Turpinājumā būs brīvība

Pagātnei, sevišķi tai, kura atrodas ārpus personiskās pieredzes telpas, ir tendence izplūst. Šo­dien studentiem mēdz būt dziļi vienalga, vai Denī Didro ir dzī­vojis 18., 19. vai 20. gadsimtā. Kaut kad ļoti sen. Šajā «ļoti sen» kategorijā pamazām ieslīd ne tikai tas periods, ko apzīmējam ar vārdkopu «padomju pagātne», bet arī pagājušā gadsimta 90. gadi jeb Trešā atmoda, kas vainagojās ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Tieši uz šo laika nogriezni attiecas Teātra Vēstne­ša iezīmētie aplūkojamie objekti: divas Jāņa Zno­tiņa Valmieras teātrī iestudētas izrādes – Ances Muižnieces Mēs, roks, sekss un PSRS (2022) un Gunāra Priedes Trīspadsmitā ar Muižnieces kon­sultatīvi aktualizējošu pieskārienu un nosauku­mu Četri balti krekli (2025), kā arī Elmāra Seņko­va veidots Artūra Dīča lugas Baltijas teļš (2025) uzvedums Liepājas teātrī. Pirmā no minētajām izrādēm tematiski koncentrējas uz sabiedrības dzīves raksturojumu un padomju režīma vispārē­jiem principiem, otra tuvplānā skata mākslas un mākslinieka likteni padomju apstākļos, bet trešā pēta grubuļaino šuvi starp veco un jauno dzīvi 90. gados.

Pagātni, kā zināms, atkārtot nav iespējams. Teātrī ikviens mēģinājums radīt tiešas klātbūtnes efektu būs apšaubāms, vēl jo vairāk tad, ja ir runa par relatīvi neseniem vēstures notikumiem, kuri turpina dzīvot kolektīvajā un individuālajā atmi­ņā. Taču par pagātni ir iespējams radīt stāstu. Jā­atceras gan, ka stāsts vienmēr būs subjektīvs. Tā­tad uz skatuves redzamajam nevis jāatbilst reali­tātei, bet jārada priekšstats par subjektīvo izjūtu, kādu šī realitāte raisījusi. Savukārt subjektīvo iz­jūtu mākslā ļauj parādīt vienīgi forma. Paņēmieni droši vien var būt dažādi, bet vis­pirms prātā nāk divi risinājumi. Metaforiskais, kas atklāj nevis parādības burtu, bet garu, – hres­tomātisks piemērs ir Ježija Grotovska izrāde Akropole (1962), kur Aušvicas koncentrācijas no­metne vizualizēta kā lūžņu kaudze, kurai pielī­dzināti arī cilvēki. Vēstījošais, kas notikumus, faktus un cilvēkus uzlūko distancēti, nerādot darbībā, bet caur stāstījuma prizmu, ko savā episkā teātra modelī praktizēja Bertolts Brehts. Visu trīs apspriežamo izrāžu veidotāji pārsvarā gājuši otro ceļu, lielākā vai mazākā mērā izman­tojot vēstījošas tehnikas lai radītu savu, šodienas realitātes iedvesmotu versiju par pagātni.

NE TIKAI ĪSAIS KURSS LPSR VĒSTURĒ

Izrādi Mēs, roks, sekss un PSRS tik novēloti iztirzāt liekas gandrīz vai nepieklājīgi. 2022. gada Spēl­maņu naktī tā nominēta četrās pozīcijās (gada izrāde bērniem un pusaudžiem, aktieris pirmā plāna lomā – Eduards Johansons, aktieris otrā plāna lomā – Kārlis Freimanis un jaundarbs dra­maturģijā – Ance Muižniece) un saņēmusi skatī­tāju simpātiju balvu kā gada izrāde.

Dramaturģes Ances Muižnieces stāsts sa­vērpjas ap daudzkārt apcerētu un Jura Podnieka filmā Vai viegli būt jaunam? (1986) dokumentētu notikumu – Jura Kulakova vadītās rokgrupas Pēr­kons 1985. gada koncertu Ogrē. Koncerts toreiz uzrāva kājās sociālisma ideālu garā dresētos pa­domju jauniešus un piešķīla dzirksteli viņu dum­pības garam, kas mājupceļā izlauzās stihiskā vil­ciena demolēšanā. Drošības iestādes to notaksē­ja par huligānismu un sarīkoja paraugprāvu, bet Pērkona darbība uz laiku tika aizliegta.

Valmieras teātra izrādē «pērkonieši» ir uz ska­tuves. Tie paši, kas toreiz, tikai nosirmojuši, grumbu izvagotām sejām un bez sava līdera Jura Kulakova. Bet fakts, ka viņi toreiz bija tur un šo­dien ir te, met tiltu no pagātnes uz tagadni un kalpo kā īstuma garants un nākotnes ceļa rādī­tājs. Tieši tāpēc, šķiet, publika joprojām tik ļoti pavelkas uz atsaukšanos labi zināmajām dzies­mām.

Šā gada 5. maijā valmierieši ar izrādi viesojās Rīgā. Dailes teātra Lielā zāle bija izpārdota, un fi­nālā, kad Pērkons spēlēja Dienišķo dziesmu, ra­dās sajūta, ka izrāde nekad nebeigsies, jo publi­ka, kājās piecēlusies, draudzīgi dziedāja līdzi: «Es aizeju pie nabagiem un grūžu viņu kārās mutēs vien savu dziesmu dienišķo…»