Stirnas gaitā

Man joprojām ir mīkla, kāpēc grāmatas formātā Nobela prēmijas laureā­tes Olgas Tokarčukas ro­mānu sauc Stum savu arklu pār mirušo kau­liem, savukārt Dailes teātra versijā pirmais vārds ir mainīts – izrādes nosaukums sākas ar vārdu «dzen». Gan vienā, gan otrā gadījumā tulkojuma autore ir Ingmāra Balo­de, tikai romānu viņa latviski pārcēlusi no poļu, bet Olas Mafālani dramatizējumu – no angļu va­lodas.

Galu galā atšķirības darbības vārda izvēlē nav būtiskākais, par ko runāt, analizējot izrādi. Ir pie­tiekami daudz atšķirību starp prozas tekstu un to, ko redzam uz skatuves, un tas ir neizbēgami, ja dramatizē romānu, kas rakstīts pirmajā perso­nā. Romāna teksts ir galvenās varones Janīnas Dušejko vēstījums, kamēr izrādē skatpunkts ir no malas, kaut arī neapstrīdami Čulpanas Ha­matovas atveidotā Janīna ir vēstījuma centrā.

KĀ TO VISPĀR IZDARĪT

Šķiet, izrādes uztvere tomēr neizbēgami atšķiras tiem, kas Tokarčukas romānu ir lasījuši, no tiem, kam šis piedzīvojums vēl priekšā (un nevajadzē­tu sevi atturēt tikai tāpēc, ka izrāde jau redzēta). Lasījušajiem (vismaz man tā bija) intriga ir nevis tā, kas notiks, – to jau mēs zinām. Bet gan – kā to vispār var parādīt uz skatuves? Tokarčukas varo­nes pasaules tvērums ir vienlaikus konkrēts, pie­saistīts ģeogrāfiskai vietai – Polijas miestam Če­hijas robežas tuvumā, un vienlaikus piesaistīts Kosmosam un Dabai, izmantojot autores zīmīgo rakstības veidu, lielo sākuma burtu piešķirot jeb­kam, kas Janīnai liekas nozīmīgs, viņas Kaites ie­skaitot. Mafālani galvenās varones pasauli trans­formē uz pārlaicīgu eksistenci, komunikāciju ar mirušo gariem, kuri parādās un brīžiem dzied, bet nerunā. Režisore maksimāli izpludina robe­žas ne tikai starp realitāti un mītisko pasauli, ko akcentē Mare&Rol’s kostīmi. Norises plūdumā sajaucas viss – darbība uz skatuves sākas jau pirms izrādes sākuma un ar mūzikas palīdzību ietiecas starpbrīdī, komponists Krists Auznieks iepludina muzikālajā materiālā latviešu tautas­dziesmu Pūt, vējiņi, kas laiktelpu padara nekon­krētu, vispārina to. Uz vispārinājumu virzās arī Germana Ermiča scenogrāfija, kurā izmantota apļa maģija, kā arī izspēlēta ūdens un uguns sim­boliskā sastapšanās. Tiesa gan, ieraugot skatuves strādniekus, kas lietišķi pārbīda dekorācijas, sa­protam, ka režisore necenšas mums šo maģisku­ma sajūtu «iebarot» pa īstam, bet gan pieļauj, ka norises ik pa brīdim tiek vienkārši pārtrauktas, atgādinot, kur mēs atrodamies. Jā, būs īsta zupa, un smarža velsies pār pirmajām rindām. Bet var­būt arī tā būs ilūzija? Scenogrāfija maksimāli iz­manto Dailes teātra lielās skatuves telpu, tāpat kā režisore izmanto iespēju spēles laukumu pa­plašināt ne vien uz malām ar divām simetriskām virtuvītēm, bet ietver arī skatītāju zāli, no kuras iznirst Elīnas Gediņas horeografētais Koris – pār­laicīgās pasaules vēstnesis. «Mums ir pasaules uzskats, bet dzīvniekiem ir pasaules izjūta,» rok­rakstā vēstīts izrādes programmiņā. Tas, ko izrā­des radošā komanda mēģina radīt uz skatuves, ir tieši pasaules izjūta, vienlaikus tomēr atgādinot, ka mēs esam teātrī un darbojamies ar tam piede­rīgiem izteiksmes līdzekļiem.

