Tenesijs Viljamss šodienas teātrī

Amerikāņu dramaturgu Tene­siju Viljamsu slavenu padarī­ja divas lugas. Ar nelielu pau­zi tās iestudētas divos Rīgas teātros: Juris Rijnieks uzvedis Stikla zvērnīcu Jaunajā Rīgas teātrī, Pēteris Krilovs – Ilgu tramvaju Nacionālajā teātrī. Vai tā ir tikai nejaušī­ba, vai tomēr mūsu laika diktēta likumsakarība, kas lika viņiem izvēlēties tieši šīs lugas? Ko un kā ar saviem Tenesija Viljamsa lugu iestudējumiem mums šodien vēlas pateikt režisori?

PIETUVOTIES AUTENTISKAM LASĪJUMAM

Pirmos panākumus Viljamsam atnesa 1944. gadā Čikāgā iestudētā Stikla zvērnīca. Sākumā neviens nezināja, kā to saprast, taču, pateicoties Chicago Tribune kritiķes Klaudijas Kesidijas recenzijām, kuras ļāva noprast, ka luga ir kaut kas jauns teāt­ra pasaulē, biļetes uz izrādi kļuva par lielāko defi­cītu pilsētā. Viljamss gan uz pirmajiem panāku­miem reaģēja diezgan rezervēti un izteicās, ka «rakstīšana ir nepārtraukta dzīšanās pakaļ ļoti iz­vairīgam medījumam, un to nekad īsti neizdodas notvert», tomēr šajā reizē, sev par pārsteigumu, viņam tas izdevās.

Lugas sižets ir ņemts no viņa agrīnā stāsta Meitenes portrets stiklā un balstīts uz autobiogrā­fiskiem motīviem, kas dramaturģiski savērpti To­ma Vingfīlda atmiņu stāstījumā. Uz skatuves to šodien var izspēlēt daudzos un dažādos veidos, un pamatā viss būs atkarīgs no tā, ko režisors vē­las akcentēt iestudējumā: vai nu psiholoģiski ni­ansētu «rekviēmu nelaimīgām dzīvēm», vai kādu sevī fiksētu ideju, vai varbūt stāstnieka attieksmē iekrāsotu atskatu uz notikumiem ģimenē. Juris Rijnieks, pēc vairāk nekā ceturtdaļgadsimta atgriežoties uz paša dibinātā teātra skatuves, no­sacīti ir izvēlējies trešo variantu un papildinājis to ar tiešām atsaucēm uz autora personību.

Izrāde sākas ar stāstnieka iznācienu, kas ie­pozētā manierē uz Mārtiņa Vilkārša skrupulo­zām detaļām piepildītās un atmosfēru ģenerējo­šās scenogrāfijas fona iepazīstina publiku ar lu­gas autoru Tenesiju Viljamsu. Tad Ritvars Logins kāpj uz skatuves, veikli iejūtas Toma tēlā un ne­uzkrītoši iesaistās ģimenes vakariņu ainā. Māte, Elitas Kļaviņas Amanda kā parasti nododas sa­vām bezgalīgajām pamācībām un izpušķotajiem stāstiem par jaunības gadu pielūdzējiem, bet Toms to visu klausās, zobus sakodis. Mātes auto­ritatīvie norādījumi, ko un kā viņam vajadzētu šajā dzīvē darīt, raisa vienīgi dusmas un īgnumu, kas noved pie arvien dziļākiem konfliktiem un pieaugošas vēlmes pamest šo māju. To visu pa­gaidām vēl pieklusina viņa māsa Laura, ko spēlē Agate Krista. Ar viņu Toms izjūt dziļākas radnie­ciskās saites. Kopš tēva aiziešanas viņš ir vienī­gais ģimenes apgādnieks, bet tādēļ Toms nebūt negrasās pakļauties mātes prasībām un savu dzī­vi pavadīt apavu noliktavā, jo viņu interesē rakst­niecība. Pienākuma nasta ar katru dienu kļūst arvien smagāka, Toms vēl kaut kā cenšas to notu­rēt uz saviem pleciem, pat palīdz mātei iepazīsti­nāt Lauru ar potenciālu precinieku Džimu, kura lomā Toms Harjo, taču kritiskais punkts jau ir tu­vu. Uz skatuves atainotās situācijas, kas mūs ie­pazīstina ar ģimenes attiecību vēsturi, notikumu virzību un asās vārdu apmaiņas ar māti, Ritvars Logins izspēlē, gan pārliecinoši iejūtoties Toma ādā, gan laiku pa laikam distancējoties no tēla, lai sniegtu komentārus no stāstnieka pozīcijām.

Laikā, kad Viljamss šo lugu uzrakstīja, tāda pieeja lomas uzbūvei bija jaunums, kas ļāva tēla skatuviskajā eksistencē kā adatā ievērt atsauces uz laikmeta aktualitātēm vai autora attieksmi pret atainoto un «padurstīt» skatītāju. Publika nezināja, ko īsti domāt par Toma un Vingfīldu ģi­menes centieniem izdzīvot skarbajos Lielās dep­resijas laikos, bet asociatīvās bildītes ar citātiem uz ekrāna neļāva fokusēt uztveri viennozīmīgam skaidrojumam. Toreiz tā bija inovācija, kas sajūs­mināja publiku, šodien tā vairs tāda nav, jo tam­līdzīgu izteiksmes līdzekļu lietojums teātrī sen ir kļuvis par ierastu paņēmienu un publikas uztve­re mūsdienās ir daudz lokanāka un adaptīvāka.