Viņa prasīja «visu elpu»
Skolotājai Silvijai Radzobei
Pavisam pašā sākumā, šķiet, ka vēl februārī, bija doma par kopīgu kursa apsveikumu Silvijai 70. dzimšanas dienā 29. aprīlī. Iespējams, vēstuļu, iespējams, dāliju gumu vai augļu groza formā, vai vēl kā nebūt. Viss izvērtās citādi, un mēs no Silvijas atvadījāmies gandrīz pilnā sastāvā 25. aprīļa dzestrajā rītā. Saņemot kursabiedru rakstīto, secināju, ka neesmu bijusi konsekventa atbildē, kādā žanrā tam jābūt. Ir vēstules, ir raksti, un ir Ilzes e-pasta vēstule no Helsinkiem, kas pati savukārt satur Silvijas vēstules. Ne slinkuma, bet Silvijai tik mīļā spēles principa dēļ lai paliek šī eklektiskā dažādība, jo galu galā mums katram bija mērķis un uzdevums – būt pašam. Mūsu kursa piedzimšanas brīdis ir 1991. gada rudens.
Būs aprīlis gaisā
Ilze Matisone
Mīļās manas meitenes! Ievas lūgums manī atraisīja aktīvu protestu. Atvadu vārdus? Nē! Nē! Un vēlreiz nē! Atvēru savu «dārgumu krātuvi» un nu jau vairākas dienas esmu vadījusi jūsu visu, ieskaitot Silviju, sabiedrībā. Proti, es atraku tās daudzās vēstules un apsveikumu kartiņas, ko jūs man sūtījāt pirms 25 gadiem uz Helsinkiem, kad iekritu somu valodas stingrajās skavās. Atzīšos, to ir tik daudz, ka lasīšana vēl kādu laiku turpināsies, bet Teātra Vēstnesis nevar gaidīt. Tā vien liekas, ka tagad man jūsu mīļās, gudrās domas un vēlējumi, un sirsnīgā uzticēšanās sagādā vēl daudz lielāku prieku nekā toreiz. Brīžam bija jāslauka asaras, brīžam balsī jāsmejas. Tik daudz kas bija aizmirsies jau. Milzīga pateicība jums visām. Tie bija tie laiki, kad Silvijai bija tikai 45 un mums nevienai nebija šo e-pastu. Un bija visa kā daudz vairāk nekā vēlāko laiku bērniem...
Fakta priekšā nolēmētai, man galvā iezvanījās tikai šīs rindas (ļoti gaidu Silvijas grāmatu par Čaku!):
«Un mūsu rokās būs pasaules skaistākās vizbules...Būs aprīlis gaisāUn koki lapos...Pušu...Viens ar milzīgu pildspalvu sūc no debesīm nakts melno tušu.»
(visu dzejoli meklēt Čaka Iedomu spoguļos)
Tik vien no manis. Es gribētu tomēr dot vārdu Silvijai pašai, jo viņas vēstulēs ir viņas balss, elpa, intonācija, rūpe un iedvesma...
Zīmīte Ilzei M.18.10.92.
Man likās, ka man vajag uzrakstīt Tev šo zīmīti. Jo – Tu nedarīji pareizi, ka neatnāci uz mūsu lekcijām, kad Tev bija slikti. Tāpēc ka – tici man – Tev būtu, kopā ar mums esot, palicis labāk. (Man tā ir bijis ne vienu reizi vien – cita starpā.) Un, ja tā nav, tad taču nav vērts, ka mēs te vispār.
Bez tam – man bija žēl arī, ka Tu piektdien pirms Līgas nebiji pie manis. Bija kaut kāda ļoti laba atmosfēra: silts, pamazām krēslo, dzērām kafiju un klausījāmies Grotovski. Man ienāca prātā: cik kolosāli – ārā, apkārt dzīvē auksts un haoss, bet mēs te kā sazvērnieki kaut ko sev interesējošu, par ko, augstākais, cilvēki desmit bez mums Latvijā kaut ko zina.
Ar visu šito es gribu, Ilze, teikt, ka vajag vairāk paļauties. Es jau biju aizmirsusi, kā tas ir, kad tā var. Un tagad atkal (man) tā ir. Un cik tas ir… neteikšu, cik, jo pateikt var (vārdos) mazāk, nekā (priekš manis) tas ir. Tā ka nākošreiz, ja kas gadās…
Silvija
11.09.95.
