Cīņa par Gruzijas teātri

Arestēti un sodīti aktieri, boikotēti un slēgti teātri. Skatītāji pērk biļetes uz boikotētām izrādēm, tādējādi atbalstot teātrus. Astoņos vakarā Tbilisi Jaunā teātra priekšā pulcējas cilvēku pūļi un ielās aplaudē boikotētā teātra atceltajām izrādēm. 

Kad piekritu rakstīt šo rakstu, nevarēju iedomāties, ka man tas būs jāstāsta. Un tagad, 2025. gada maijā, nezinu, kur mana valsts, manas valsts teātris, aktieri un es pats būšu līdz šā raksta publicēšanas brīdim.

2025. gada 17. aprīlī ar Kultūras ministrijas rīkojumu tika atlaists Dāvids Doiašvili, Jaunā teātra – Gruzijas veiksmīgākā teātra un trupas – mākslinieciskais vadītājs. Viņš izteica solidaritāti  savam arestētajam aktierim un citiem politieslodzītajiem... Teātris atbalstīja  integrāciju Eiropā. Tāpēc akadēmiskais raksts, ko iepriekš biju plānojis, pārvērtās par viena teātra vēsturi, kas cīnījās un atteicās pieņemt netaisnību. Dažreiz viena teātra vēsture atspoguļo un ietver veselas valsts likteni.

Pateicoties šā viena teātra vēsturei, Gruzijas teātris saglabāja savu sirdsapziņu, kad 2023. un 2024. gadā ievērojama daļa Gruzijas teātra darbinieku un teātra zinātnieku padevās tā sauktajam Krievijas režīmam. Kūku baudīšana un tenkošana pie tējas glāzes ar bijušo tieslietu un kultūras ministru kļuva par pašizpausmes zīmolu.

35 Gruzijas neatkarīgā teātra gadi… Tie aptver gadsimtu miju. Tie ietver Padomju Savienības sabrukumu un brīvās republikas gadus. Tie pārstāv skatītāju auditoriju, kas dzimusi un augusi neatkarīgā valstī.

Bet... Šie 35 gadi nebija vienkārši un nepārprotami. Līdz ar pagātnes zaudējumiem sabruka vērtības, un mainījās ne tikai izteiksmes veids, bet arī cilvēku attiecības un valoda – kaut kas tāds, kas vienmēr izmaina un pārveido teātri. Šī realitāte ir radījusi arī divus bēgļu teātrus –Suhumi un Chinvali teātri, kuri tagad strādā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi.

Pirmais trieciens bija 1996. gadā, kad nomira Mihails Tumanišvili  – viens no Gruzijas teātra patriarhiem, pedagogs, profesors, režisors ​​un pētnieks. Ar viņa nāvi beidzās arī laboratorijas teātra vēsture Gruzijas teātrī, līdz Teimurs Čheidze 21. gadsimta desmitajos gados atdzīvināja šo virzienu ar savu teātra laboratoriju. Tā arī tika slēgta 2025. gada martā, jo piedalījās protestos. 

90. gados mēs negribīgi pieņēmām Gruzijas teātra kultūras mantojumu: Robertu Sturuā, Teimuru Čheidzi, Šalvu Gatsereliju, Gizo Žordaniju un izcilo leļļu meistaru Rezo Gabriadzi. Neatkarīgā Gruzija uzturēja tā sauktos valsts teātrus, kuru skaits, pēc dažādiem pētījumiem, bija no 48 līdz 56. Aptuveni puse valsts teātru bija galvaspilsētā Tbilisi, pārējie –  citās Gruzijas pilsētās. Neatkarīgie projekti meklēja telpas, savukārt privātie teātri būvēja savas. Privāto teātru skaits svārstījās ap 10 procentiem no kopējā skaita. 90. gadi bija ekonomiski grūts periods, jo piedzīvojām Krievijas militāro agresiju, Gruzijas teritoriju okupāciju un zaudētu karu Abhāzijā.

Roberts Sturuā uz pēckara sindromu atbildēja pēc vairākiem gadiem, Rustaveli Nacionālajā teātrī iestudējot izrādi Jasmīna un lietus, kam sekoja citas izrādes citos teātros, un parādījās jauni teksti, kas pievērsās aktuālajām problēmām, sakāvei un narkotiku atkarībai.

90. gados Gruzija aktīvi meklēja sadarbību ar Rietumiem. Gruzija un Gruzijas teātris meklēja savu ceļu, lai atgrieztos Eiropā. Piedalījās festivālos un Eiropas iniciatīvās Baltijas valstīs un Austrumeiropā. Ar Francijas palīdzību tika attīstīta laikmetīgā deja. Kopā ar Apvienoto Karalisti un ar manu tiešu līdzdalību, izmantojot britu pieredzi, tika organizēta pirmā dramaturgu meistardarbnīca, sagatavotas Beketa meistardarbnīcas. Kopā ar Nīderlandi sākās kultūras menedžeru apmācība, kā arī daudzas citas aktivitātes.

