Eksotika vai empātija

Tieši šā raksta tapšanas laikā manā darba (!) e-pastā iekrita reklāmas vēstule no uzņēmuma Sensorium, kas rīko randiņus tumsā. Piedāvājumu klāstā ir ne tikai randiņi vien, ir arī korporatīvie saliedēšanās pasākumi, biznesa apmācības ar četrām programmām, ekskursijas neredzīgu gidu pavadībā pa piecām dažādām telpām un pat pastaigas pa Rīgu ar sejas masku, šajā pieredzē iekļaujot iespēju barot putnus – joprojām ar aizsietām acīm. Un, starp citu, pasākums tumsā skolu grupām konkurē ar citiem piedāvājumiem Skolas somas programmā. Raksts tapa vairākās dienās, un beigu fāzē pienāca vēl kāds piedāvājums – pērkot Burger King bērnu komplektu, saņemt īpašu cenu bērnu biļetei ekskursijai tumsā.

Negaidītā kārtā šī vēstule pagrieza iecerētā raksta fokusu mazliet citā virzienā, nekā biju iecerējis to sākotnēji. Respektīvi, skatpunkts no teātra vides paplašinās – reklāmā minētā «unikāla izklaide pilnīgā tumsā un novatoriski saliedēšanās pasākumi» Rīgā ir pieejami kopš 2019. gada, un, cik noprotams, tā tiešām nav tikai izklaide, jo gidi atbild uz auditorijas jautājumiem par neredzīgu cilvēku ikdienu, tātad veic arī sociālu funkciju. Bet teātra izrādēm, par ko būs šis raksts, tas iedod zināmu kontekstu, jo, ja reiz uzņēmums apgalvo, ka mēnesī viņus apmeklē 500–600 skolēnu, tad ikvienam teātrim, gatavojot izrādi, ir jāapzinās, kas būs atšķirīgais saturs, jo dārzeņus, skulptūras, mēbeles un no koka izgatavotas latvju rakstu zīmes auditorija aptaustīt var iepriekš minētajā pasākumā, fonā skanot tautasdziesmām, mūzikas instrumentu demonstrējumiem un latviešu kinofilmu fragmentiem. 

Redzes kā nozīmīgas maņas «izslēgšana» atrakcijas līmenī tiek piedāvāta arī restorāna Da Roberta rīkotajās vakariņās tumsā, bet šinī gadījumā, cik noprotams, nav pretenzijas uz kultūras pasākumu. Teātra uzdevumam vajadzētu būt nepārprotamam – izrādēs, kurās skatītājam atņem vai ierobežo iespēju redzēt, to darīt empātijas, nevis komerciāli pievilcīgas eksotikas nolūkā.

Iepriekšējā pieredze

Teātra izrāde kā uztveres vingrinājums, atslēdzot kādu no maņām, visbiežāk redzi vai dzirdi, pati par sevi nav nekas nepiedzīvots. Taču katrā šādā gadījumā patiešām uzmanība koncentrējas nevis uz paņēmienu kā tādu, bet sasniedzamo mērķi. Šajā rakstā nepretendēju uz visaptverošu analīzi par līdzīgu iestudējumu tendencēm starptautiskā mērogā, vairāk pievērsīšos pēdējā laika iestudējumiem Latvijā, kas saistās tieši ar redzes «atslēgšanu», skatītāju padarot par izrādes dalībnieku. Bet vispirms vēl dažas piebildes.

Laikā pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad Krievijā savādā kārtā vēl bija iespējams funkcionēt ne vien normālam, brīvdomīgam, bet arī novatoriskam teātrim, kas tagad ir faktiski iznīcināts, video versijā izdevās noskatīties Novosibirskas teātrī Sarkanā lāpa Timofeja Kuļabina iestudētās Antona Čehova Trīs māsas zīmju valodā. (Teātra Vēstneša 2020. gada 2. numurā publicēts Annas Banasjukevičas raksts par režisora iestudējumiem.) Apjomīgā izrāde prasīja lielu skatītāju koncentrēšanos, vienlaikus arī negaidīti saasinot Čehova teksta uztveri, kas bija pilnībā transponēta uz vizuālajiem, nevis audiālajiem kodiem, izslēdzot balss intonācijas, bet iedarbinot žestu un mīmikas izteiksmību. Turklāt lomas izpildīja dzirdīgi aktieri, kuriem, kā bija lasāms, izrādes sagatavošana prasīja patiesu piepūli. Latvijā amatierteārtru līmenī ir bijusi iespēja redzēt izrādes, kuru dalībniekiem ir redzes vai dzirdes traucējumi, taču šajā gadījumā stāsts vairāk ir par skatītāja empātiju, nevis personisku pieredzi, respektīvi, neredzīgo cilvēku izrādes skatītāji redzēja, bet nedzirdīgo – dzirdēja, jo tām bija muzikāls pavadījums.