Pirms pusstundas saņēmu Tavu vēstuli, un jau traucu atbildēt – no Oksfordas zinu, cik ļoti tiek gaidītas vēstules no «dzimtajām vietām». Ko Tu atvainojies par vēstuļu «sausumu». Pirmkārt, nekāda sausuma nav. Otrkārt, mani tik tiešām ļoti interesē, kā viss tur ar Tevi notiek. (Ne velti es devu kritikas seminārā uzdevumus praktizēties konkrētībās, rakstot protokolus. Jo lasītāju taču ietekmē konkrētu lietu un norišu apraksts, nevis apgalvojumi «man iet labi, ne tik labi vai slikti».) Tavu zināmo nervozitāti arī saprotu – kamēr viss kaut cik ieies sliedēs un sāks likties interesants, obligāti neizbēgams ir aklimatizēšanās periods – man Anglijā uz to aizgāja vai veselas 3 nedēļas – no 4… Tā ka lūdzu, cik iespējams, raksti arī turpmāk – pēc iespējas detalizēti. Jau par Tevi biju vairākas reizes iedomājusies, tā ka biju ļoti priecīga saņemt Tavu vēstuli.
23.09.95.
.. nopirku vēl vienu ļoti interesantu grāmatu Sudraba laikmeta pasakas. Izrādās, 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma krievu simbolistiem tas bijis ļoti populārs žanrs... Tas man ārkārtīgi atkal noder pie Cvetajevas, jo viņai ir 3 poēmas-pasakas, balstītas sižeta līmenī uz krievu folkloru, bet, protams, piesātinātas ar modernā cilvēka izjūtu tēlojumu psihoanalītiskā un mistiskā pagriezienā. Tātad simbolistu tradīcijas tālāk attīstīšana. Nejaušs un ģeniāls atradums, vai ne? Šī grāmata ļauj (un liek) plašākā kontekstā iznest arī K. Skalbes zināmos sacerējumus šajā žanrā. …
Attiecībā uz Liepājas un Valmieras viesizrādēm.. Tu neticēsi, ka man vislabāk patika… V. Lūriņa Trīs vīri kūrortā. Kaut gan es neapšaubu arī Tavus iespaidus – šīs izrādes spēles stihija ir tāda, ka, kamēr tā nav apdzīvota, t.i., kamēr aktieriem vieglais spēles-spēlēšanās stils nav iegājis asinīs, tā var likties tukša un pašmērķīga. Tagad masas spēlēja pietiekami atraisīti un viegli, bet izrādes centrs – Lagzdiņš un Rozenbergs – bija pat ļoti aizkustinošs. Viņi abi kolosāli nospēlēja attiecību dzimšanu starp 2 paaudžu pārstāvjiem – atvērtību jaunām ietekmēm, spēju uzticēties, interesi par dzīvi utt. Kaut ko tādu kā starp labu tēvu un labu dēlu. Tas atstāja ļoti pacilājošu iespaidu, var jau būt, ka galvenais, kādēļ šī izrāde man tā patika, ir tas: tā ir ļoti lielā kontrastā ar mūsu pašreizējās dzīves nežēlību, rupjību, neuzticēšanos, agresivitāti un naidu paaudžu starpā, kas, manuprāt, rodas (ne tikai, bet arī) no naudas trūkuma, nestabilitātes un bezcerības attiecībā uz nākotni.
7.04.96.
Rakstu Tev, kā solīju, no Stokholmas. Vai labi izciemojāties ar «dzimtenes vēstnesēm» (pirmoreiz Helsinkos ieradās Baiba T., Evita un Ieva S.)? Vai viņas Tev kaut nedaudz pacēla emocionālo tonusu? Ceru, ka jā. Bet gribu to dzirdēt no Tevis pašas...
Es uz Stokholmu izvēlējos braukt (vajadzēja uz Eiropas Savienības valstīm, tādējādi sapņu pilsēta Oslo atkrita) neiedomājami vieglprātīgu iemeslu dēļ – man toreiz patika Stokholmas stacija, kur mēs tās divas stundas pavadījām, un iela, pa kuru drāzām ar taksi no stacijas uz ostu… Viss. Un, kā mēdz notikt, man ir kā aklai vistai trāpījies grauds: mani te Kino un teātra departamentā pielaida pie bibliotēkas plauktiem un, pats galvenais, atļauj ņemt grāmatas uz mājām (!). Īsto šoku būtībā es dabūju te (un nevis Oksfordā, kur mani pie plauktiem neviens nelaida un es apjēgu, cik un kas ir sarakstīts mūsu nozarē, tā arī neieguvu). Jo bibliotēka ir ļoti plaša un laba, un apgādāta kā ar veciem, tā ar visjaunākajiem (arī tādiem, kuru kopijas Tu man atsūtīji) izdevumiem. Agrāk mani, reāli ieraugot, cik maz es zinu, pārņēma ass un aktīvs izmisums, tagad – gaiši apcerīgas skumjas, saprotot, ka visu to viens cilvēks nevar izlasīt, pat ja viņš angļu valodu zinātu perfekti un lasīt sāktu 3 gadu vecumā. Ka normāli ir specializēties, bet nenormāli, ja vienam cilvēkam (viņa vārdu nenosauksim) jālasa vienam pašam visa teātra – pasaules – vēsture… Pašlaik es nodarbojos, jau 3. dienu, ar vienas grāmatas tulkošanu, kurā mani aizrauj katra rinda, kuru es varētu aiz sajūsmas vai apēst, tik ļoti tā sasaucas ar tēmām, kas mani interesē tieši pašlaik pāri visam. Grāmatas nosaukums The Triumph of Pierot, kas skata visu modernismu delartes aspektā nevis šauri, bet plaši – estēt., filozof. utt. Kopā te ir par Bloku, Meierholdu, Pikaso, Stravinski, Nabokovu, Brehtu, Djagiļevu utt. Galvenais, kādā seminārā par Bloku es teicu, ka jāpievērš uzmanība, ka delartes figūras modernisma laikmetā būtiski atšķiras no klasiskā laikmeta 16. gs. Mani ļoti interesēja mehānisms, kā šī transformācija notikusi, un te, lūk, tas ir… Es sīkā rokrakstā jau esmu ar tulkojumu aprakstījusi 20 lpp., priekš manis tas ir ļoti daudz. Baidos, ka šīs grāmatas dēļ citas iespējas neatstāju novārtā.
