Stirnas gaitā

Man joprojām ir mīkla, kāpēc grāmatas formātā Nobela prēmijas laureā­tes Olgas Tokarčukas ro­mānu sauc Stum savu arklu pār mirušo kau­liem, savukārt Dailes teātra versijā pirmais vārds ir mainīts – izrādes nosaukums sākas ar vārdu «dzen». Gan vienā, gan otrā gadījumā tulkojuma autore ir Ingmāra Balo­de, tikai romānu viņa latviski pārcēlusi no poļu, bet Olas Mafālani dramatizējumu – no angļu va­lodas.

Galu galā atšķirības darbības vārda izvēlē nav būtiskākais, par ko runāt, analizējot izrādi. Ir pie­tiekami daudz atšķirību starp prozas tekstu un to, ko redzam uz skatuves, un tas ir neizbēgami, ja dramatizē romānu, kas rakstīts pirmajā perso­nā. Romāna teksts ir galvenās varones Janīnas Dušejko vēstījums, kamēr izrādē skatpunkts ir no malas, kaut arī neapstrīdami Čulpanas Ha­matovas atveidotā Janīna ir vēstījuma centrā.

KĀ TO VISPĀR IZDARĪT

Šķiet, izrādes uztvere tomēr neizbēgami atšķiras tiem, kas Tokarčukas romānu ir lasījuši, no tiem, kam šis piedzīvojums vēl priekšā (un nevajadzē­tu sevi atturēt tikai tāpēc, ka izrāde jau redzēta). Lasījušajiem (vismaz man tā bija) intriga ir nevis tā, kas notiks, – to jau mēs zinām. Bet gan – kā to vispār var parādīt uz skatuves? Tokarčukas varo­nes pasaules tvērums ir vienlaikus konkrēts, pie­saistīts ģeogrāfiskai vietai – Polijas miestam Če­hijas robežas tuvumā, un vienlaikus piesaistīts Kosmosam un Dabai, izmantojot autores zīmīgo rakstības veidu, lielo sākuma burtu piešķirot jeb­kam, kas Janīnai liekas nozīmīgs, viņas Kaites ie­skaitot. Mafālani galvenās varones pasauli trans­formē uz pārlaicīgu eksistenci, komunikāciju ar mirušo gariem, kuri parādās un brīžiem dzied, bet nerunā. Režisore maksimāli izpludina robe­žas ne tikai starp realitāti un mītisko pasauli, ko akcentē Mare&Rol’s kostīmi. Norises plūdumā sajaucas viss – darbība uz skatuves sākas jau pirms izrādes sākuma un ar mūzikas palīdzību ietiecas starpbrīdī, komponists Krists Auznieks iepludina muzikālajā materiālā latviešu tautas­dziesmu Pūt, vējiņi, kas laiktelpu padara nekon­krētu, vispārina to. Uz vispārinājumu virzās arī Germana Ermiča scenogrāfija, kurā izmantota apļa maģija, kā arī izspēlēta ūdens un uguns sim­boliskā sastapšanās. Tiesa gan, ieraugot skatuves strādniekus, kas lietišķi pārbīda dekorācijas, sa­protam, ka režisore necenšas mums šo maģisku­ma sajūtu «iebarot» pa īstam, bet gan pieļauj, ka norises ik pa brīdim tiek vienkārši pārtrauktas, atgādinot, kur mēs atrodamies. Jā, būs īsta zupa, un smarža velsies pār pirmajām rindām. Bet var­būt arī tā būs ilūzija? Scenogrāfija maksimāli iz­manto Dailes teātra lielās skatuves telpu, tāpat kā režisore izmanto iespēju spēles laukumu pa­plašināt ne vien uz malām ar divām simetriskām virtuvītēm, bet ietver arī skatītāju zāli, no kuras iznirst Elīnas Gediņas horeografētais Koris – pār­laicīgās pasaules vēstnesis. «Mums ir pasaules uzskats, bet dzīvniekiem ir pasaules izjūta,» rok­rakstā vēstīts izrādes programmiņā. Tas, ko izrā­des radošā komanda mēģina radīt uz skatuves, ir tieši pasaules izjūta, vienlaikus tomēr atgādinot, ka mēs esam teātrī un darbojamies ar tam piede­rīgiem izteiksmes līdzekļiem.