Ceļš atpakaļ neved uz to pašu vietu

Pirms astoņpadsmit gadiem mēs absolvējām Latvijas Kultū­ras akadēmiju. Toreiz vēl neap­zinājāmies, cik dziļi teātris sevi ieauž mūsos. Šodien, pēc dau­dziem dzīves un profesionāla­jiem līkločiem, mēs satieka­mies nevis tikai kā kolēģes vai bijušās kursabied­renes, bet kā cilvēki, kuri mēģina saprast, kas mūs joprojām velk atpakaļ pie skatuves dēļiem.

Šī saruna ir mēģinājums apstāties, paskatīties vienai uz otru, uz sevi, un reflektēt par to, kas ša­jos gados ir mainījies. Par to, kas mūs ir cēlis, kas dedzinājis. Kādas kļūdas esam pieļāvušas, kādas atziņas guvušas. Mēs runājam par darbu teātrī vai, precīzāk, – par cilvēku, kurš to dara. Par to, cik viegli ir sevi pazaudēt teātra rutīnā un cik sva­rīgi ir atrast ceļu atpakaļ pie sevis.

Man šī saruna ir kā atkalsatikšanās. Un runa ir ne tik daudz par pagātni, cik par spēju būt go­dīgai šobrīd – par sevi kā mākslinieci, kā sievieti, kā cilvēku, kas nemitīgi mēģina atrast līdzsvaru starp radošumu un veselumu.

Kristīne Krūze. Mana atgriešanās teātrī noti­ka ar Ingas Tropas uzaicinājumu [Asnāte izrādē Ekspedīcija «Jāzeps», 2022]. Ja viņa būtu piedāvā­jusi pusgadu agrāk, es teiktu – nē! Tieši tobrīd manī kaut kas sāka ilgoties pēc teātra.

Inga Siliņa. Kā tev pietrūka? Jo man trūka da­rīšanas kopā – piemēram, ka esi līdzīgi domājošo grupā. Kaut kas tajā ir baigi foršs, un tieši tā ļoti pietrūka.

Kristīne. Jā, varbūt. Bet es pat nezinu, kā man pietrūka, – es tagad neatcerēšos. Katrā ziņā viņa uztrāpīja īsto mirkli. Sākām mēģināt, es pa­vilkos atpakaļ. Nebija vairs tās sevis šaustīšanas, kad drebi no katra vērtējuma. Man bija ļoti stabi­la sajūta.

Inga. Tu labu laiku nebiji strādājusi – nebija ķermeniskas pretestības?

Kristīne. Sākumā varbūt bija, bet tā ātri pa­gaisa. Ja salīdzinu, kāda atnācu atpakaļ un kāda esmu tagad – protams, aktiera «muskuļi» aug spēlējot. Patlaban es jūtos labi uz skatuves. Es at­ceros sajūtu, kad kautrējies pats no sevis, no sa­vas lomas. Negribu teikt, ka tas ir neprofesionā­li, – tā notiek ar visiem, kuri tikko ienākuši teātrī, tam ir jāiziet cauri.

Katrā laikā ir komisija, kas izvēlas aktierus, kuri tiks uzņemti, – to nosaka arī tā brīža mode. Es zinu, ka neesmu brašā latviešu zeltene no lau­kiem, sprigana un temperamentīga. Nekad nees­mu tāda bijusi. Es biju ļoti nedroša. Un kaut kādā ziņā es varētu piekrist, ka nebiju piemērota ak­tiera profesijai, jo kautrējos un neguvu baudu no publikas. Esmu ēteriska, nevis sazemēta, ar sak­nēm zemē un stiprām kājām, temperamentu un skaļu balsi.

Jā, es neesmu tāda, bet, godīgi sakot, es arī neuzskatu, ka visiem aktieriem tādiem jābūt. Man šķiet, tas būtu tik garlaicīgi. Studiju laikā es par to ļoti pārdzīvoju. Arī pēc akadēmijas beigša­nas šķita, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.

Es novēlētu Kultūras akadēmijai un pedago­giem, kas strādā ar jaunajiem aktieriem, nelikt nevienu šablonā, bet ieraudzīt to, kas ir katrā cil­vēkā, izcelt viņa individualitāti, viņa vērtību. Arī introvertiem aktieriem ir sava vieta, viņiem ir ci­tas kvalitātes. Jo gruntīgais nevarēs iekāpt ēteris­kumā. Katram ir sava amplitūda.

Inga. Interesanti, kā studijas ir noteikušas filtru, caur kuru mēs skatāmies uz sevi.

Kristīne. Studijas daudz dod, bet tās arī de­konstruē cilvēku – piekritīsi?

Inga. Jā, piekrītu.

Kristīne. Un dažiem mūsu kursabiedriem tas darbojās ne tikai ar pluszīmi. Man šķiet, ka tas lielā mērā ir saistīts ar «zarnu ritināšanu». Vēl viens mans novērojums bija, ka mums kultivēja destruktīvismu vispār – jo esi jocīgāks, jo labāks un vērtīgāks. Ja esi pārāk normāls, tad esi neinte­resants. Bet, mīļie cilvēki, profesionālajā teātrī tā tas nestrādā. Aktieris ir profesija. Neviens nenāk uz teātri, izlīmējies gar sienām. Un, ja nāk, tad ļo­ti ātri izlido pa logu – to slodzi nevar turēt. Un tur ir nesatikšanās.