Nebiju stādījusies priekšā, ka Stokholma ir tik liela un «pašapzinīga» lielpilsēta, ar kuru salīdzinot mūsu mīļā Oslo ir mīlīgs un skaists ciemats. Man patīk, kā te ir apvienots jaunais ar veco; cik te viss ir kārtīgs, tīrs un nokārtots; ka cilvēki nevis smird, bet smaržo; ka nav dzimtenes ļaužu bezcerīgās, izmocītās un bālās sejas, nabadzīgo apģērbu… (Pati sevi jau es, paldies dievam, neredzu.)
Ilze, lūdzu, lūdzu, atraksti! Tad nākošajā vēstulē varēšu pastāstīt par teātra iespaidiem, jo esmu nopirkusi jau 3 biļetes – 2 no tām uz I. Bergmana izrādēm."
Es ļoti ceru, ka vismaz kaut kas no šīs vēstules, kas domāta jums visām, noderēs arī Teātra Vēstnesim.
Zied ievas... Helsinkos!
Jūs visas mīļi atminēdama,
Ilze M.
Strādāt un svinēt
Silvijas Radzobes vārdu es uzzināju jau padsmit gadu vecumā pagājušā gadsimta 80. gados, jo man ļoti patika ne tikai skatīties teātri, bet arī par to lasīt. Un es ātri iemācījos to kritiķu uzvārdus, kuri rakstīja interesanti, – Radzobe, Čakare, Tišheizere un Naumanis. Un vēl Lilija Dzene, jo viņa bija sarakstījusi visas aizraujošās grāmatas par aktieriem. To, ka pati gribu rakstīt par teātri, arī sapratu jau vidusskolā, pateicoties literatūras skolotājai, kura to pamanīja, novērtēja un veicināja. Bet 1990. gadā braukt studēt uz Maskavu… tam man pietrūka dūšas. Tāpēc iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē latviešu filologos, jo tur strādāja Valda Čakare un likās, ka gan jau kaut kā izdosies tikt arī līdz teātra aprakstīšanai. Joprojām ļoti dzīvi atceros to pirmā kursa pavasara dienu 1991. gadā, kad valodniecības lekcijas sākumā pasniedzēja Sarma Kļaviņa pateica, ka nākamajā mācību gadā fakultātē tiks uzņemti studenti teātra kritikas specializācijā Silvijas Radzobes vadībā. Man šķita, ka pasaule brūk un ceļas vienlaicīgi, jo notiek neiespējamais – ir izveidota sapņu programma tieši man tās kritiķes vadībā, kura man tik ļoti patīk, bet, pie velna, es jau mācos citur! Gribēju jau ņemt ārā dokumentus un stāties par jaunu, kaut bija paredzams konkurss ar neparedzamu iznākumu, bet Valda Čakare atrunāja – nevajag zaudēt gadu, gan jau varbūt varēs savienot vai pāriet no filologu «literātiem» uz «teatrāļiem». Un tā arī notika. Rezultātā, vienu brīdi mācoties paralēli divās specializācijās, pabeidzu divus pilnus kursus filologos, bet pēc tam pilnībā pārgāju pie «Silvijas kritiķiem». No tā brīža Silvija manā dzīvē bijusi intensīvi klātesoša vienmēr, jo sešiem studiju gadiem tūlīt sekoja piedāvājums palikt LU ne tikai doktorantūrā, bet arī akadēmiskajā darbā. Šo negaidīto un pagodinošo aicinājumu 1997. gadā gan neizteica Silvija, bet viņa bija tā, kura maģistrantūras laikā pamanīja, ka es spēju sagatavot lekciju par kādu tēmu un nolasīt to kursabiedriem. Man pašai līdz tam nebija ne jausmas, ka es kaut ko tādu varu. Bet izrādījās, ka varu, un turpmākos divdesmit gadus mums ar Silviju bija kopīgs kabinets, lekciju kursi un studenti.