Savukārt, runājot par iepriekš piedzīvotājiem eksperimentiem ar skatītāja acu aizsiešanu, noteikti jāatceras Kristas Burānes projekts Robežas (2016). Atgādināšu: izrāde notika tā dēvētajā Ķīnas mūrī – ēku rindā Purvciemā, uz kuru skatītāji ar asistentiem brauca jau aizsietām acīm, un tādas tās palika, pārvietojoties no viena dzīvokļa vai kāpņu telpas uz nākamo, apsēju noņēma tikai pašās beigās. Stāstītāji bija māju iedzīvotāji, kas savus tekstus lasīja no lapas, bet recenzija atgādina, ka redzes atņemšana saasinājusi tieši ožu un zināmā mērā arī dzirdi: «Skatītājs neko neredz, tomēr sajūt smaržas; stāstniekam, kurš dod vaļā delverīgu sāgu par rāpšanos pa balkoniem pēc šņabja, ir labs odekolons, savukārt celtnieks smaržo pēc cigaretēm. Smaržu varētu būt pat vairāk, ņemot vērā, ka darbība notiek vakariņu laikā, taču klātbūtnes efektu dod arī grabošie lifti – vienā vakarā tajos jūtos nobraucis pusgada normu. Daudz ko izsaka arī rokas, kas pavada līdz krēslam un atpakaļ līdz durvīm. Siltas, draudzīgas rokas.»^[1]

Gaismas izslēgšana, gan nenonākot līdz acu aizsiešanai, kā paņēmiens izmantota arī Valtera Sīļa un Kates Krolles projektā Izskatās, ka tu mirsi, kas iestudēts Dirty Deal teatro (2020), bet radošā apvienība IevaKrish (Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants), transformējot izrādi Labrys (2019) par Labra namu (2022), ieviesa skatītāju acu aizsiešanu kā papildu elementu, četriem dejotājiem ar skandām uz muguras veidojot ne vairs vizuāli pamanāmu, bet jau tikai sadzirdamu Jēkaba Nīmaņa veidotu skaņu rakstu. «Labra nama dramaturģija tiecas no konkrētā uz abstrakto, no tekstuālā uz kinētiski muzikālo, vispirms norādot virzienu un tad dodot telpu pārdomām, sapņiem un sevis sastapšanai savā labirintā,» teikts izrādes aprakstā.  

Atslēgt arhetipus

Liena Šmukste sajūtu izrāžu lauciņu kopj jau vairākus gadus, 2019. gadā viņas maģistra darbs Latvijas Kultūras akadēmijā bija sajūtu izrāde Grāmata zīme, kuru Valda Čakare portālā kroders.lv raksturo šādi: «Izrādes estētiku iedvesmoja 20. gadsimta sākuma avangards, konkrēti – futūristu taktilisma manifesti, un kaimiņu lietuviešu pieredze – Karolīnas Žernītes vadītais Sajūtu teātris. Savukārt saturiski izrādes vēstījums saistījās ar padomju pagātni – to literatūras daļu, ko turēt mājās grāmatplauktā bija bīstami. Kuru varēja konfiscēt, sadedzināt, sagriezt, iznīcināt un lasītāju sodīt.» Izrāde 2021. gadā tika transformēta arī audio formātā Ģertrūdes ielas teātrī, un tai līdzi nākošajā pamācībā bija ieteikums izrādi klausīties vakarā, atrodot klusu, mierīgu vietu, kas nav spilgti apgaismota, un aizvērt acis, tātad labprātīgi izslēgt redzi, kas klātienes izrādē pieder pie, ja tā var teikt, obligātā uztveres komplekta. Tāda pati pamācība atrodama arī vēl vienai Šmukstes audioizrādei Jums ir apdegušas ausis (2020), turklāt šīm izrādēm svarīgs bija nosacījums lietot austiņas, ieliekot tās pareizi tieši labajā un kreisajā ausī, lai labāk sajustu ASMR (Autonomous sensory meridian response) efektu – nomierinošu, patīkamu sajūtu, kas bieži izpaužas kā viegla tirpšana galvas pamatnes vai kakla augšdaļas rajonā. Tātad, izslēdzot no aprites vienas maņas, izrādes veidotāji to kompensē ar citu maņu stimulēšanu.