Politiskas, korupcijas, ekonomiskās un kriminālās problēmas noveda valsti pie tā sauktās Rožu revolūcijas, kad pie varas nāca jauni politiķi, kas likvidēja padomju laika paliekas un modernizēja valsti.

21. GADSIMTS

Gruzijas teātris attīstījās. Parādījās jauna dramaturgu paaudze, kas atgrieza teātri pie vietējām un globālām problēmām, un režisori sāka iemantot globalizētu redzējumu. Jauni cilvēki iesaistījās kultūras mantojuma apguvē, un beidzamo 25 gadu laikā tika radīts jauns teātris, ko izveidoja gadsimtu mijas paaudzes. Sabiedrība tika iepazīstināta ar mūsdienu pasaules drāmas un teātra tendencēm: notika festivāli, turnejas, īpaši projekti, izstādes un skates.

Neraugoties uz Gruzijas teātra cīņu pret Padomju Savienību, tam joprojām nācās atbrīvoties no padomju laika domāšanas, kas nozīmēja bailes no varas. Teātris bieži vien līdz pat šai dienai nesaprot, ka brīvā valstī, izņemot skatītājus un nodokļu maksātājus, tas nevienam neko nav parādā.

Tāpat kā teātri visā pasaulē, arī Gruzijas teātris pandēmijas laikā pārvarēja sarežģītu ceļu – no slēgšanas līdz brīvdabas izrādēm, tad pakāpeniski atgriezās ēkās. Pēc ierobežojumu atcelšanas skatītāji pilnībā atgriezās teātrī.

Ievērības cienīgi ir arī izdevējdarbības centieni. Slavenākā Gruzijas teātra mācību grāmata režisoriem, Mihaila Tumanišvili Pirms mēģinājuma sākuma, tika tulkota un publicēta ķīniešu valodā. Beidzamās desmitgadēs gruzīnu valodā ir publicētas Ježija Grotovska, Tadeuša Kantora, Antonēna Arto, Ričarda Šehnera, Hansa Tīsa Lēmaņa un daudzu citu autoru teātra vēsturei un teorijai veltītas grāmatas.

Veiksmīgi darbojas vairāki starptautiski festivāli: Dāvana (The Gift), Tbilisi starptautiskais festivāls, Bērnu un jauniešu teātra festivāls un Fiziskā, kustību un dejas teātra festivāls.

DĀVIDA DOIAŠVILLI JAUNAIS TEĀTRIS

Par Mardžanišvili Valsts teātra galveno režisoru valsts iecēla Dāvidu Doiašvili, kas kļuva par tolaik jaunāko galveno režisoru. Viņš vispirms atjaunoja repertuāru un pieteica jaunus talantus aktiermākslā. Parādījās jaunas, nozīmīgas izrādes: Karalis Līrs, Salome, Trīs māsas.

Bet drīz radās konflikts. Dāvids Doiašvili vēlējās iestudēt lugu par tabu tēmu – jauniešu veikto lidmašīnas nolaupīšanu Padomju Savienībā 1984. gadā. Jaunā izrāde Džinsu paaudze valsts teātrī tika aizliegta. Viņš pameta teātri un iestudēja to privātajā Brīvības teātrī.

Pēc šī incidenta Dāvids Doiašvili ātri pārņēma Vaso Abašidzes Muzikālā un drāmas teātra vadību un sāka sarežģītu ceļu, lai teātri, kur dominēja padomju muzikālās komēdijas tradīcijas, pārveidotu par mūsdienīgu teātri. Tas kļuva par Jauno teātri.

Repertuārs bija jāatjauno, bez kompromisiem piesaistot auditoriju, vienlaikus aizstājot padomju laikā atzīto «mūzikas klasiku» ar jauniem gruzīnu darbiem. Simboliski un praktiski par pagrieziena punktu teātra dzīvē kļuva pirmā gruzīnu profesionālā vodeviļa Gakra. Tai tika sarakstīta jauna mūzika, tika uzaicināti aktieri – zvaigznes, un biļetes uz šo izrādi ir izpārdotas līdz pat šai dienai. Pēc tam sekoja citi jauni un slaveni mūzikli, bet galvenokārt jauni dramatiski un eksperimentāli iestudējumi.