Gājis pa šiem gadiem ir visādi. Ļoti bieži arī ļoti sarežģīti. Ar Silviju sastrādāties varēja tikai tad, ja darīja tā, kā gribēja viņa. Pašnoteikšanās mēģinājumi parasti nebeidzās labi. Studiju laikā no krīzēm vienmēr glāba kursa brālība un teātra mīlestība. Vēlāk – faktiski tas pats. Daudzas lietas esmu no Silvijas iemācījusies, bet, ja gribu būt godīga, tikpat daudzas arī esmu sev apsolījusi darīt citādāk. Gan kritikā, gan attiecībās ar studentiem.
Bet galvenais ir īss un vienkāršs. Silvija žilbinoši rakstīja un aizraujoši stāstīja. Silvija bija ļoti asprātīga un ļoti harismātiska. Silvija prata smagi strādāt un koši svinēt. Silvija bija, ir un paliks mana pirmā Skolotāja, kura vairākas reizes ļāva notikt maniem sapņiem. Viņa radīja iespējas, bez kurām es noteiktu būtu cita.
Gliemežnīca, ko var tikai iedomāties
Baiba Kalna
Pirmoreiz Silviju klātienē vēl skolas laikā dzirdēju toreizējā Mākslas darbinieku nama teātra sarunu ciklā. Tikšanās, kurās piedalījās Silvija Radzobe un Valda Čakare, bija visinteresantākās. Atceros, cik dedzīgi Silvija stāstīja par Jāna Krūsvalla lugas Mākoņu krāsas iestudējumu kādā no Igaunijas teātriem. Sākot studēt pie Silvijas, ātri kļuva skaidrs, ka te viss būs savādāk – intensīvāk, neparedzamāk, dziļāk – nekā «parasti», kad, lekcijai beidzoties, pasniedzējs un studenti rāmi savāc pierakstus un aizver auditorijas durvis. Pavisam drīz studijas sāka aizņemt gandrīz visu laiku, atstājot vien nedaudz stundu miegam. Aiz fakultātes sienām vārījās 90. gadi, bet mēs, kā man likās, dzīvojām nedaudz citā pasaulē, kur no tā laika sadzīviskajām reālijām ienāca tikai tāla atbalss. Vienā no pirmajām nodarbībām Silvija, piemēram, teica, ka nevar iedomāties strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri nav lasījuši Bulgakovu, un katram no mums tika iedalīts pa Bulgakova darbam, ko analizēt semināros. Mums ar kursabiedreni Baibu Bikši (tagad Moļņiku) tika luga Asinssarkanā sala. Izrādījās gan, ka pārpratuma dēļ bijām izlasījušas nevis pašu lugu, bet tās satura saīsinātu izklāstu, ko sapratām tikai pēc semināra beigām. Tas tad nu palika viens no līdz galam neizpildītajiem studiju laika darbiem, bet tādu nebija daudz – jo Silvija prasīja «visu elpu» (citējot Čaku) un pati, šķiet, dzīvoja ar šādu moto. Lekcijas, semināri fakultātē un pie Silvijas mājās, bibliotēka, izrādes, pēc tam gatavošanās nākamajai dienai. Gāja visādi, arī grūti un nogurdinoši, reizēm emocijas sita augstu vilni, bet pāri visam interesanti, neparasti un aizraujoši. Silvijas teātra mīlestība inficēja, enerģija un azarts iedarbojās stimulējoši, viņas spilgtā, daudzkrāsainā personība vienmēr izcēlās un varēja izsaukt visdažādākās emocijas, izņemot vienaldzību.
Teātris kā dzīvesveids – šis reizumis šabloniskais raksturojums uz Silviju attiecās vispilnīgākajā nozīmē. Nezinu otru tik aizrautīgu un kaismīgu teātra patriotu, kāda bija viņa, ar dziļi personisku interesi par kopīgo lietu un sāpi, ja sekoja neizdošanās. Sākotnēji likās tik neierasti – par izdevušos izrādi, režisora vai aktiera darbu Silvija priecājās kā par personisku vai sava tuvinieka laimi, un otrādi. Viņas darbaspējas fascinēja. Kad vaicāju, kā paspēj ar visu tikt galā, viņa atbildēja: «Pateicoties labai veselībai un gribasspēkam, kas man, izrādās, ir vēl lielāks nekā domāju.»