Inga. Pietiktu jau ar to, ka strādājot jārēķi­nās – esi par vecu un pēc trim gadiem – par jau­nu. Ja sakrīt, ka esi tieši laikā, tā jau ir veiksme. Izveidojas neadekvātas un neveselīgas attiecības ar sevi.

Kristīne. Skaidrs, mēs esam ļoti atkarīgi. Man ir svarīgi uzturēt sevi formā, bet tas sāk prasīt ar­vien lielāku un lielāku piepūli. Man ir svarīgi labi justies savā ķermenī, jo tad es arī mentāli jūtos labi. Bet ko tādām jaunām meitenēm… Mēs vi­sas bijām smukas, bet, ja kāds visu laiku pieka­sās, tas baigi «sačakarē» psihi.

Aktieru studijas nav nekas veselīgs. Visu laiku esi pakļauts vērtējumam, un, ja katram piešķir lielu nozīmi – nedod dievs! –, tad «saej pa fāzēm». Ja vēl apkārt ir toksiski cilvēki…

Inga. Taisnība, lai gan akadēmija arī iedod instrumentus, ar kuriem vari sevi «atčakarēt» at­pakaļ. Kopš LKA beigšanas ir pagājuši astoņpa­dsmit gadi, mums ir mazais salidojums – divatā.

Kristīne. Jā, mēs esam sasniegušas pilngadī­bu.

Inga. Jāaa…

Kristīne. Tas ir ļoti daudz.

Inga. Tas ir ļoti daudz.

Kristīne. Tā dzīvojot nejūt, ka jau tik vecs esi kļuvis, bet izrādās… (Ļoti ilgi smejamies.)

Inga. Tu izjūti atkarību no teātra? Vai izjūti vajadzību būt teātrī, iet uz teātri?

Kristīne. Man ar teātri ir love and hate attie­cības. Teātris un aktiera profesija ir diezgan tok­siska. Ja es skatos no mentālās veselības viedok­ļa, tad, protams, šī nav labākā vieta, kur būt. Es to saku bez koķetērijas. Es ļoti gribēju izbaudīt, kā tas ir – būt līdz kaulam teātrī. Kad es beidzu ak­tieru studijas, man sāka dzimt bērniņi, un es it kā biju teātrī, bet tomēr nebija tā, ka iemērcies tajā līdz matu galiņiem. Es tomēr žonglēju starp mammas lomu un teātri.

Pēc tam es vispār aizgāju no teātra uz trīsar­pus gadiem. Kad atgriezos, es dabūju, ko gribēju. Vienu brīdi man tiešām šķita, ka dzīvoju teātrī – jauniestudējumi cits pēc cita, vakarā izrādes, at­kal mēģinājums, atkal izrāde… Es sapratu, ka šāds režīms mani neapmierina. Man nepatīk – es izdegu.

Šobrīd jūtos tā, ka man kā cilvēkam, kā per­sonībai, teātris vairāk atņem nekā dod. Vai es iz­jūtu atkarību? Protams, izjūtu. Tā sajūta ir baigi kaifīga, īpaši kā aktrisei. Man ļoti patīk mēģināju­mu process, kad tu pēkšņi vari būt kaut kas cits, mazliet atpūsties no sevis, izampelēties un izdzī­voties. Tādā ziņā tur ir atkarība.

Bet man šķiet, ka es neesmu un nekad nees­mu bijusi apsēsta ar teātri. Es mierīgi varētu darīt arī kaut ko citu. Nav tā, ka tad, ja man pateiktu, ka es vairs nevarēšu būt aktrise vai taisīt izrādes, mana dzīve beigtos. Tā nav.

Inga. Bet cik tev ir svarīgi iet skatīties? Viens ir būt iekšā, piedalīties mēģinājumos, pārbaudīt, cik tālu vari aiziet no sevis, atklāt ko jaunu, bet redzēt, ko dara citi?

Kristīne. Man patīk iet uz teātri, bet tagad nav bijis laika. Protams, es redzu mūsu teātra iz­rādes, bet uz citiem maz sanāk aiziet. Par to ir žēl. Šajā sezonā, piemēram, esmu tik daudz bijusi teātrī un tas ir paņēmis tik nenormāli daudz ma­nas dzīves laika, ka vienīgajā brīvdienā vēl iet uz teātri? Nē, paldies. Kaut kādu līdzsvaru gribas. Jo teātris iesūc. Jā, un man negribas visu savu dzīvi atdot teātrim. Notiek iekšēja cīņa, jo tik ļoti svarī­ga ir mana brīvība. Ja sajūtu, ka manu brīvību kāds lēnām piesavinās, es sāku spuroties. Man dzīve ir svarīgāka par teātri.