Saruna par šķitumu

Gaisā karājas vai varbūt, precī­zāk, iestrēgusi vēlmju domā­šanā ideja par grāmatas Saru­nas ar Māru Ķimeli atkārtotu izdevumu, kas lieti noderētu jau vairākām jaunajām teatrā­ļu paaudzēm mācību procesā un pēc tā. Tikmēr nolēmu uzaicināt Māru Ķimeli uz sarunu, kurai iemeslu netrūkst. Cauri Māras rokām, nu jau ciešā kopsadarbībā ar Elmāru Seņ­kovu, izgājuši vēl trīs aktieru un režisoru vai ap­vienotie kursi, Māra divus gadus darbojusies Spēlmaņu nakts žūrijā, tapušas vairākas izrādes, šajā sezonā notikusi atgriešanās pie Gunāra Prie­des Zilās Valmieras teātrī, viņa ir prom no Jaunā Rīgas teātra. Un mūžībā ir devies Pēteris, Māras dēls. Māra ir tapusi trausla. Un vienlaikus viņa jo­projām ir stipra. Šī varētu būt arī pēdējā saruna, ja grāmatu pārizdotu. Bet vienlaikus šī noteikti nav pēdējā saruna. Jo nekas nav pēdējais, kamēr mēs esam dzīvi.

Ieva Struka. Vai tev ir izteikta smaržu atmi­ņa?

Māra Ķimele. Jā, tā varētu teikt. Es jaunībā biju iemīlējusies puisī no Mākslas akadēmijas, viņš bija keramiķis. Toreiz vīrieši pārāk bieži ne­lietoja smaržas, droši vien tas bija kāds poļu smaržūdens pēc skūšanās, bet to es atceros jo­projām. Pat pēc gadiem, kad kaut kur uzvirmoja tā smarža, es to atpazinu.

Ieva. Kā tu vari iedomāties, daļa no mūsu sa­runas būs par gadiem un par laiku. Gatavojoties paņēmu pēdējo Rīgas Laika numuru un nodo­māju, ka vēl pirms pāris gadiem šķistu neticami, ka pat Rīgas Laiks var beigties. Viss ir pārejošs.

Māra. Tikpat neticami likās, ka var beigties žurnāls Avots.

Ieva. Tas vismaz piederēja pie pārejas perio­da.

Māra. Tagad arī ir pārejas periods. Pat ja mēs šobrīd nejūtam kara fizisku ietekmi, tas vienalga ietekmē. Gaiss ir citādāks. Viss ir citādāks. Tu sa­proti, cik viss ir nosacīti, ka nekādas norunas ne­darbojas.

Ieva. Kā tu uz karu skaties no savu gadu un pieredzes skatupunkta?

Māra. Paniku tas manī nerada, bet es kļūstu domīga. Nāk prātā Ekleziasta teiciens – viss ir su­eta... Kā tas būtu latviski? Viss pāriet?

Ieva. Varbūt varam izmantot Ulža Bērziņa «Viss ir vien pūsma un dvesma». Vai šķitums.

Māra. Jā, viss ir .. šķitums. Tādas atziņas ro­das.

Ieva. Kā tu par to runā ar jauniem cilvēkiem?

Māra. Pašlaik es strādāju ar otrā kursa režiso­riem pie dramaturģiskā teksta analīzes – kā risi­nāt tekstu darbībā, un, analizējot Šekspīra, Čeho­va vai Brehta lugas, par to, protams, nākas runāt.

Viņi paši izvēlējās Kaukāziešu krīta apli, un tur karš ienāk tiešā veidā – vienus gāž, otrus ieceļ. Nav nekā jauna zem saules.

Ieva. Es to jautāju tālab, ka dažkārt aizdomā­jos – ja man būtu 20 gadu, es justos daudz slik­tāk, jo neko vēl nav izdevies piedzīvot vai sa­sniegt.