Vienkāršām lietām Silvija spēja piešķirt neikdienišķu, ritualizētu nozīmi. Krūzīte kopš brīža, kad kursa iekšējā balsojumā to pasniedzām labākā raksta autorei – pirmā bija Undīne –, iemantoja gluži sakrālu nozīmi. Ne tikai manuskripti nedeg, bet arī rituāli turpinās – bija īpaši, kad Undīne vienā no kursa salidojumiem pa krūzītei uzdāvināja mums visām.
Kaismīga, principiāla, arī kategoriska tajā, kas attiecas uz darbu, un atklāta, sirsnīga, artistiska personiskajās sarunās, kas vienmēr turpinājās ilgāk, nekā plānots. Silvija prata iedvesmot. Neraugoties uz reizēm atšķirīgajiem viedokļiem, viņa ļoti novērtēja padarīto, bija patiesi ieinteresēta labā rezultātā un atrada īstos vārdus, lai palīdzētu noticēt, ka vari, pat tad, kad likās – nesanāk tieši nekas. Tikšanās vai Silvijas telefona zvans ar atzinīgiem vārdiem, ka izdevies labs raksts, bija kā kvalitātes nozīmīte ilgākam laikam.
Kad beidzām maģistratūru, atminos neviltoto prieku, ar kādu viņa intervijai, ko tolaik gatavoju laikrakstam Izglītība un Kultūra, uzsvēra: «Kaislīgā ieinteresētība, mūsu kopīgais darbs, kas šajos sešos gados veikts, – tās ir emocijas, kas nav aizmirstamas un nepazūd. Mūs varētu salīdzināt ar izziņas kaisles pārņemtu cilvēku grupu, un tas ir emocionāli ārkārtīgi pacilājošs stāvoklis.» Viņa priecājās par savu studentu veikumu gan studiju laikā, gan pēc tam. Vairākkārt kā intervijās, tā personiskās sarunās, atzina: «Ja es esmu palīdzējusi jums tādiem kļūt, neviens man nevar iedot lielāku apbalvojumu par šo apziņu.»
Silvija, pētot Bulgakova darbus, bieži runāja par maģisko reālismu. Šķiet, arī viņas pašas enerģijā, vēlmē izprast visa, ar ko nodarbojās, esenci, veidā, kā viņa tvēra dzīvi un sekoja savām idejām, bija kaut kas no maģiskā reālisma. Līdzās profesionālajām zināšanām no Silvijas esmu ieguvusi arī kritērijus, apvāršņa paplašināšanas nepieciešamību, vēlmi uz parādībām mākslā un dzīvē, kā arī cilvēkiem raudzīties padziļināti, jo, citējot viņu, fasāde ne vienmēr atbilst būtībai.
Laiku pa laikam dažādos kontekstos Silvija mēdza atminēties hrestomātiskos vārdus no Maksa Friša Santakrusas par gliemežnīcu, kuras nav un kuru var tikai iedomāties, tik skaista tā ir. Paldies par gabaliņu maģiskā reālisma arī manā dzīvē un ceļojuma sajūtu cerībā atrast «gliemežnīcu, kuru var tikai iedomāties».
Silvijas šampanietis
Henrieta Verhoustinska
Manā dzīvē ir trīs ļoti svarīgas sievietes, un Silvija tajā ienāca kā otrā. Mamma un meita mani ietekmējušas neizbēgami un neatgriezeniski, kamēr no teātra kritikas studijām pie Silvijas ne vien varēju, bet pat centos izvairīties. Mani dokumenti šai teātra mīļu grupā iestājeksāmenu laikā no filologiem «parastajiem» bija ieklīduši nejauši, es centos šo «kļūdu» labot, bet tā (kļūda) izrādījās liktenis. Liktenīga bija arī Silvijas personība – ja mūsu kursu būtu radījusi pielaidīgāka, bezrūpīgāka un mīkstsirdīgāka vadītāja, manis šai jomā nebūtu. Jaunībā biju bohēmiste un dzīvoju ar lielisko apziņu, ka jādara tikai tas, kas šķiet interesanti, – un Silvija piedāvāja tieši to, vienlaikus piespiežot apgūt priekšmetu «atbildība». Mūsu attiecības sākās simboliski – pašā 1. septembrī taisot vaļā šampanieti, Silvija ar korķi trāpīja man pa uzaci, un brīdi vēlāk izlozes kārtībā tiku ievēlēta par kursa vecāko. Tiesa, līdzās līksmām intelektuālām dzīrēm, kad Silvijas vadībā ar kaifu ķidājām klasiķu darbus un teātra izrādes, pieredzējām arī to, ka viens kursa vadītājas skatiens varēja auditoriju sastindzināt šausmās par kādu mums nezināmu vainu. Viņas personības enerģētika bija tik ārkārtīgi stipra, ka noskaņojums līdzīgi aukstumam vai karstumam izplatījās telpā un pārņēma visus klātesošos. Arī ar studentiem attiecības