Ceļā pie sevis

Kaut kur, varbūt pamestos bē­niņos, uz diviem audekliem skicējas leģenda. Pasaule top no zīmējuma un pārtop, tin­tei plūstot pār sen nodrukā­to. Pilis slejas uz burtu kal­niem, ceļš skrien vecas lam­pas abažūra straujā ritumā. Sakārtotā bruņniecī­bas pasaulē, kur katrs zina savu vietu, uzdevumu un pienākumu, iemaldās izredzētais, kurš nezina neko. Tikai to, ka viņā ir mirdzums un ka viņam ir jākļūst augstākam. Un par tādu var kļūt, tikai iz­ejot garu un grūtu attīstības ceļu. No zemes, tās dubļiem, no dzīvnieciskā tiecoties uz cilvēcības pamatu – līdzjūtību.

Vācu režisors Matiass Hartmans pats ir uz­rakstījis Stāstu par Parsifalu, ko JRT izrādes tap­šanai no vācu valodas iztulkojis Gundars Ābo­liņš. Stāsta pirmavots nav zināms – ziņas par Svē­to Grālu sastopamas jau pagānu mītos, taču kris­tietības slāni tiem pievienojis franču dzejnieks Kretjēns de Truā nepabeigtajā darbā Persevals, stāsts par Grālu, kas sarakstīts ap 1180. gadu. No tā savukārt iedvesmojies viduslaiku dzejnieks un bruņinieks Volframs no Ešenbahas un, vistica­māk, starp 1195. un 1210. gadu sarakstījis episku poēmu Parsifals.16 Viņš 16 grāmatās aprakstījis, kā Parsifals, kas uzaudzis mežā, top par karaļa Artura bruņinieku un ceļo pie Svētā Grāla, pārva­rēdams viņam kā cilvēkam un bruņiniekam uz­liktās grūtības. Matiass Hartmans iedvesmojies ne tikai no viduslaiku romāniem dzejā par šo va­roni, bet arī no Riharda Vāgnera operas Parsifals un citām šīs leģendas interpretācijām. Izrādes darbība paralēli norisinās trīs laiktelpās – senā leģendā, tās stāstītāju laikā un mūsdienās.

Leģendu par Parsifalu un viņa ceļojumu pie Svētā Grāla kādā naktī no tumsas iestāšanās līdz ausmai pavēsta un izdzīvo stāstnieks Adams Gundara Āboliņa atveidojumā kopā ar meitu Avu, ko spēlē Aminata Grieta Diarra. Izrādes lai­kā atklājas viņu sirsnīgās un nepiespiestās attie­cības – Adams ar lielu entuziasmu meitai stāsta par Parsifalu, pie reizes arī viņai mācot stāstīša­nas principus, ko tā simtkārt jau dzirdējusi. Sa­vukārt Ava nemaz nevēlas klausīties, spītīgi ie­jaucas, teikdama, ka beidzot jādodas gulēt, un kritizēdama tēva izpušķojumus, kad viņš brīžiem izmanto iespēju detalizēti izvērst jutekliskākas komunikācijas izklāstus starp leģendas tēliem. Tādos brīžos Adams līdzinās kaunīgam, mazam bērnam, kas pieķerts, pa kluso veicot kādu ne­darbu. Gundars Āboliņš iemieso pieredzes, pār­liecinātības un asprātībām bagātu vecu vīru, bet Aminata Grieta Diarra savu tēlu izveidojusi žipe­rīgu, valdonīgu un ekspresīvu. Viņa spītīgi ap­sedz tēvu ar seģeni, kaut gan viņš pretojas, aiz­kaitināta iejaucas viņa stāstītajā. Par tādu rupjību varētu sagaidīt asu pretreakciju no tēva, taču viņš tikai iesmej un ļauj meitai izpausties.

Izrādes pasaulē, kas nemitīgi top un mainās, svarīgi elementi ir rotaļāšanās un iztēle