visticamāk, vismaz uz brīdi atcerēsies, ka Krišjāņa Stroda bite (un, iespējams, arī pārējās bites) riktīgi mīl lavandas. Un, kas attiecas uz auditoriju, izskatījās, ka arī tie, kam zem 6+, bija aizrauti. Pakustināt spārniņus un padancot varēja arī mans 1+ skatītājs. Divas konsultantes – Ance Muižniece dramaturģijā un Pamela Butāne scenogrāfijā un kostīmos – palīdzējušas nostiprināt un piepildīt šo vienu festivāla medus šūnu pilnu ar lipīgu vielu, no kuras ģimenēm smelt siltumu un vitamīnus. Laikam jau festivāls ir diezgan līdzīgs stropam.

Otrā izrāde, ko esam ieplānojuši, ir režisores Endīnes Bērziņas, dramaturģes Elzas Vildaus, horeogrāfes Lauras Gorodko, mākslinieces Signijas Joces un viņas asistenšu Diānas Vašutas, Katrīnas Levānes, Dagmāras Baumgardes un Elzas Šauriņas izrāde Kas tur kustas?. To līdzradīja un izpildīja Inga Štelmahere, Madara Enkuzena, Aleksandrs Bricis, Edvards Kurmiņš un Vladimirs Goršantovs. Lai paspētu uz nākamās izrādes sākumu, jāatzīstas, ka šī, šķiet, bija pirmā reize, kad pametu izrādi pirms tās beigām. Un šis arī bija brīdis, kad būšana mammai daudz vairāk lika sevi manīt, un izrāde savijās ar kurpju un zeķu vilkšanu, roku slaucīšanu, kāju susināšanu, uzkodu piegādāšanu un mēģinājumiem noturēt bērnu klēpī. Bet pārējā laikā izrāde radīja fantāzijas pilnu pasauli, mijot kopā rotaļas elementus ar objektu teātri, aizraujošu horeogrāfiju, noslēpumainību un nedaudz satraucošu piedzīvojumu garu. To visspilgtāk sevī iemiesoja mākslinieces un viņas asistenšu radītie tērpi, kas perfekti iegūla Rātes upītes gravas ainavā un krāsu gammā. Mēs ar ģimeni tikām iedalīti akmeņu pulciņā, kas ļāva novērtēt, cik viegli un trāpīgi aktieri spēj uztvert savas skatītāju grupas atmosfēru un vadīt to. Un, visticamāk, vietējie skatītāji arī turpmāk izrādes maršrutā meklēs un spēs ieraudzīt dažus tās tēlus.

Laikam jau festivāls ir diezgan līdzīgs stropam.

Pēc pirmajām desmit Koplietojamo stāstu minūtēm attaisnoju sev, ka izvēle paspēt uz šīs izrādes sākumu bija tā vērta, jo Antas Aizupes Ilze Strenga un Jāņa Kroņa Andrejs Volmārs kļuva par šīs dienas spilgtākajiem tēliem. Laikam jau latviešiem tomēr ļoti patīk atpazīstami iemiesoti tēli no ikdienas dzīves. Un konkrētie bija tik zināmi un asprātīgi, ka paliks atmiņā vēl ilgi. Režisores Annas Klišānes, dramaturģes Lindas Rudenes, mūzikas autores Elīzas Dombrovskas un režisores asistentes Džūnas Kalniņas izrāde piedāvā ieskatīties radošajās mokās, kuras piedzīvo, visticamāk, ikviens Valmieras vasaras teātra festivāla mākslinieks. Radīt izrādi divu vai trīs nedēļu laikā pavisam noteikti ir sarežģīti, vēl jo vairāk, ja tavi kolēģi šajā laikā kļūst par taviem dzīves biedriem. Lai nekoncentrētos tikai uz sevi, izrādi ritmizē komendanšu intervijas, kurās, protams, pāri visam atklājas liela mīlestība, ja ne uz teātri pašu, tad vismaz uz aktieriem. Pirmo reizi arī sajutu, kā jūtas tie skatītāji, kuru vārdos ir nosaukti tēli uz skatuves, uz mirkli jau sastingu bailēs, ka varbūt viena mana dienesta viesnīcas nakts arī būs tikusi šajā stāstu galerijā, bet tomēr tās nedaudz kaunpilnās atmiņas paliks pie manis. Nekavējiet!

Un Desmit reizes vasara – dzimšanas dienas pop-up notikums –, ko sarūpēja radošā komanda Paula Pļavniece, Klāvs Mellis, Rūdolfs Gediņš, Valters Karlsons, Ance Strazda un Reinis Suhanovs, bija reizē nostalģisks un sentimentāls, bet arī asprātīgs un (vārda potenciālā nozīmē) uzbudinošs atmiņu gājiens, kas apliecināja, ka ne tikai bijis jaudīgi un vajadzīgi, bet arī būs uz priekšu. Jo te acis deg, idejas dzimst un arī aplaistīs, ja vajadzēs.

Cept pankūkas un rakstīt ar bērnu rokās nav viegli. Bet jūs tikmēr brauciet uz Valmieru!