veidojās personiskas, kaislību, greizsirdības pilnas. Pati Silvija vēlāk sarunā atzina, ka tas nav pareizi, bet tāda nu viņa bija. Studiju laikā mēs visi tikpat kā dzīvojām kopā – ar lekcijām atvēlēto laiku nekad nepietika, tāpēc mēs turpinājām nodarbības mazajā vienistabas dzīvoklīti Zaubes ielā, ko Silvija vēlāk dalīja ar meitu Zani, kurai, šķiet, nekas cits neatlika, kā saslimt ar to pašu teātra mīlestību un kultūrniezi, kas liek vārdos izteikt to, ko redzi uz skatuves. Kopā braucām uz ārzemju teātra festivāliem, naudu sakasot visdažādākajos veidos – gan vēršoties pie mistiskiem sponsoriem, gan iztukšojot Zaubes ielas pagrabu, proti, atbrīvojot to no iekrātajām vīna un šampanieša pudelēm. Kopā svinējām mūsu visu dievinātā Daugavpils teātra pirmizrādes, kur tobrīd žilbināja Andris Makovskis, Indra Roga, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Zane Burnicka un vēl plejāde izcilu jaunu aktieru, ar kuriem, es uzskatu, mani joprojām saista īpašas attiecības.
Arī Silvijas spēja aizdegt cilvēkos vispretrunīgākās emocijas, neatstājot vienaldzīgu nevienu, kas ar viņu saskāries, bija patiešām unikāla.
Apzinoties savas personības spēku, Silvija atklāti atzina, ka visu mūžu cīnījās ar kompleksiem. Gan par izskatu, gan vienkāršo Talsu meitenes izcelsmi. Taču viņa cīnījās, nevis īdot, bet veidojot sevi, izkopjot savu stilu un nemitīgi uzturot nerimtīgu, kaismīgu interesi par teātri. Intervēju viņu pirms astoņiem gadiem žurnālā Lilit, un Silvija teica: «No savas pieredzes varu teikt, ka cilvēka mūžs ir ilglaicīgs projekts. Nekādi sasniegumi negarantē to, ka rīt būsi tai pašā kvalitātē. Turklāt, kā lai to pasaka tā saudzīgāk… Latvieši reti kurš nāk no intelektuāļu vai mākslinieku ģimenes n-tajā paaudzē. Tas attiecas arī uz kritiķiem. Nereti aktieri, režisori, kritiķi – arī es – ar mākslu, ar intelektuālo darbu saskaras pirmajā paaudzē, un šādiem cilvēkiem nav zināms, ka, lai līmenis tiktu uzturēts, ir nemitīgi, nepārtraukti ar sevi jāstrādā. Varbūt tāpēc mums ir diezgan daudz talantu, kas uzplaiksna un arī pazūd. Un tas varbūt ir taisnīgi, ka viņi pazūd no šīs profesijas. Bet paliek tie, kas savu profesiju un savu eksistenci tajā bez zināšanām un intelektuālā darba higiēnas – nerimtīgas intereses, pētniecības, mācīšanās – nevar iedomāties.»
Neiespējamais ir iespējams
Baiba Tjarve
Nokļūšana Silvijas Radzobes «kritiķu kursā» man bija neplānota, bet tagad gribētos domāt – pilnīgi likumsakarīga. Katrā ziņā es nevaru iedomāties ne to, kā būtu veidojusies mana profesionālā, ne visa pārējā dzīve bez šīs unikālās pieredzes, bez tām cilvēcīgajām saskarsmēm un draugiem, kurus es satiku. Silvija kā ļoti spēcīga personība aizrāva. Aizrāva viņas humora izjūta, viņas aizrautība ar teātri, aizrāva viņas m-i-i-lzīgās darba spējas un apņēmība izdarīt neiespējamo. Un viņa arī izdarīja! Tas attiecas gan uz lekcijām, kuru saturiskais apjoms bieži bija pāri viena cilvēka spējām; tas attiecas uz Silvijas milzīgajām, apjomīgajām iecerēm – dažādiem zinātniskajiem rakstu krājumiem un monogrāfijām; tas attiecas uz to unikālo mūsu studiju procesa daļu, ko pilnīgi neiespējamā kārtā viņai izdevās noorganizēt ārpus tradicionālām lekcijām – mēs redzējām teātra izrādes ne tikai Latvijas teātros, bet arī ārpus Latvijas. Es neatceros un pat nesaprotu, kā tas vispār bija iespējams – 90. gados taču nebija nekādu fondu finansējuma, nevienam nebija lielas rocības... Tomēr mēs regulāri braucām un skatījāmies teātri Lietuvā, Sanktpēterburgā, Maskavā. Pat studiju brauciens uz Norvēģiju, kas daudziem no mums bija pirmais tālākais brauciens! Šie braucieni radīja arī kopības izjūtu, kolektīvu, veidoja draudzības, un tā ir liela laime ko tādu izjust.