Dramaturģiskā struktūra paredz «flešbe­kus» – pārsteigts konstatēju, ka šo šķietami nelat­visko vārdu tēzaurs neuzskata ne par ko sliktu un mundri skaidro kā pārrāvumu vēstījumā (galve­nokārt romānā vai stāstā, kā arī filmā), lai at­grieztos pie notikumiem, norisēm pagātnē. Tā­dējādi stāsts zaudē linearitāti un vairāk pakļaujas arī vispārinājumam, saglabādams kriminālintri­gu kā sižeta formālo virzītāju.

JANĪNAS DUŠEJKO DILEMMA

Pirmais, ko skatītājs izdzird no galvenās varones sirmā, izspūrušā parūkā, ir vēstījums par viņas vecumu un veselības stāvokli. Izrādes gaitā gan atklāsies, ka Janīnas trauslums ir diezgan iluzors, viņa būs ne tikai garīgi, bet, kā izrādās, arī fiziski spēcīgāka par daudziem ceļā sastaptajiem vīrie­šiem. Vai šai Janīnai maz ir konkrēti nosakāms vecums? Vai viņa ir reāla persona ar pasi? Čulpa­na Hamatova spēj radīt tēlu, kas reizē ir un nav vērtējams realitātes koordinātās. Mazais, traus­lais sievietes stāvs pārvietojas pa skatuvi stirnas gaitā, kaut brīžiem (acīmredzot parūkas dēļ) prā­tā nāk salīdzinājums ar pieneņpūku. Šī aktrises karjerā ir trešā izrāde latviešu valodā, un es patie­si nedomāju, ka Tokarčukas teksts būtu ievēroja­mi sarežģītāks par Milorada Paviča tekstu no Sapņu tulkotāju sektas, tomēr apjoms ir krietni lielāks. Janīna Dušejko nedomā sadzīviski, un vi­ņas valoda nav ikdienišķa. Hamatovas akcents viņas dziedošajā intonācijā kļūst par to citādības zīmi, kas nošķir viņu no pārējiem personāžiem. Mafālani dramatizējums samazina Janīnas bio­grāfijas sadzīvisko sadaļu, par viņas darba gai­tām mēs uzzinām it kā garāmejot. Mēs redzam Janīnu kā cilvēku, kurš dzīvo pēc savas dienas­kārtības un cilvēka un dzīvnieku pasaules pret­statījumā priekšroku dod otrajai.

Tomēr ar Janīnas kā dzīvās dabas aizstāves rī­cības motīviem viss nav viennozīmīgi un vienkār­ši. Gadījums, kas radikāli ietekmē viņas turpmā­ko dzīvi, ir jau pagātnē – tā ir viņas suņu bojāeja, turklāt par savām Meitenītēm Janīna – Hamatova runā tā, it kā tās būtu cilvēki, un režisore ļauj ro­mānu nelasījušajiem dzīvot zināmos maldos līdz pat otrajam cēlienam, kad Meitenīšu statuss tiek konkretizēts. Aktrisei ir uzdevums vienlaikus šķe­tināt notikumu retrospekciju, saglabājot neatklā­tu noslēpumu, un tikai viņas varone jau no paša sākuma zina, kas notiek patiesībā. Tādējādi To­karčukas varonei ir pat vairākas dilemmas – gan par veidu, kādā viņa nolemj cīnīties pret netaisnī­go pasaules kārtību, gan to, ka atbildību par med­nieku slepkavībām viņa, zinādama patiesību, ļoti konsekventi cenšas uzvelt stirnām. Respektīvi, tikpat labi mēs to varam skaidrot kā varones identificēšanos ar dzīvnieku pasauli, un tomēr – stirnas taču nevar sevi aizstāvēt, bet pateikt med­niekiem, ka medījums pret viņiem sacēlies, nozī­mē riskēt ar jaunu medību vilni, ja vīrieši noticētu šai versijai. Vēl viena dilemma ir tā, cik godīgi konkrētajā situācijā iespējams izturēties pret cil­vēkiem, kuri tevi atbalsta. Bet par to vēlāk.

