Vizīte Klodzko Eleusīnās

Olgas Tokarčukas romāna gal­venā varone Janīna Dušejko grāmatas pirmajā ainā naktī tiek izrauta no gultas – viņu pamodina kaimiņš Ērmulis, kurš atskrējis, lai paziņotu par cita kaimiņa, vārdā Lielā Pēda, nāvi. Ērmulis ar Janīnu pa sniegu mēro ceļu uz kaimiņa māju, ierauga uz grīdas guļam savēr­pušos līķi un mēģina izsaukt palīdzības dienestu. Tā kā abi zina, ka jāpaiet vēl krietnām pārdesmit minūtēm, iekams policija nokļūs šajā Klodzko nekurienes punktā, abi nolemj paskopi ģērbta­jam bojāgājušajam pārvilkt cienīgākas drānas. Patukšajā skapī abi atrod «kafijas krāsas uzvalku, drusku gan notraipītu, bet tomēr reti lietotu» un, pamatīgi nomocīdamies, uzstiepj to mugurā Lie­lajai Pēdai vai drīzāk tam, kas pēc nāves palicis pāri. Tiktāl Tokarčuka.

Olas Mafālani izrādē šī aina konstruēta maz­liet citādi: Čulpanas Hamatovas Dušejko ar Jura Bartkeviča Ērmuli Laura Subatnieka Lielās Pēdas mājās nav vieni paši, viņiem pievienojies arī Ja­nīnas labs draugs, Bleika tulkotājs – Artūra Skras­tiņa Dizio. Lai arī viņi pārģērbj kaimiņa miesas uzvalkā, tas tomēr nav «kafijas krāsas», bet gan darināts no tumšas drānas ar lieliem, košiem zie­diem, kuros dominē sarkanie toņi. Sākotnēji šā­da izvēle nav skaidra, taču atskārsmi nes aina, kas seko policijas komandanta līķa atrašanai, – tajā Janīnu Dušejko sapnī apciemo viņas Māte Lidijas Pupures atveidojumā, par kuru zināms, ka tā jau sen mīt viņā saulē. Nepietiek, ka izrādes telpā Māte parādās kopā ar mazu meitenīti, – vienā brīdī viņām pretī no zāles puses nāk arī sie­viešu koris. Interesanti, ka tās visas tērptas kleitās no tāda paša auduma, kādā ir Lielās Pēdas uzvalks, un arī šīs idejas izcelsme rodama Nobela prēmijas laureātes romānā, kur melns uz balta rakstīts, ka sapnī, kurā Dušejko atver kurtuves durvis, viņas priekšā stāv māte «puķainā vasaras kleitā, somiņu pār plecu».

Un te mēs nonākam pie Mafālani izrādē iz­šķirošas tēmas: Mātes/Dabas tēla konstrukcijas un līdz ar to viņas simboliskās valstības – Meža, kas ir tāda kā bezgalīga telpa sensenajai dabiska­jai pasaules vai pat plašāk, kosmosa kārtībai. Mā­tes puķainā kleita šeit liecina vispirms par to, ka tā ir – līdzīgi kā Pavasara Floras motīvs Botičelli gleznā Primavera – šī ziedu simbolizētā Meža valdniece. Viņas daļa ir ne tikai stirnas, brieži vai citi zvēri (sieviešu koris tērpts tādās pašās klei­tās), bet arī pati Dušejko kā homo sapiens (no tā arī izriet doma, ka Māte Daba un viņas māte ir viena un tā pati persona). Vēl vairāk, nāve ir šī kosmosa daļa, un tāpēc Mafālani piešķīrusi arī Lielajai Pēdai «mirstamās drānas» no tā paša au­duma, no kā ir Mātes Dabas kleita. Arī kšendzs (izrādē: Mācītājs – tulk. piez.) Čauksts, finālā mirdams, nomet savu sutanu, zem kuras atklājas ko­šais tērps, jo nomirstot – gribam to vai ne – mūsu miesa atkal kļūst par dabas, matērijas daļu vai, kā piedāvā Mafālani – par šeit specifisku lomu spēlējošā Meža daļu. Tam gan ir sava tumšā pu­se; tādai, saprotams, pieder nāve, kā arī vardarbī­ba, kādu cilvēki un dzīvnieki pieredz no savu brāļu (mednieku) puses. Tās daļa ir arī nežēlība, kādu Dušejko pieredz no Mātes/Dabas kādā citā sapņa epizodē ar mātes ierašanos no viņsaules, kā arī vardabība, ko Janīna pati liek lietā pret sa­vu suņu slepkavām.