Identitātes krīze droši vien kādā brīdī bija daudziem kursa biedriem, ne tikai man. Kādā brīdī pēc vairākiem gadiem, kuri bija pavadīti, studējot gan lielās teātra vēstures personības, gan maznozīmīgus sānsoļus teātra vēsturē, dzīvojot ar teātri un elpojot teātri, es attapos, ka nezinu, kā atrast pielietojamību šīm tik padziļinātajām zināšanām, kā man toreiz šķita – vienā šaurā jomā.
Katrs no mums meklēja un atrada savu ceļu. Tagad šī Silvijas iemācītā iešana dziļumā, nepalikšana pie virspusējā, viegli sasniedzamā, pie ātri patērējamām zināšanām, spriedumiem, lēmumiem man šķiet nenovērtējams ieguvums.
Otrā vēstule
Mīļo Silvij,
laikam tieši vienu reizi dzīvē esmu Tev rakstījusi vēstuli. Cik ļoti žēl, ka tā vēstule, ko rakstu Tev tagad, būs tikai «literatūra» piemiņas materiālam. Ja pareizi atceros, toreiz es Tev lielā izmisumā aizsūtīju kaut kādas sirdi plosošas muļķības par iešanu prom un nespēšanu nolikt eksāmenus, un nepiemērotību profesijai, un nespēju pārdzīvot, ka Kroders Teātra darbinieku savienības kongresā mūs no tribīnes izsmej (pēc tam gan mēs bijām pat labi paziņas), un nespēku iziet no mājas nākamajā rītā pēc niknas recenzijas. Un tā tālāk un tā joprojām. Tā bija, tā es tiešām jutos. Atceros vietu pilsētā, kur ar drebošu sirdi to iemetu pasta kastītē.
Īstenībā es Tev vairs negribu neko daudz teikt. Uzrakstīju avīzei. Tas paņēma daudz spēka. Otrreiz atkārtot to nespēju. Un Tu taču piekritīsi, ka būtu jocīgi citēt sevi? Tev patiktu šis joks, vai ne? Atzīšos, sākumā biju nedaudz skeptiska pret Ievas S. ieceri. Vai nesanāks tā, ka pārāk izceļam sevi? Savu kursu? Bet tad pašai sanāca smiekli. Tevi taču nekas nevar aizēnot, un neatceros arī reizi, kad par kādu aizgājušu cilvēku būtu sarakstīts tik daudz neviltotu piemiņas vārdu – kā oficiāli, tā «tīklos» – un tur nebija tikai medus vien. Tu noteici kaut kādu teju brandisku godīguma un neliekuļošanas pakāpi.
Sākumā man bija ideja, ka uzrakstīšu, kāpēc mums reizēm gāja tik grūti, kāpēc man reizēm tiešām no Tevis bija bail un kāpēc ne vienmēr bija tuvs Tavs asums recenzijās, kāpēc reizēm šķita, ka Tu mākslīgi saskati kaut kādu pasniedzēja – studenta drāmu, kur to tiešām nebija. Nu nebija!
Bērēs es ieraudzīju lielu maigumu Tavā mierīgajā sejā. Lasot piemiņas rakstus, sajutu, ka citi cilvēki Tevi ir redzējuši savādāku. Varbūt vairāk mīlējuši. Aizdomājos. Es vienmēr esmu Tevi dziļi cienījusi, bijusi pateicīga, bet vēstules es Tev nerakstīju un sirsniņas pie Tavām dālijām nespiedu. Kaut kā tā sanāca…
Zini, ar Tevi mazliet līdzīgi kā ar vecākiem. Pirmo dzīves posmu vēl līdz pusmūžam tik skaiti un skaiti katru mazāko aizvainojumu, pāridarījumu, kura nav pat īsti bijis, bet tad tas viss pārsprāgst kā ziepju burbulis, un saproti, ka patiesībā gribi pateikt tikai lielu paldies. Ka negribi skaitīt tos ērkšķus apmetnī, bet atrast un apjaust to vienu spalviņu…Tā arī ir tā īstākā.