Materiāls, kas kairina inscenētāju iztēli tieši tāpēc, ka to adekvāti iemiesot uz skatuves ir sarežģīts uzdevums

Janīna ir ķerta, saka vīrieši. Šķiet, režisorei ko­pumā izdodas līdzsvarot vēstījuma intonāciju tā, lai nenostātos strikti vienā pusē. Ja mēs uztveram Janīnu tikai kā dzīvnieku nogalināšanas fanātisku pretinieci, mums kā skatītājam izvei­dojas zināms viedoklis par to, vai tas (un konsek­vences, kas no tā izriet) ir pieņemami vai nav. Mafālani pietiek prāta un gaumes neieslīgt nekri­tiskā galvenās varones žēlošanā, vienlaikus viņa arī nepadara Hamatovas varoni par grotesku ka­rikatūru vai liekulīgu raganu, kas atradusi ie­ganstu attaisnot savas darbības. Janīna ir simpā­tiska, kaut ekscentriska sieviete, tomēr brīdī, kad viņa izrādes beigās lietišķi rekonstruē notikumu gaitu, izrādes veidotāju attieksme ir pietiekami duāla, kas tiek atrisināts ar vieglu ironiju.

TĒLU HIERARHIJA

Latvijas TV sižetā par izrādi aktieris Juris Bartke­vičs atzina, ka pārējie aktieri Čulpanai Hamato­vai tikai piespēlē, respektējot to, ka centrā ir viņa, un tā ir taisnība. Vienlaikus aktieru ansambļa līdzdalība ir būtiska, tā veido precīzu pārējo tēlu sistēmu, pret kuru kā autorei, tā režisorei ir kon­krēta un visai skaidri definēta attieksme.

Ir ievērots zināms pretstatījums sieviešu un vīriešu pasaulei. Atšķirībā no romāna, kur vīrie­ši – mednieki visi kā viens ir ūsaini, Dailes teātra izrādes mednieku kompānijā lielākā daļa ir gar­mataini, ko var skaidrot ar zināmu dzīvniecisku maskulinitāti, respektīvi, krēpju atdarināšanu. Mednieki parādās kā kolektīvs tēls, kas pārstāv sabiedrību arī brīžos, kad Janīna vēršas policijā. Nemaz nerunājot par Lielo Pēdu, kurš ir miris jau izrādes sākumā, tāpēc Meinardam Liepiņam at­liek tikai atslābināt ķermeni, apgrūtinot «līķa» pārģērbšanu, arī pārējie no mednieku vidus, kas viens aiz otra zaudē dzīvību, nav spilgti individu­āli. Jā, viņi ir dzīvespriecīgi, par sevi vairāk vai mazāk pārliecināti, pavisam pārliecināti par to, ka pārstāv pareizo pasaules kārtību, bet viņu spēks ir tieši kopībā, kas ar katru nākamo nāvi kļūst vājāka. Šajā grupā ieskaitāmi Andra Buļa patrulais Komandants, Ģirta Ķestera melīgais Prezidents, Kaspara Dumbura liekulīgais Mācī­tājs Čauksts un Mārtiņa Meiera ciniskais Iekšelis, kuram zināmu ironisku nokrāsu piešķir jau mi­rušā varoņa neatlaidīgie jautājumi, kāpēc viņu neviens nemeklē, akcentējot vēstījuma nedaudz sirreālo noskaņu. Nedaudz nostāk no mednieku kopienas atrodas Artura Krūzkopa parodiski pār­spīlēti trakojošais izmeklētājs Melnais Mētelis, kurš reizē pārstāv tradicionālo kārtību, tomēr iz­jūt zināmu pietāti pret Janīnu kā sava tēva kaimi­ņieni, pat ja viņas dēļ tēvs kļūst par slepkavību liecinieku. Krūzkopa varonis pēc sava priekšnie­ka nāves kļūst par lietas galveno izmeklētāju, un viņa pašapziņai izšķiroši svarīgi ir noskaidrot pa­tiesību, tomēr idejiski viņš ir tuvāks tieši mednie­ku grupai.

