Karsta vasara
Redaktores sleja
Žurnāla vasaras laidiens atkal top nokaitētā politiskā gaisotnē – visu nedēļu varēja atdot savu balsi pašvaldību vēlēšanās, aktivitāte esot lielāka nekā iepriekš. Diemžēl to, iespējams, rosinājis kāda deputāta izkliedziens no tribīnes, ka «viņu» esot vairāk un «viņējā» ir krievu valoda, saasinot jau tāpat kraso sabiedrības polarizāciju. Arī redakcijā neiztikām bez mierīgas, bet nepiekāpīgas viedokļu apmaiņas, vai Antons Čehovs ir daļa no kultūras, kas radījusi mūsdienu Krievijas impērisko vājprātu. Mūsu jaunā kolēģa Didža Ruicēna uzskatus varat lasīt rakstā Mūsdienu vēsturnieki, šeit izmantošu galvenās redaktores tiesības izteikt savu viedokli.
Maija pēdējo nedēļu pavadīju Leipcigā, kur Andra Nelsona vadībā notika Dmitrija Šostakoviča mūzikas festivāls. Bostonas simfoniskais un Leipcigas Gewandhaus orķestris, pasaules klases solisti jau kopš 15. maija iedziļinājās krievu mūzikas ģēnija mākslā, un, pat noklausoties tikai daļu no viņa atstātā mantojuma, sajūtas bija satricinošas. Mūzikā, kas tapusi tirānijas apstākļos, skan ārkārtīga protesta enerģija. Abstraktākā no mākslām arī astoņdesmit gadus pēc sarakstīšanas ir liecinājums ne vien par ārkārtas talantu, bet arī par ārkārtas nesamierināšanos, solidarizēšanos ar upuriem. Tās bija smagas un neaizmirstamas stundas lielajā Gewandhaus zālē un arī Leipcigas operā, kur Kristīne Opolais izdzīvoja operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta varones Katerinas likteni.
Ar citādu, bet līdzvērtīgu spēku mani vienmēr ir skārušas Čehova lugas, kurās pirms vairāk nekā simt gadiem viņš paredzēja, kas notiks, ja izglītoti cilvēki ar skaidru skatu uz pasauli vienkārši samierināsies, laidīsies dibenā un ļaus tikt pie teikšanas pūlim. Jā, arī par to ir Čehovs. Tieši tāpēc – cilvēces kultūras zelta fonds. Tas, kas notiek patlaban, notiek tāpēc, ka brīdinājumus un paredzējumus neņēma vērā. Impērisku domāšanu rada arogance un analfabētisms, nevis kultūra.
Skaidrs, karā ir krass dalījums: kurš ir agresors, kurš – aizstāv savu zemi un tiesības. Mums ir jāmācās un jāapgūst ukraiņu kultūra, ir jāiet un jāskatās Vladislava Troicka taisnīgā naidā kvēlojošais Karalis Ibī un citi monstri Nacionālajā teātrī, lai cik neglaimojošs tas būtu mūsu tomēr tik rāmajai dzīvei. Taču mēs nedrīkstam būt kurli un akli pret protesta enerģiju arī pretējā pusē un pasludināt kādu nāciju vai kultūru par mūžīgo ļaunumu. Jo tad mēs cilvēcei piederošu garīgo mantojumu atdodam tiem, kas klaigā no tribīnes, tiem, kam pašu cilvēki ir tikai malšanai paredzēta gaļa.
Galvenās redaktores pienākumu izpildītāja