Vēstule Skolotājam

Pirmdien, 2025. gada 3. martā, ar rīta autobusu braucu no Rīgas uz Liepāju, kur slimnīcā atradās Viktors Jansons. Man klēpī visu ceļu bija pierakstu klade, kurā starp lapām vēl silta, torīt svaigi drukātiem zaļas krāsas burtiem rakstītā vēstule viņam. (Nezinātājiem – Viktoram lugu analīzes studentiem vienmēr vajadzēja iesniegt rokrakstā. Šī vēstule nebija izņēmums.) Tajā pēcpusdienā viņu apciemoju un vēstuli nolasīju. Nākamajā pēcpusdienā Viktors aizmiga pavisam.

Labdien, Viktor!

Šeit rakstām abas ar Justīni. Dace un Justīne. Gribas Jūs iepriecināt šajās pēcsniega dienās. Abas nu esam satikušās Rīgā un Atēnas jau šķiet tik sen piedzīvotas! Tāpat kā Meža gulbji. Varbūt tas tāpēc, ka pārdzīvotais ir kaut kas tik ietilpīgs. Pirms dažām dienām pie jūras lidoja gulbju bari, kliedza un lidoja gar krastu, it kā mēģinot sasaukt kaut vienu no mums, kas valkājās pa ledaino piekrasti. Šķiet, varētu veidot izrādi, ļaujot gulbjiem kliegt, nepiešķirot tiem cilvēku mēli. Tā nu sakritis, ka abas būvējam katra savu izrādi Liepājas teātrī. Viena pirmizrāde – Teātra dienas Dzīres visiem viesiem – notiks pavisam drīz, martā, savukārt otra – 2401 objekts – maijā. Tāpat zinām, ka Reinis Suhanovs Liepājā veido izrādi Baltijas teļš. Secinājām, ka mūsu scenogrāfi blīvi noklāj Liepājas pavasari. Mēs kā tādi gulbji tagad pārredzam šo piejūras pilsētu. Patiesībā līdz pat maijam nāksies tēlot tādus migrējošos putnus, kuri te Rīgā, te atkal Liepājā.

Nupat scenogrāfiem notika pirmā starpskate. Jādomā, Jūs būtu iepriecināts par vairākiem darbiem, kaut par diviem: Ildzes (no mūsu kursa) un Martas Grantiņas (no bakalauru ceturtā kursa) – abas pēta un būvē objektu teātra principu izrādes. Jūsu klātbūtne gan būtu esenciāla visas starpskates kontekstā. Jūs patiešām pietrūkāt.

Maija beigās Rīgā būs pirmizrāde Nazis sirdī iestrēdzis ar Lorkas Kliedziena dzejoļiem un Haralda Simaņa mūziku. Komanda tā pati – Guna Zariņa, Gerds Lapoška, Ilze Grunte, Andris Grunte, Zane Šmite un es, Dace. Viktor, atceraties mūsu četrstundīgo sarunu akadēmijā par šo izrādi? Jūs teicāt, ka esmu Jūs pamodinājusi no vasaras miega. Šī saruna ir kas neaizmirstams un fundamentāls mūsu topošās izrādes sakarā. Un Jūsu izrādes sakarā. Daudz nākas domāt par to, cik asprātīgi un vienkārši Blumbergs risināja telpu. Nezinu, vai pati šeit esmu atradusi to sarkano pavedienu.

Viktor, Jūsu ārpusējie, precīzie un ārkārtīgi svarīgie novērojumi par it visu, kas pieredzēts, liek mums pašām būt ārkārtējām, ārpus sadzīviskā. Mēs neļaujamies vienkāršībai un šķietamajai ērtībai, nebūt nē! Jūsu iespaidā esam negantas, esam drosmīgas un, jācer, vērīgas. Kaut par piemēru mūsu kopā veidotā stiklu izstāde Stikla mākslas 60 gadi Mākslas akadēmijas aulā. Cik labi, ka to darījām kopā ar Jums! Cik labi, ka pielauzāt mani spēlēt čellu tās atklāšanā! Cik labi, ka esam tik daudz ko kopā paveikuši! Cik daudz esam paveikušas pateicoties Jums! Un par spīti ieilgušajam lielajam attālumam, kas mūs šķir kopš rudens, par spīti tam, ka mums vēl daudz jāmācās, Jūsu kaismi, dzīvīgumu, spītību, degsmi un dumpiniecisko enerģiju mēs turpināsim izplatīt. Uzskatām to par savu uzdevumu.

Dace un Justīne, divas no Grāfienēm