Mūsdienu vēsturnieki

Pirms 20 gadiem amerikāņu vēs­turnieks Džons Lūiss Gediss, reflektējot par Auksto karu, rak­stīja: «Esmu visai drošs, ka pa­saule ir kļuvusi labāka tāpēc, ka šis karš tika izkarots tādā veidā, kā tas notika, un tajā uzvarēja tā puse, kura uzvarēja. [..] Ar visām savām bries­mām, zvērībām, izmaksām, izkropļojumiem un ētiskiem kompromisiem Aukstais karš [..] bija nepieciešama sacensība, kas atrisināja funda­mentālos jautājumus reizi par visām reizēm.»^[1] Ir 2025. gada pavasaris. Šodien Gedisa paustais šķiet amerikāniski optimistisks. Lasot par Auksto karu, šķiet, redzam ko līdzīgu šodien – Krievijas iebrukums un karš Ukrainā, Hamās un Izraēlas karš, pilsoņu kari vairākās pasaules valstīs (pie­mēram, Sudānā un Mjanmā), aktīva pasaules valstu bruņošanās, kodolkara draudi, lielvaru vēlme diktēt pasaules kārtību «mazajām» val­stīm, inflācijas palielināšanās – tā ir ikdiena 2025. gada pavasarī. Ko ar šo ikdienu iesākt?

Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, turpināšu ar vispārinājumu – vēsture un politika ir divas mērauklas, kas samērojamas ar mākslu. Bez pir­mo divu konteksta ir grūti, pat neiespējami iz­prast un domāt par trešo. Lūkojoties uz šodienas Auksto karu, šķiet, ka vēsture burtiski risinās mū­su acu priekšā. Raidieraksta Ukraina: Jaunākās ziņas^[2] vadītāji, izdevuma The Telegraph žurnā­listi, Dominiks Nikolss un Frānsiss Dērnlijs, do­mājot par šiem ikdienišķajiem notikumiem, bie­ži atkārto: «Par šiem notikumiem spriedīs nāka­mie vēsturnieki.» Ja vēsturnieki vēl gaida un vāc materiālus, tad kultūras darbinieki, īpaši teātra mākslinieki, tver vēsturi šodien.

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Uk­rainā vairāki teātra mākslinieki savos darbos ref­lektē par vēsturi, akcentējot mākslas un politikas saķeri. Piemēram, Sofija Meļņikova darbā Drama Queen (2022, Dirty Deal Teatro), Valters Sīlis ar ie­studējumiem Izvēlies labāku versiju (2023, Vaba Lava) un Ik dienas (2024, Valmieras vasaras teāt­ra festivāls), Paula Pļavniece izrādē Nebiju. Nezi­nu. Neatceros (2023, Kvadrifrons). Vairāki 2025. gada politiskie notikumi pēc laika šķitīs drīzāk farss, nevis drāma. Pieļauju, ka daudzi ie­domāsies 28. februāri, kad ASV prezidents Do­nalds Tramps un viceprezidents Džeimss Venss publiski apvainoja Ukrainas prezidentu Volodi­miru Zelenski Ovālajā kabinetā. Citiem, iespē­jams, prātā nāks citas Donalda Trampa darbības. Kāds farsu saskatīs autoritāro līderu popularitā­tes pieaugumā Eiropā vai, piemēram, partijas Al­ternatīva Vācijai uzvarā Bundestāga vēlēšanās. Īsumā – patlaban mākslinieki cenšas ne vien iz­prast šodienu, bet kļūst par vēsturniekiem, kas pēta šo laiku.

KOLEKTĪVĀ ATBILDĪBA

Viens no sezonas otrās puses iestudējumiem, kas pievēršas Krievijas, krievu kultūras un sabiedrī­bas vivisekcijai, ir režisora Viestura Kairiša iestu­dējums Ķiršu dārzs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Izrādes aprakstā, pirmkārt, režisors uzsver, ka Antona Čehova lugas teksts nav nedz īsināts, nedz mainīts, otrkārt, radošā komanda skaidri norāda, ka māksla nav atdalāma no politikas. Kairišs ir režisors, kurš bieži vien, interpretējot klasikas darbus, cenšas rast atbildes uz tobrīd ak­tuāliem jautājumiem. Vai tie būtu Uguns un nakts (2015), Baltiešu gredzens (2019) Nacionāla­jā, vai nesenāki iestudējumi Hamlets (2023) Mi­haila Čehova un Spīdolas nakts (2023) Dailes teātrī. Jau šajā sezonā, iestudējot Sapni vasaras naktī, režisors Šekspīra komēdiju iestudējis kā mūsdienu traģēdiju. Visi šie iestudējumi ir pie­pildīti ar daudznozīmīgām metaforām un dažā­diem vizuāliem kodiem. Ne visiem skatītājiem zālē tie būs nolasāmi, it īpaši, ja nav vispārēja priekšstata par mūsdienu Krievijas (pop)kultūras telpu. Tomēr arī tad ir iespējams nolasīt radošās komandas radīto skarbo vispārinājumu, kas Če­hova komēdiju drīzāk vērš traģēdijā.