Jaunākais Lienas Šmukstes darbs sajūtu teātra virzienā ir Edvarta Virzas Straumēnos sakņota izrāde Bezgalīgais ritums Cēsu Mazajā teātrī. Režisores definētais uzstādījums ir laiks, «kurš rit savu ritējumu, daba, kas ļauj sasmaržot un līdz kaulam izjust katru vēja pūsmu, sadzirdēt bišu sanēšanu, sajust katra gadalaika pieskārienu» pretstatā ikdienai, kad «pasaule skrien ātriem soļiem un šķiet, ka stundas ir kļuvušas īsākas, visu pārņem tehnoloģijas, cilvēkiem biežāk rodas trauksmes sajūta, panikas lēkmes».

Izrādi analizējot, jānošķir organizatoriskais aspekts no mākslinieciskā. Skatītājus sadala grupās, kas gan telpā nonāk un visas norisies piedzīvo vienlaicīgi, bet svarīgi ir organizēt drošu ieiešanu zālē un iziešanu no tās, ņemot vērā, ka tas notiek jau ar maskām pār acīm. Skatītāji nostājas kolonnās, ieiet zālē, tiek apsēdināti, un izrāde var sākties. Performanti Liena Šmukste, Zane Reitere, Ilze Liepa, Emīls Krūmiņš un Jurģis Lūsis rada skaņas, kustības, gaisa virmošanu, parādās kādas smaržas, ūdens šļakatas, jums var klēpī iestumt metāla vannīti vai plaukstā iespiest kādu graudu riekšavu. Teksta ir maz, un tas iezīmē tikai pāreju no viena gadalaika otrā, pārējā laikā uz klātesošajiem iedarbojas muzikālie, skaniskie (trokšņi) un citādā veidā jūtamie impulsi. Šmukste gan ir piesardzīga, rēķinoties ar publikas iespējamām alerģijām, un respektē Cēsu Pasaules latviešu mākslas centra telpas specifiku, kas ikdienā ir izstāžu zāle, tādēļ no iespējamā izmantojamo vielu (īpaši jau iespējamo smaržu un smaku avotu) klāsta ir izslēgtas ekstrēmākās. Faktiski jau Straumēnu tematiku ideāli būtu izspēlēt kādā šķūnī ar siena un kūtsmēslu aromātiem. Šādā salīdzinoši atturīgā versijā ir svarīgi, lai izrādes saturiskais un sajūtu slānis satur kodus, ko skatītājs var vai nu atpazīt, vai iztēloties, un šo mērķi iestudējums sasniedz. Izmantojot kokles skaņas un tautasdziesmas kā emocionāli vienojošu elementu, lauku dzīves ritums tiek sasaistīts ar arhetipiski latvisko pasaules uztveri. Respektīvi, nav svarīgi, vai skatītājs ir lasījis Virzas Straumēnus, bet ir svarīgi, lai viņam būtu elementārs priekšstats par tipiskas lauku sētas uzbūvi un, teiksim tā, dienaskārtību. Brīžiem skaņām ir dubulta nozīme – šņākuļošana un iekrākšanās miegā tiklab liecina par iespēju tumšajā ziemas periodā salīdzinoši ilgāk gulēt, cik asociatīvi iezīmē ziemu kā dabas miega periodu. Savukārt dziedāšanai izrādē nav priekšnesuma, bet drīzāk tradicionālā dzīvesveida  sastāvdaļas nozīme. Šmukstes izrāde rosina iztēli un vienlaikus modina ilgas pēc līdzīga piedzīvojuma jau lielākā vērienā – un varbūt mazākā sterilitātē.

