Es esmu principiāls

Brīdī, kad tiekos ar Jāni Kroni, lai parunātu par teātri un politiku, tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Taču Jānis un pārējā teātra tru­pas Kvadrifrons komanda ir aiz­ņemti darbā pie vēl tikai topošā iestudējuma Debesīs cerams ne­besīs, kurā pievērsīsies nāves tēmai. Kaut arī ak­tieris uzsver, ka izrādē par nāvi tiks runāts no ek­sistenciālas, nevis politiskas pozīcijas, tiltiņš uz mūsu sarunas tēmu ir mests, jo nevar noliegt – politika skar jebkuru no cilvēka dzīves aspektiem, pat visprivātākos un nozīmīgākos.

Pats Kronis ir paplašinājis priekšstatu par to, ko nozīmē būt politiski aktīvam teātra aktierim – viņš ir ne tikai spēlējis virknē diskusijas raisošu izrāžu par sabiedrību polarizējošām tēmām, bet arī asprātīgā veidā skaidrojis politiskos procesus pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica vi­deo, ir viens no LR1 politiskās satīras raidieraksta Noliktava vadītājiem, protestējis pret mežu izciršanu un piedalījies jau vairākos Politiķu ce­pienos sarunu festivālā Lampa.

Šajā sarunā viņš stāsta par to, kā neviļus kļu­vis par vienu no atpazīstamākajām politiskā teāt­ra sejām, kā sabiedrības polarizācija ietekmē ra­došo brīvību teātrī, un brīžiem, kad kuslais lat­vietis tomēr pieceļas un dodas protestēt.

Anna Andersone. Vienā no intervijām minē­ji, ka tava pirmā pieredze politiskajā teātrī bija loma Valtera Sīļa izrādē Būt nacionālistam. Tās pamatā ir dramaturga Matīsa Gricmaņa stāsts par to, kā viņš pusaudzībā aizrāvās ar nacionā­lismu un 19 gados kļuva par Imanta Parādnie­ka palīgu Saeimā. Kad tu pats saprati, ka politi­ka attiecas uz tevi?

Jānis Kronis. Vidusskolā mums bija atsevišķs priekšmets Politika, ko pasniedza vēsturnieks Kaspars Zellis. Mums bija uzdevums katru nedē­ļu pārskatīt jaunākās ziņas, un tajā laikā vec­mamma man bija uzdāvinājusi Dienas abone­mentu, tolaik Diena vēl nebija pārņemta. Līdz ar to sekoju līdzi politikai, bet to vēl nevarētu saukt par īstu interesi. Pirmā sadarbība ar Valteru un Matīsu sakrita ar brīdi, kad šī interese sāka attīs­tīties. Redzot viņu darbus un zināšanu bagāžu, arvien vairāk un vairāk sāku aizrauties arī ar poli­tisko teātri. Nodarboties ar to nevienā brīdī nav bijis apzināts lēmums, bet tas ritenis aizgāja. Kāds man teica: «Domājot par politisko teātri, domāju par Kroni.» Bet tā nav! Kronim vienkārši sagadījies būt klāt.

Tu pašlaik esi viens no redzamākajiem teāt­ra pārstāvjiem, kurš publiski runā par politiku. Aiz Alvja Hermaņa un Viestura Kairiša, pro­tams.

Jā, jā. Man ir nelāgs ieradums ik pa laikam apskatīties, ko jaunu Hermanis ir ierakstījis feis­bukā. Nesen viņš dalījās ar [Ogres pašvaldības vadītāja Egila] Helmaņa ierakstu, kurā tas sū­dzas, ka sabiedriskie mediji nav sajūsmā par viņa izdarībām. Tas ir bēdīgi, ka viens no redzamāka­jiem intelektuāļiem grauj uzticību sabiedriska­jiem medijiem. Pētījumi liecina, ka uzticība sa­biedriskajiem medijiem ir viens no faktoriem, kas garantē stiprāku, pret dezinformāciju noturī­gāku sabiedrību. Ja mēs paši sākam to graut, ir jādomā, ko darīt.

Kopš Būt nacionālistam pirmizrādes pagā­juši astoņi gadi. Jau tolaik tā bija zināma uz­drīkstēšanās, bet tagad politiskais konteksts ir vēl vairāk saasinājies un «nacionālists» ir iden­titāte, ar ko pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā grib asociēties arvien vairāk cilvēku. Vai tu do­mā par izrādi šodienas kontekstā?

Manu priekšstatu par to, kas ir nacionālists, ir veidojusi Nacionālā apvienība, kura zināmā mē­rā mēģina piesavināties arī jēdzienu «patriots». Karš ir pamainījis izpratni par to, kas ir patriots, jēdziena robežas ir vienlaikus paplašinājušās un sašaurinājušās. No vienas puses, tev vairs nav jā­staigā ar prievīti un Latvijas karodziņu pie atloka, lai būtu patriots, bet no otras – tiklīdz parādās niecīgākās viedokļu atšķirības, arī īstus patriotus nekavējas nodēvēt par Kremļa aģentiem. Tāpēc aizgāju no tvitera, jo beigās tur vairs nebija ne­viena cilvēka, kurš nebūtu nosaukts par Kremļa aģentu, lētiņu vai krievu zābaklaižu.

Vai šāda izrāde būtu iespējama šobrīd? Vai arī izpausmes brīvības robežas sašaurinājušās ne tikai tviterī, bet arī teātrī?

Noteikti būtu! Un es tajā piedalītos ar vēl lielā­ku prieku, būdams vecāks un viedāks. Brīvība ir, drīzāk var runāt par pašcenzūru. Ne tādā klasiskā nozīmē, ka mēs izvairāmies runāt par kādu tēmu, bet vairāk uzmanāmies, lai netiktu pārprasti. Po­larizācija sabiedrībā ir tik liela, ka tev jāspēj izteik­ties ļoti skaidri, lai neradītu iespaidu, ka esi slēpts Krievijas atbalstītājs. Savā ziņā tā ir pašcenzūras forma, bet tas noteikti nenosaka to, par kādām tē­mām mēs runājam. Zinot Valteru un to, kā viņam gāja Nacionālajā teātrī ar izrādi Veiksmes stāsts, kas ātri vien tika noņemta no repertuāra, man nav šaubu, ka viņš varētu iestudēt Nacionālistu arī tagad un es viņam sekotu. Katrā ziņā es domā­ju, ka neatkarīgajos teātros brīvība ir saglabāju­sies, nezinu, kā ir valsts un pašvaldību teātros.

Vai tu, pēdējos gados strādājot pie izrādēm, pats esi jutis šo iekšējo spriedzi – bailes tikt pār­prastam?

Klāvā Meļļa lugā Ludzas kadriļa, kas ir izrā­des Love is a stranger pamatā, iekļauts viens ci­tāts, ko Klāvs piedēvējis kinohronikai par Kimu Čenunu. Kamēr taisījām izrādi, apstiprinājās zi­ņas, ka ziemeļkorejieši karo Ukrainā. Sapratām, ka, atstājot šo detaļu tekstā, paši nejutīsimies pā­rāk labi un turklāt mūs kāds varētu pārprast, kaut arī lugas teksts rakstīts jau 2020. gadā. Tās nebija lielas lietas, samainījām pāris vārdus, bet tāpat strādājot pie tā jāpiedomā.