Kāpēc tu dzīvo, cilvēk?

Naktī uz 4. maiju, karogiem plī­vojot, – jo dzimis datumā, kad pieņemta Latvijas Neat­karības deklarācija – Latvijas Leļļu teātra direktors Mārtiņš Eihe ar izrādi Jelgava ’94 un ballīti tuvākiem un tālākiem draugiem pārkāpa pusgadsimta slieksni. Viesiem noteiktais dreskods – «kā Mārtiņam», tātad ģēr­bies, kā gribi. Biju ielikusi līvu putniņu auskarus, tāpēc ka uz Eihi, man šķiet, vienmēr ir bijis attie­cināms teiciens par «putniem galvā». Jo tās dzies­mas un vidžināšana, kas skan viņa smadzenēs, no malas raugoties, liecina par pilnīgi neatkarīgu, pret valdošiem vējiem imūnu un pašpietiekamu domāšanu. Eihe ir mierīgi traks, un šis paradokss mani pārsteidz jau vairāk nekā 20 gadus.

LIEPĀJA. JAUNĪBA

Pirmais iespaids un pārsteigums. Apvienotais aktieru un režisoru kurss no Kultūras akadēmijas iebrāzies Liepājas teātrī, kuram šie studenti sko­loti un, braukājot pa Kurzemi, arī īpaši izvēlēti. Uz skatuves Gaļina Poliščuka mēģina diplomdar­ba izrādi Romeo un Džuljeta. Mīts. Starp Mārtiņa Vilkārša izbūvētajām stalažām spīd akvārijs, kurā mīlēs un mirs Artura Krūzkopa Romeo un Ingas Misānes Džuljeta. Spēles laiktelpa ir karš, lai arī vēl ir tikai 2003. gads. Starp miera uzturētājiem šiverē rokeri. Ar motociklu uz skatuves uzbrauc skūtgalvis Tibalts. Robusts un draudīgs, viņš kus­tas tādā degunradža nesteidzībā, pārliecināts, ka no viņa smagā skatiena vien pārējie pabēgs malā. Tādu es pirmoreiz ieraudzīju Mārtiņu Eihi. Tā bi­ja, vai varbūt tādu tēlu priekšā saka mana afektī­vā atmiņa? Jo drīz vien sāku iepazīt viņu kā reži­soru un, iedrošinos domāt, arī cilvēku, kuram jebkāda vardarbība ir sveša.

Liepājas teātrī, kur tolaik strādāju, ar šo kursu saistījās lielas cerības. Taču – ne bez teātra vadī­bas vainas – pilsētā pie jūras paliek knapi četri absolventi. Arī režisors Eihe. (Patlaban no šā kur­sa Liepājā strādā tikai Armands Kaušelis.) Rīgā studējuša kursa neveiksme arī nosaka to, ka turpmāk Liepājas teātris sev aktierus audzina Klaipēdas un pēc tam pašu pilsētas universitātē. Savukārt teātra mākslinieciskajam vadītājam Ju­rim Bartkevičam tas ir pēdējais piliens bezcerī­bas kausā, viņš dodas prom un kļūst par Dailes teātra aktieri. Pāris sezonas paiet lielā apjukumā, un tam, ko šajā laikā dara Mārtiņš Eihe, izrādās lielākais mākslinieciskais un arī profesionālās ētikas svars.

Raugoties no laika distances, pārsteidz tas, cik droši jau pirmajās izrādēs jaunais režisors ek­sperimentē gan ar laiku, gan telpu, dod aktie­riem sarežģītus iekšējos uzdevumus. Pats dīvai­nākais, ka izrādes ir nobriedušas – ne gatavas, jo «gatavs» teātris ir miris –, pat kādu brīdi pirms pirmizrādes.

Vispirms Eihes rokās «laiks kļūst par eksperi­menta objektu»^[1], kā to ir formulējis postdrama­tiskā teātra guru Hanss Tīss Lēmans. Liepājas teātrī 2005. gada laikā top trīs izrādes, kurās pa­gājušais ieplūst tagadnē, liekot aktieriem savus tēlus vienlaikus turēt vairākās hipostāzēs: kā tābrīža personības, kā pagātnes procesu dalīb­niekus, bet reizēm arī kā bezkaislīgus vērotājus no malas.

Neparasti intīma ir Eihes pirmā izrāde Liepā­jas teātrī. Mazās zāles vairs nav, tāpēc visi atro­das uz skatuves. Kad uz tās bikli uznāk pie tādas skatīšanās nepieradusī publika, sarkanu samta virvju norobežota kvadrāta pretējos stūros jau sēž aktieri, turpat arī pianiste pie flīģeļa. Viņa spēlē gammas, viens ada, otrs loka papīra kuģī­šus un klusējot pasniedz skatītājiem. Ērika Ema­nuela Šmita lugā Noslēpumainās variācijas pie rakstnieka Ābela Znorko, ko spēlē Leons Leščins­kis, ieradies žurnālists Larsens – Ēriks Vilsons, lai runātu par sievieti, kuru abi mīlējuši un kuras vairs nav. Vientuļā sala kļūst par abu vīriešu at­miņu muzeju – skatītājus no viņiem šķir ekspo­nātus norobežojošās saites. Kādā brīdī pianiste, kas spēlē Edvarda Elgara Noslēpumainās variāci­jas, pieceļas un iesaistās darbībā. Sajutuši viņas klātbūtni, abi vienlaicīgā kustībā paraugās… uz pretējām pusēm. Režisors ir virzījis aktierus tikai dziļumā, ārējās izpausmes noturot stingrā mini­mālismā – balss netiek pacelta ne reizi, runā ska­tieni, pauzes, ieklausīšanās mūzikā, pāriet pār spēles telpu atļauts vien galējā nepieciešamībā. Izrāde ir mierīga un nospriegota kā stīga. Abiem aktieriem izrāde kļūst par nopietnu profesionālu stūrakmeni.

Drīz vien top Gunāra Priedes Zilā, kurā Eihe vēl noteiktāk manipulē ar laiku. Izrāde atkal sā­kas jau iepriekš – skatītāji sasēžas uz soliem ska­tuves viducī un raugās veco, pelēko datoru kluču monitoros, kas piekārti nolaižamajā stangā. Ek­rānos ir migla, kurā palaikam pavīd govs siluets. Tad tajos iezvērojas sarkanā krāsa, viss satumst, kauc tikai mašīnas signāls – it kā šoferis būtu sa­ļimis pār stūri. Iedegas gaisma, un šaurajā pros­cēnija strēmelē – ar skatītāju zāles tukšumu fo­nā – ratiņkrēslā sēž Marģera Eglinska spēlētais Juris. Turpat līdzās stāv pārējie. Režisors ir pilnīgi dekonstruējis lugu – trīs no tēliem atstāsta pirms gadiem desmit bijušo tikšanos Gagrā. Andas Al­bužes Rasma, Edgara Pujāta Vidvuds un Ineses Jurjānes Linda monologos atceras, kā tas bija. Kad viņi pietuvojas pagātnei, tad pāriet uz dialo­gu ar Juri, kuram sava monologa nav – viņš ir mi­ris un dzīvo tikai pārējo atmiņās. Ekrānos nepār­traukti skrien šosejas joslas sadalošā līnija. Finālā skatuvi pārpludina prožektoru stari, tie spiež tie­ši skatītājiem acīs, atkal kauc signāls, un baltajā gaismā pazūd Juris, pirmo un vienīgo reizi piecē­lies no ratiņkrēsla.