Māra. Jaunieši pasaules notikumiem ir daudz mazāk pieslēgušies nekā mēs, kuri zinām, kas tas ir. Tas nāk no jaunības, no cerībām, no lielas iek­šējās aktivitātes, vēlmes izpausties, pašapliecinā­ties. Tā ir galvenā dziņa tajā vecumā. Viņiem ir svarīgi kā režisoriem iemiesot savas izjūtas. Tam nav sakara ar teātra mākslu akadēmiskā vai vēs­turiskā nozīmē. Viņi grib iemiesot kaut ko no se­vis un tā, kā viņi jūt. Tas ir dabīgi. Un es varu pie­likt klāt tikai amata prasmi, jo profesijā vai amatā pašā vienmēr ir daudz informācijas. Pārzinot amatu, tu vispār uzzini daudz par dzīvi – kas tas ir. Amats izkristalizē, atsijā visu lieko, tādēļ es ļoti augstu vērtēju profesionālismu. Tas liecina par apziņas līmeni. Jaunībā paviršība profesijā ir da­bīga, jo virsroku ņem vēlme pašapliecināties. Re­žisoriem šī vēlme ir izteikti spēcīga, jo viņi jūtas kā šefi pār visu. Kad pašapliecināšanās vēlme pa­zūd, rodas jautājums – kas tad paliek. Paliek atzi­ņas, paliek emocionālā un intelektuālā pieredze, ko var ieguldīt, bet tam vairs nav tādas jaudas no autora puses. Tas ir apcerīgāk. Un vairs nav tik efektīgi. Interesanti, ka publika un arī vērtētāji lielākoties reaģē uz efektīgo, nevis uz to, kas māk­slas darbā ir ieguldīts. To nereti pat nenolasa. Žēl, jo izrādi otrreiz parasti neskatās. Literatūrā ir sa­vādāk, grāmatu var šķirstīt turp un atpakaļ, do­mīgi to lasīt, atgriezties un saprast, kas tad tur ir. Bet teātrī – nekā, iedarbība notiek vienlaicīgi ar izrādi, un cilvēks uztver to, ko viņš tajā brīdī ir spējīgs uztvert.

Ieva. Vai koleģiāls padoms otram režisoram kaut ko līdz, vai arī režisors ir un paliek vientuļa profesija?

Māra. Es parasti pamanu režijas nepilnības, bet norādīt uz to otram režisoram ir neiespējami, viņš, kā likums, to nepieņems. Lai gan man jau arī nemaz nav tik daudz izdevību to teikt, bet, ja ir, tad parasti es sastopos ar to, ka mani bijušie audzēkņi apvainojas, jo viņi ir ieguldījuši darbu un enerģiju, un, visbeidzot, savas dzīves laiku un izpratni. Viņi netic, ka nav izdarīts režisora darbs. Bet es nedomāju par smalkajām mākslinieka lie­tām, tikai par izrādes uzbūvi gluži amatnieciskā ziņā. Un to vajadzētu varēt apspriest gluži lietišķi.

Ieva. Vai jebkad ir bijis citādāk?

Māra. Nē. Ar aktieriem to var izrunāt, bet ar režisoriem ne.

Ieva. Un ar tevi pašu?

Māra. Es ļoti labprāt, bet ar mani neviens nav pieteicies to darīt.

Ieva. Arī ne tad, kad tu biji jauna?

Māra. Nē.

Ieva. Man liekas, tur ir likumsakarība – ka, no vienas puses, tu gribi, lai tavu darbu pēc jēgas iz­analizē, bet, no otras, – tomēr ne.

Māra. Es domāju, ka profesionālim to vajadzētu varēt. Ja ir respekts pret amatu, tad bū­tu interesanti pieņemt cita profesionāļa skatu no malas. Šad tad man ir izdevusies tāda saruna ar Elmāru Seņkovu un Reini Suhanovu, bet arī ne vienmēr – jo režisors jau taisa tā, kā viņš tajā brī­dī var uztaisīt, un citādāk viņš nemaz nevar.

Ieva. Tāda déjà vu sajūta…

Māra. Un, kad ir iestājies zināms briedums, tad vairs negribas efektus, un tu sev arī nemaz vairs tos neatļauj. Varētu jau sataisīt, bet kauns to darīt, liekas tāda kā spekulācija. Jaunībā tā ne­šķiet, tad tie efekti nāk kā tava būtība, tava patī­ba. Kad es skatos uz Henriju Arāju, es redzu, kā viņš mutuļo, kā viņš ar pilnu enerģiju gāžas iek­šā, viņš nemaz citādāk nevar, un tur ir tas skais­tums. Un vienlaicīgi arī posts.

Ieva. Enerģija ir bezgala vērtīga īpašība, kas tiek iedota piedzimstot, un ar laiku tā jau vienal­ga noplaks, tāpēc labāk par daudz, labāk, ka ir, nekā ja nav.

Māra. Jaunībā viss ir atļaujams, bet, kad tu­vojas piecdesmit, tad tā kā gribētos, lai profesio­nālisma ir vairāk.

Ieva. Kas tad ir jaunība? Piecdesmit tomēr ir pusmūžs.

Māra. Mjā, nu ir tā.

Ieva. Man pašai, skatoties uz kritikas asumu vai režijas nepilnībām, vai, pretēji, ambīcijām, liekas, līdz Kristus vecumam drīkst visu, un tad ir jāsāk domāt.

Māra. Es tev piekrītu. Pusmūžā apziņas līme­nim vajadzētu būt viedākam, tai saskaņošanai – mērķtiecīgākai. Bet redzi, līdzko kompozīcija ir izveidota īsti harmoniska, tā vairs nav tik efektī­ga. Tā tas ir. Līdz ar to man nav padoma. (Sme­jas.) Tomēr es vienalga uzskatu, ka runāt par reži­jas problēmām vajag.