Nepastarpināta pieredze

Gan minētās izrādes, gan Latvijas Leļļu teātra iestudējums Gaisma, es tevi dzirdu anotācijās tiek ieteikti cilvēkiem ar redzes traucējumiem, atsevišķos gadījumos pat piešķirot atlaides, un tomēr, īpaši Leļļu teātra izrādes gadījumā, tās noteikti ir mērķētas pirmām kārtām redzīgajiem. Gaisma, es tevi dzirdu notiek ļoti mazā telpā – teātra kamerzālē, tātad maksimālā pietuvinājumā skatītājiem. Teksta gala variantu kā dramaturgi parakstījuši režisore Elīna Cērpa un Matiass Knolls, bet kā līdzradītājas norādītas visas iestudējuma dalībnieces – Agnese Puisāne, Sindija Šteinberga, Elīza Kupruka, kā arī aktrise Dace Vītola. Režisore Elīna Cērpa Latvijā vairākus gadus nav strādājusi, taču jaunās izrādes kontekstā bieži tiek atgādināts viņas pirmais iestudējums Daudz laimes, lāci! (2003) Jaunajā Rīgas teātrī, kurā piedalījās dienas centra Saule audzēkņi. Jaunajai izrādei ir vismaz divi nolasāmi mērķi – pirmkārt, vispārīgās kategorijās informēt redzīgos skatītājus par to, kā pasauli uztver vājredzīgie un neredzīgie, atspēkojot dažādus stereotipus, un, otrkārt, empātiski uzklausīt izrādes dalībnieces, kuru pieredzes stāstos atspoguļojas šo stereotipu ietekme uz pilnīgi konkrētiem likteņiem. Tādējādi, ja iepriekš minētajos piemēros apsējs uz skatītāja acīm ir (tomēr, tomēr!) spēles elements, tad šajā izrādē tam, tāpat kā redzi deformējošām brillēm, ir arī informatīva, izglītojoša funkcija.

Atšķirībā no Lienas Šmukstes sajūtu izrādēm Elīnas Cērpas iestudējumā skatītājiem acis ir jāaizsedz tikai atsevišķos gadījumos – sākumā un beigās, bet apmēram izrādes vidū tiek piedāvāta iespēja pielaikot brilles ar modelētiem dažādiem redzes traucējumiem, atklājot, ka būt vājredzīgam vai neredzīgam nenozīmē dzīvot pilnīgā tumsā. Trīs jaunietes dalās informācijā, ko nozīmē, piemēram, pārvietoties pa ielu un mēģināt veikt dažādas citas darbības. Savukārt jau personiskākā līmenī saruna ievirzās, atceroties gadījumus, kas viņas aizskāruši tiešā veidā. Centrā izvirzās vienas izrādes dalībnieces mēģinājums iestāties Latvijas Mūzikas akadēmijā. (Te gan jāatzīst, ka situācija ir restaurēta pēc viņas stāstījuma, tādējādi var gadīties, ka otra konfliktā iesaistītā puse varētu sniegt atšķirīgu pamatojumu. Jo tagad sanāk, ka teju vienīgais arguments ir bijis jaunās dziedātājas potenciālā nespēja piedalīties studentu operas izrādēs, kas nevarētu būt nepārvarams šķērslis akadēmiskas vokālās izglītības apgūšanai.) Taču kopumā trīs jauno sieviešu pieredzes stāsti emocionāli uzrunā un pārliecina, tāpat kā viņu patiesā vēlme dzīvot maksimāli pilnvērtīgu dzīvi. Dace Vītola šajā procesā ir drīzāk kā mentore un atbalsta persona, mazāk izpaužoties aktieriski.

Izrādes uzbūvē racionālais un emocionālais visu laiku ir balansā. Staņislava Kuļikova skaņu celiņš un Noas Simonsas kustību partitūra rosina izrādi vērtēt primāri māksliniecisko izteiksmes līdzekļu kategorijā. Tomēr jāpiekrīt tiem kolēģiem, kas norāda uz šo iestudējumu kā tipisku robežgadījumu, kad teātrī ienāk lielā mērā sociāls projekts. Savukārt īpašas sensorās grāmatas, kas tiek izdalītas izrādes noslēguma daļā un kuru iepazīšanai atkal jāaizsedz acis, jau trenē ne tik daudz empātiju kā vispār katra cilvēka individuālo taustes uztveres jutīgumu.

Eksperimentiem ar sajūtu iesaisti teātra uztveres procesā vēl ir diezgan daudz brīvas telpas Latvijas teātra kopainā. Ja tā nav konjunktūra – un minētajos piemēros tā tāda nav –, izrādes auditorija nenoliedzami iegūst kaut ko vairāk par vienkāršu pieredzi.