Lēcieni āliņģī jeb piezīmes uz lapiņu malām

Stāsts jau katru reizi ir viens un tas pats – lai cik mīlēti un loloti viņi būtu Zirgu pasta un tagad arī Ta­bakas fabrikas studiju telpās, droši vien šausminošs ir brīdis, kad jā­kāpj uz kāda «lielā teātra» skatuves vai pat tikai jāienāk mēģinājumu telpā, kur priekšā jau ir elki un meistari. Kā lē­ciens āliņģī. Un pašam vien kā kucēnam tur jāķe­purojas, drudžaini mēģinot atcerēties, ko tad mā­cīja akadēmijā. Vairākiem no Elmāra Seņkova va­dītā aktierkursa studentiem «lēciens āliņģī» ir jau aiz muguras, citi diplomdarbos spēlējuši turpat dzimtajās sienās. Jebkurā gadījumā pēc diplom­darbu un citu izrāžu noskatīšanās spriest par spē­jām un meistarību būtu pārsteidzība. Nepreten­dēšu arī uz vispārinājumiem. Taču pēc katras re­dzētās jauno aktieru izrādes esmu cītīgi skribelē­jusi gan uz programmas lapiņām, gan uz citiem papīrīšiem tā brīža iespaidus. Tāpēc tie būs tikai acumirklīgi izjūtu piefiksējumi, reizēm ņemot tal­kā arī recenzijas. Tās būs refleksijas par konkrē­tām lomām un konkrētām izrādēm, nevis talantu svēršana un izaugsmes mērījumi. Un diemžēl diplomdarbi un izrādes teātros neļauj vienādi skaidri ieraudzīt visus topošos aktierus, tāpēc par dažiem iespaidu un sakāmā ir mazāk.

Laikam pirmajai tas āliņģis tika Evelīnai Prie­dei, un nu jau trijos gados Jaunajā Rīgas teātrī ir nospēlētas vairākas nozīmīgas lomas. Nastasja Fiļipovna Alvja Hermaņa iestudētajā Melnajā gulbī bija daiļa parādība, un neko citu šajā uz Miškinu centrētajā uzvedumā arī nevajadzēja. Toties «bendesmeitiņai» Širlijai izrādē Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj! jau ir sava ļoti kon­krēta dzīve, plāni un nodomi. Stūrgalvīgo skuķi ar nošļukušajām zeķēm, neglītā pīlēna grāciju un skatienu caur pieri Evelīna spēlē aizkustinoši un patiesi, ne mirkli nebīdamās izskatīties neglīta vai smieklīga. Arī Stāstā par Parsifalu spēlētajām krustmātēm, krustmeitām, galma dāmām un pat zirga astei katrai ir savs raksturiņš un valšķība. Nopietns pārbaudījums noteikti bijusi Tomasīna, mazais matemātikas brīnumbērns Stoparda Ar­kādijā. Jādomā, ka šī loma izrādes spēlēšanas gaitā vēl attīstīsies, lai no nopietnas un vērīgas meitenes tiktu līdz tai «nepareizībai», kas ļautu noticēt – Tomasīna ir ģēnijs.

Parsifals ir ļoti cienījama uzvara

JRT izrādē Lai Dievs stāv tev klāt acīs iekrita arī Ričards Murāns, kad kā pēdējais – un nepa­tiesi – uz nāvi notiesātais ar zobiem un nagiem cīnījās par dzīvību. Titullomā Stāstā par Parsifalu Ričards jau ir līdzīgais starp līdzīgajiem. Uzvedu­ma pirmajā daļā viņa Parsifals ir mežā audzis un pa spundi barots puika, infantili tiešs, prasts, bezjūtīgs, un šo caurspīdīgo tukšumu jaunais ak­tieris nospēlē vienkārši un ticami. Tādēļ jo saisto­šākas ir pārvērtības izrādes otrajā daļā, kad viņš ļoti koncentrēti, niansēti atklāj Parsifala pieaug­šanu: no fiziskām sāpēm līdz emocijām, un pēc tam – līdz intelektuālai izpratnei par to, ko viņa vienaldzīgā cietsirdība nodarījusi citiem, arī vis­tuvākajiem cilvēkiem. Parsifals ir ļoti cienījama uzvara.

Vairākas lomas Nacionālajā teātrī jau nospē­lējusi Agate Marija Bukša. Ineses Mičules skatu­viskajā oratorijā Cilvēki laivās viņa ir Helēna, meitene, ko mīļotais pamet, dodoties meklēt la­bāku nākotni. Jaunā aktrise veiksmīgi iekļaujas izrādes ansamblī, kur īsti nav galveno varoņu – katram ir tikai kāds pirmā plāna brītiņš. Pārējā laikā svarīga ir ķermeniska veiklība, spēlējot uz svārstīgās plaknes, kas simbolizē smilšu kāpu, un svarīgs ir arī izteiksmes pieklusinājums, it kā ru­nājot no citas laika dimensijas. Agates Marijas Helēna precīzi izpilda režijas prasības. Tieši tāpat kā Matīsa Kažas iestudējumā Maigā vara: viņas spēlētajai ukraiņu politiskajai aktīvistei ir dota ti­kai viena krāsa – dedzīga pārliecība par savu pa­tiesību –, ko aktrise arī sniedz.

Arī Elza Rūta Jordāne nu ir Nacionālā teātra aktrise. Pirmoreiz viņu tur ieraudzīju izrādē Dullais Dauka, ko Jaunajā zālē iestudējis Jurģis Lūsis. Trausla un rudmataina, pa pusei meitene, pa pusei elfiņš, viņa spēj būt gan Daukam nesa­sniedzams sapņu tēls, gan konkrēta skolasbied­rene, kas uzpīpē sazin ko, lai «paplašinātu apzi­ņu». Zvīņu raksta biksēs piesēdusi uz akmens, viņa ir mazā nāriņa Baronese, uzmetusi plecos mēteli – Māte, aplikusies priekšautu un iebakstī­jusi akmenim ragus pierē – ganu puikas Saimnie­ce. Pietiek ar kādu apģērba detaļu, kādu ķermeņa valodas niansi un skaidru domāšanu tēla koordi­nātās – un tas ir pavisam cits cilvēks. Toma Treiņa iestudētajā Pašnāvniekā viņa ir Semjona Semjo­noviča iebiedētā sieviņa, kas bīstas no visa, un tāda pati tramīga pele ir arī Matīsa Kažas izrādē Nacionālais kanāls. Bet, līdzko esmu sākusi rai­zēties, vai režisori neredzēs viņā tikai šo tramīgu­mu, tā Elza Rūta nouguņo veselu tēlu plejādi Vla­dislava Troicka trakajā Karalī Ibī un citos mons­tros.