Nepabeigtās teātra ēkas vestibils rosināja eksperimentus un unikālu izrāžu tapšanu: spēles telpas sadalījumu divās vai trīs plaknēs, multimediju izmantošanu un, pats galvenais, tas kļuva par atvērtu telpu dažādu un jaunu režisoru pašizpausmei. Teātris kļuva par progresīvas vadības un gudras stratēģijas vietu, nevis par telpu vienam režisoram vai tā dēvētajam mākslinieciskajam vadītājam. Tika veltītas lielas pūles, lai repertuāra īstenošanā līdzsvarotu režisoru – vīriešu un režisoru – sieviešu pienesumu, lai tajā iekļautu mūsdienu gruzīnu un ārzemju tekstus un, galvenais, klasiku.

Dažu gadu laikā teātris ievērojami atdzīvināja savu darbību, piesaistīja skatītājus ar daudzām interesantām izrādēm, ieviesa laikmetīgo deju un sāka rādīt savus iestudējumus ārzemēs.

Teātris pakāpeniski nostiprināja savu pilsonisko pozīciju, galvenokārt ar dziļu un svaigu izrāžu tekstu interpretāciju palīdzību, kas risināja aktuālus mūsdienu sabiedrības jautājumus.

Repertuārā bija Šekspīra, Eiripīda, Sāras Keinas, Ibsena, Brehta, Vailda, Čehova, Šmita, Makdonas darbu iestudējumi. 

KAS SĀKĀS AR KARALI LĪRU?

2024. gada vasarā pēc Šekspīra Karaļa Līra izrādes titulvaronis – aktieris Dāvids Bešitaišvili – paziņoja: «Nē Krievijas likumam!» Gruzijas teātri vispirms padarīja aklu un pēc tam atmodināja karalis Līrs. «Nē Krievijas impērijai» ir bijis eksistenciāls Gruzijas jautājums kopš 19. gadsimta 20. gadu sazvērestībām.

Jaunā teātra Mēdejas iestudējums demonstrē jaunās režisoru paaudzes pārstāvja ​​Mihaila Čarkviani izaugsmi. Tagad viņš vada spēles laukumu Atvērtā telpa (Open Space), kur precīzi un mērķtiecīgi izmanto medijus, skaņu, skatuves dizaina detaļas un aktieru fiziskumu. 

Čarkviani traktējumā Mēdeja ir sieviete, kuru sabiedrība ir pazemojusi un iedzinusi stūrī, atstājusi bezizejas situācijā – tā ir sabiedrība, kas ir zaudējusi jebkādu mēra izjūtu. Ir beidzies 20. gadsimta gruzīnu teātris – margināls un izmocīts –, un ir piedzimis jauns, Rietumu iedvesmots, mūsdienīgs gruzīnu teātris. Šī tendence jau bija redzama Doiašvili iestudējumā Sapnis vasaras naktī, kur Kahas Kincurašvili Oberona un Bubas Gogorišvili Titānijas duets nepaļāvās uz tradicionālajam gruzīnu teātrim raksturīgo skaļumu, pārspīlētām izpausmēm vai melodramatisku raudāšanu. Tā vietā viņi izmisuši meklēja skaidrību traģiskajā pārejas dimensijā starp sapni un realitāti. Šis duets kļuva arī par Mēdejas panākumu garantu. Kaisles un alku pārņemtais Jāsons – Kincurašvili  – un pazemotā māte un sieva – Gogorišvili Mēdeja – radīja saspēli, ko varēja uzskatīt par gada, ja ne desmitgades, labāko duetu. Viņu spēles pustoņi, klusuma brīži un iekšējā enerģija radīja traģēdiju, kurā nebija vietas pat nevainīgiem bērniem. Tas ir traģisks stāsts par mūsdienu pāri, kura mīlestību iznīcina vardarbība un dzimumu nevienlīdzība, ko ietver sena paradigma. Gruzīnu teātris attīstās mācoties, aizmirstot veco un pastāvīgi pieņemot jauno. Mēdeja ir šāda jauna pieredze.

Mārtina Makdonas luga Spilvencilvēks varētu šķist tāla no mūsu realitātes. Galu galā mēs lepojamies ar to, ka mums ir gādīgi vecāki, humāni rakstnieki un čakli pētnieki. Taču jaunākās ziņas mums atgādina, ka vecāki mēdz nogalināt savus bērnus, bērni – vecākus, notiek incests un tā tālāk. Tiecoties pēc unikalitātes, mēs aizmirstam, ka esam tieši tādi paši kā «citi» šajā pasaulē. Autora stāstījums Doiašvili vadībā risinās, izmantojot paralēlas vizuālās multimediju, vokālās un fiziskās teātra tehnikas. Smalka erotika, seksuālā vardarbība un incesta mājieni tiek attēloti poētiski. Priekšmeti kļūst par būtiskām metaforām: spaiņi pārvēršas zvaniņos, kāpnes par dzelzceļa sliedēm, ūdens par dzīves stihiju – neapturamu elementāru spēku. Ūdens nomierina, un ūdens nogalina. Skatuve ir ūdens valstība, nestabila un pārejoša, to atspoguļo četri baseini. Dominē zaļā krāsa – zaļš apgaismojums, zaļš apģērbs, zaļš papīrs, zaļas meitenes.

