Sāpēt par kādu citu, ne sevi vien

Mūsdienās nodzīvot līdz 100 gadiem nav tik neiespējams uzdevums. Latvijā pēc Ēvalda Valtera šo gadskaitli sasniedza gan Krievu teātra aktieris Konstantīns Titovs, gan Leļļu teātra aktrise Hilda Žīgure. Nemaz nerunājot par brīnišķīgo personību, Jaunatnes teātra aktrisi Elvīru Baldiņu, kas joprojām var norunāt desmitiem un simtiem tautasdziesmu šaurākai vai plašākai auditorijai.

Izcilajai Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lidijai Freimanei 4. aprīlī būtu apritējuši 100, bet mums atliek tikai iztēloties, kā viņa vadītu savas dienas šais laikos savu meitu – kostīmmākslinieces Kristīnes Pasternakas un aktrises Katrīnas Pasternakas – un mazbērnu sabiedrībā. 

Rakstot Nacionālā teātra mājaslapai jubilejas atceres rindas, gribējās izcelt viņas nozīmīgākās lomas šķietami objektīvā teātra vēstures kontekstā un tikai beigās pievienot savas personiskās atmiņas. Rubrika Leģendas žanriski ļauj sākt ar personisko un arī pa vidu «objektīvajai» vēsturei ļaut ieskanēties mākslinieces pašas balsij – fragmentos no autobiogrāfijas, kas iznāca 1992. gadā un ko Lidijai Freimanei uz papīra palīdzēja uzlikt Silvija Līce.

Personisks ievads iz dzīves

1986.gada 22. jūnijs. Druvienas Silmači. Skroderdienu starpbrīdis. Šo rindu autorei ir 12 gadu. Mēs ar draudzeni teātra mīlestības apmātībā esam saņēmušās drosmi lūgt autogrāfus Nacionālā teātra aktieriem, galveno lomu tēlotājiem. Par to, kā autogrāfu sniedza Jaunušans, Kairiša un Jakovļevs, lai paliek citām reizēm. Šoreiz par to, ko aizskatuvē teica visas trīs «vecenes» jeb teātra karalienes, vilkdamas nost kostīmus un stafeti otrajā cēlienā atdodamas Helēnai Romanovai, Intai Tirolei un Irinai Tomsonei. Velta Līne mazliet nīgri abām divpadsmitgadniecēm uzsauca – vai tad neredzat, ka šobrīd nevaru (taisnības labad jāpiebilst, ka nevarēja jau arī), Elza Radziņa atbildēja – meitenes, vienu mirkli, aiziešu apsēsties skatītāju rindā un tur jums parakstīšu, Lidija Freimane uzsmaidīja, pajautāja, kā mūs sauc, un parakstījās. Laipnība naudu nemaksā.

Trīs labi zināmas lietas

Lidija Freimane bija skatuves karaliene – viena no dižā Nacionālā teātra aktrišu trejlapja laikā, kad to sauca par Drāmas teātri, kad aktrisēm ar patiesu cieņu piedēvēja vārdu «karaliene», un ne jau tāpēc, ka viņas spēlēja karalienes vai latviešu skatītāji sirga ar alkām pēc gudriem valsts vadītājiem. Un Freimanei valdnieču lomu nebija daudz. Vienkārši teātris bija templis, bija pils, bija valsts valstī, un tur ir savi karaļi un karalienes. Velta Līne, Lidija Freimane, Elza Radziņa. Pirmās bija absolvējušas katra savu Nacionālā teātra pēckara studiju, Elza Radziņa atnāca no Jelgavas teātra un karalieni pamanījās nospēlēt arī ārpus teātra sienām – Grigorija Kozinceva pasaulslavenajā kinofilmā Hamlets. Kā jau mākslā piederas, trīs karalienes nebūt nebija trīs draudzenes dzīvē, tomēr katrai no viņām bija gana augsts profesionālās ētikas un morāles slieksnis, lai inde un ieroči (galma instrumenti!) netiktu likti lietā. Galu galā – katrai no viņām bija sava stiprā un sava vājā puse, klusie periodi, režisoru un skatītāju mīlestība, un, visbeidzot, arī pēc sava ārējā veidola viņas bija ļoti atšķirīgas. Valdzinoši ekspresīvā Velta Līne, valdnieciski skarbā Elza Radziņa un mūsu šāgada jubilāre – sievišķīgi trauslā un inteliģentā Lidija Freimane.