Vairāki vīrieši ietilpst Janīnai nosacīti tuvāka­jā lokā, un katram no viņiem ir savi iemesli šai lokā atrasties. Juris Bartkevičs Ērmuļa tēlā nospē­lē cilvēcisku pieķeršanos kaimiņienei, Imants Strads kā Boross Šnajders iezīmē simpātiju vai­rāk erotisko aspektu, ieskicēdams arī pilsētas cil­vēka maldus par lauku dzīves idilli. Artūra Skras­tiņa Dizio, kurš, salīdzinot ar romāna varoni, ir vecāks un, ja tā var teikt, stabilāks (nekādā ziņā ne «puicisks, mazliet meitenīgs, ar mazām ro­kām un mīkstiem matiem» kā Tokarčukai). Dizio Janīnā atrod intelektuālu domubiedreni, ar kuru kopā atdzejot Viljamu Bleiku. Respektīvi, Janīnai līdztekus glābiņam dzīvajā dabā un horosko­piem kā pasaules uzbūves skaidrojuma atslēgai piemīt vēl viena eskeipisma forma – pieķeršanās literatūrai, kas palīdz atgaiņāt nomaļā ciema ik­dienas rutīnu. (Kaut arī romānā Janīna uzsver, ka dzeja viņai nepatīk.) Skrastiņa cieņpilnā un pre­cīzā skatuviskā eksistence atgādina – kopš Meis­tara un Margaritas aktieri neesam redzējuši kādā viņa talanta mērogam atbilstošā lomā.

Hamatovas varonei tuvāko cilvēku lokā jāie­skaita arī viena sieviete – lietotu apģērbu veikala pārdevēja, ko Janīna dēvē par Labo Vēsti. Izrādē viņas biogrāfija ir diezgan rediģēta, samazinot skatītāju zināšanas par šo sievieti un dodot iespēju Katrīnas Grigas plikgalvaino varoni uz­tvert kā simbolisku būtni, kas, apsegusi galvu ar lakatu, kļūst līdzīga kādai no svētbildes izkāpušai madonnai.

Un te atgriežamies pie iepriekšminētās Janī­nas dilemmas. Viņai nosacīti tuvā loka lojalitāte tiek nopietni izaicināta, kad, uzzinot patiesību, atklājas arī tas, ka viņa ir izmantojusi pašu tuvā­ko cilvēku uzticību savu mērķu sasniegšanai. Varbūt tieši tāpēc Mafālani sižeta attīstību aprauj ātrāk nekā Tokarčuka, atstājot Janīnas likteni ne­skaidrāku, atvērtāku.

Līdzsvarā starp vīrišķo un sievišķo pasauli Ja­nīnai ir maz dzīvo sabiedroto – bez Labās Vēsts vēl tikai Prezidenta sieva, kas ir samērā margi­nāls tēls bez īpašām, ja tā var teikt, pilnvarām ie­tekmēt galvenās varones likteni. Ļoti nevēlos tikt pārprasts, bet nudien šķiet, ka šī epizodiskā loma spēcīgāk izskan Indras Briķes atveidojumā nevis tāpēc, ka aktrise spēlētu radikāli atšķirīgi no Kris­tīnes Nevarauskas, bet mākslinieču vecuma at­šķirība spēlē par labu Briķei, radot iespaidu, ka viņas varones laulības diskomforts ir ilgstošāks. Visi varoņi nelielā mērā tiek iesaistīti arī kā stāst­nieki, virzot uz priekšu sižetu teksta līmenī.

Taču sievišķā līdzsvara nozīmīga daļa ir tieši aizsaules personāžu loks, kam izrādē ir vairāk dekoratīvi simboliska loma. Mirušās sievietes, no kurām katra nākamā paaudze cilvēku vecuma iz­pratnē ir nevis jaunāka, bet vecāka par iepriekšē­jo, kopā ar kori veido grupu, kas iemieso arī da­bas nezūdamību. Būtiski ir ievērot, ka puķainie tērpi, kuros ietērpj arī mirušos vīriešus, ir melni, bet sievietēm vēlāk tie mainās uz baltiem, radot iespaidu par aizsaules pastāvēšanu vairākos lī­meņos.

Dzen savu arklu pār mirušo kauliem ir mate­riāls, kas kairina inscenētāju iztēli tieši tāpēc, ka to adekvāti iemiesot uz skatuves ir sarežģīts uz­devums. Romāns ir ekranizēts, tas tiek iestudēts dažādu valstu teātros (tostarp Igaunijā), rudenī uz Rīgu dodas krievu emigrantu aktieru sarūpēts iestudējums, kurā Janīnas Dušejko lomu atvei­dos ievērojamā aktrise Lija Ahedžahova. Dzir­dēts, ka top arī vismaz viens jauns Tokarčukas tulkojums, kas mūsu priekšstatus par šo autori paplašinās.