Makdonas galvenais varonis, Kahas Kincurašvili rakstnieks Katurians, gotiskas literatūras ietekmē raksta nežēlīgus stāstus. Detektīvi – Dāvida Bešitaišvili Tupoļskis un Devi Bibileišvili Ariels viņu pratina, turot aizdomās par bērnu slepkavībām, jo viņa stāstos bērni mirst vai tiek nogalināti. Viņu duets atgādina Prospero un Arielu no lugas Vētra.

Makdonas ideja Doiašvili režijā paplašinās, attēlojot sabiedrību kā savdabīgu Spilvencilvēka kolektīvu. Dziļāka atmiņu un apziņas, kā arī zemapziņas analīze atklāj, ka bērni vispirms kļūst par pieaugušo upuriem, kuri savukārt ir savu traumu upuri. Tas ir apburtais loks: vecāki pļauj to, ko paši ir sējuši. 

Pārskatot Doiašvili māksliniecisko darbību, mēs redzam, ka, no vienas puses, viņa interese par klasisko dramaturģiju vai klasiskajiem autoriem ir nepārprotami saistīta ar radošā procesa un mākslinieciskās iztēles izpēti. Režisoru allaž ir fascinējis mākslinieks un mākslas darba radīšanas process. Kas ir mākslinieks? Psihologs, detektīvs, pētnieks, vientuļa figūra un Visuma pilsonis. Daļa no mākslinieciskā procesa ietver viņa rūpīgi veidoto tēlu iemiesošanu, pārvēršot tos simbolos un metaforās un iedvešot dzīvību viņa paša radītajām svētbildēm pasaulē. Šis uzvedums nav izņēmums. Arī šeit Doiašvili pētījuma objekts ir mākslinieks un viņa radošais process, kad nāve kļūst par līdzekli nemirstības sasniegšanai. 

Uzvedumā tiek izmantots paņēmiens «teātris teātrī». Aktieri laiku pa laikam «iziet ārā» no sava rakstura, nojaucot robežu starp dzīvi un teātri. Finālā valsts mašinērija, maskējoties ar aizsardzību, mierīgi nogalina talantīgu, citādi domājošu mākslinieku. Likums neatzīst izņēmumus – valstij, Spilvencilvēkam, spilveni nav vajadzīgi. Uzvedums atspoguļo procesus, kuros mēs visi kā sabiedrība neapzināti piedalāmies – «vecāku» traumēti «bērni», kas tagad ir pie varas, izmanto savas iestādes un institūciju metodes un «darbarīkus» bez jebkādiem «spilveniem».

UN PĒDĒJAIS GADS (2023)

Doiašvili atgriezās Jaunajā teātrī, vēlreiz pievēršoties 21. gadsimtam kopā ar Dāvida Bešitaišvili karali Līru. Šajā uzvedumā ir mūsdienu laiks – skandālu pārņemta karaliskā ģimene, videostraumēšana, naktsklubi,  ar narkotikām saistīti mantinieki. Perfekti un monstrozi bērni, bastardi un nelieši. Kā Šekspīram patika attēlot. Laiks, kad bastardi un nelieši valda pār pasauli. Šis ir Šekspīra laiks – vērtību sabrukums un to nepareiza interpretācija. To iemūžinājis arī viņa 66. sonets. Mēs periodiski esam neliešu laikmeta liecinieki, piedzīvojot melus, karus, nodevības, nepārtrauktas netaisnības.

Šekspīra ģēnijs katru gadu no jauna skolo mūs gan dzīvē, gan teātrī, atgādinot cienīt vērtības un stāties pretī problēmām, ar kurām saskaramies.

Nešaubos, ka Doiašvili Šekspīra interpretācijas ieņems nozīmīgu vietu Gruzijas teātra vēsturē un tiks studētas to daudzveidīgo līmeņu un pētījumu, pasaules skatījuma, dialoga ar skatītāju un aktieru nerimstošā darba dēļ.

Bet ko mēs varam darīt, ja mums ir grūti elpot pasaulē, kas nonākusi bastardu un neliešu rokās?

Dr. Levans Hetaguri ir Gruzijas Mākslu pētniecības institūta profesors, UNESCO Gruzijas nodaļas koordinators, UNESCO Starptautiskā teātra institūta Spēles mākslu Augstākās izglītības padomes loceklis, ITI Augstākās padomes loceklis

Tulkojusi Guna Zeltiņa