Un Tu jau arī esi mana profesionālā mamma. Bez patētikas. Esmu Tev dziļi pateicīga, ka man ir iespēja strādāt Kultūras Dienā un intervēt tik fantastiskus cilvēkus, ka man bija tik brīnišķīga jaunība Daugavpilī kopā ar kolosālajiem ģēnijpuikām – tagad iesirmajiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem, ka mana profesionālā dzīve iesākās tieši ar JRT ēru Alvja Hermaņa zīmē, ka varu šos cilvēkus saukt par saviem domubiedriem un dažus pat par draugiem. Tā ir liela dāvana, kuru Tu man esi uzdāvinājusi, nodibinot pirmo kritiķu kursu Latvijā. Bet, galvenais, Tu esi uzdāvinājusi manu kursu – foršās meitenes, ar kurām tiešām esam izēdušās cauri daudziem pudiem sāls. Ir tik labi apzināties šo drošo atbalstu rokas stiepiena attālumā. Viņas bez kādas profesionālas greizsirdības vienmēr gan paslavēs par labu rakstu, bet norādīs arī uz «gaumes noslīdējumiem», jo mēs cita citu pazīstam kā raibu suni.
Neviens cilvēks uz pasaules mani nav tik daudz slavējis un iedrošinājis. Tu laikam nojauti, ka es nepalikšu lepna. Kā tu teici – es esot talantīga? Ilgi tas bija avansā. Domāju, ka lielā mērā – joprojām. Nesolu, ka es to atdarīšu. Piedod, bet Tu jau zini, ka teātra kritika galīgi nav mana misija. Laikam tieši to cita starpā rakstīju tajā senajā studentu gadu vēstulē.
Paldies Tev, Silvij. Lai Tev debesīs mierīgi, gaiši un arī drusciņ jautri! Zane Tavās atvadās teica, ka Tu biji priecīgs cilvēks. Tā bija, jā. Tagad ārā ir ļoti skaisti. Tagad ir tā, kā rakstīja Tavs mīļais Čaks – «kaut kur ceriņi kā vēnas zili zied». Ar teātriem gan iet pavisam traki, bet gan jau Zane Tev domās visu stāsta un Tu visu zini pati.
Par lietām, kuras nepāriet
Silvija ne reizi vien ir stāstījusi, ka vēlme izveidot savu kritiķu kursu viņai dzima, redzot Daugavpils topošo aktieru dievinošo attieksmi pret savu skolotāju Pēteri Krilovu. Meistara un mācekļa attiecības bija pamats, uz kura viņa būvēja mūsu sadarbību. Ne tik daudz akadēmiska izglītības programma, kā vajadzība interesēties par teātri, literatūru, filozofisko domu. Silvija ļoti azartiski un pamatīgi katru jautājumu izpētīja līdz saknei. Vai tas vienmēr bija secīgi un noderīgi? Grūti teikt. Bet pats domāšanas un analīzes process bija interesants, un mēs bijām gatavas no agra rīta līdz vakaram pavadīt auditorijās un tad skriet uz teātri.
Silvijas fanātiskā attieksme pret darbu un kaislība pret teātrī arī mūsos ieaudzināja maksimālu prasīgumu pret sevi un citiem. Vispatiesākais apliecinājums tam bija maģistrantūrā, kad Silvija bija devusies kādā studiju braucienā, bet mēs lekciju plānā paredzētajā laikā tikāmies Universitātē, lai cits citam lasītu referātus par Bertoltu Brehtu. Nekādas atlaides nevienam netika dotas.
Mūsu mācību programmu veidoja Silvijas misijas apziņa, teātra mīlestība un vēlme dalīties labākajā, kas viņu bija iedvesmojis. Tāpēc mēs lasījām Mihailu Bulgakovu un Tomasu Mannu. Pie mums uz lekcijām nāca Latvijas režijas zieds. Mēs braucām skatīties Nekrošu, Dodinu, Zaharovu un Viktjuku. Nepatikšanas sākās brīdī, kad mēs mirdzošām acīm nepiekritām Silvijas viedoklim. Ar šobrīdējo pieredzi jāsecina, ka tas ļoti audzināja mūsu kritisko domāšanu un neatkarību, jo pirmoreiz pateikt «nepatika» ir viegli, bet, kad zini tam sekojošo drāmu, tad nepieciešama liela pārliecība, lai ko tādu teiktu. Vēlme un nepieciešamība pastāvēt par savu viedokli mūs saliedēja arī kā kursu.
Silvijas pasaule aizvien ir bija kaislīga un kategoriska. Arī mūsu kurss kategoriski tika sadalīts tādos, kas saprot mākslu (vai piekrīt Silvijas viedoklim), un pārējos, turklāt robežas starp šīm abām grupām bija visai izplūdušas un cilvēki brīvi migrēja no vienas otrā. Es pati dažādos periodos esmu piederējusi gan vienas, gan otras grupas ekstrēmākiem elementiem. Taču līdzās šim kategorismam Silvija ļoti spēja priecāties par mūsu sasniegumiem, par labi uzrakstītām recenzijām vai negaidīti izanalizētām lugām. Atceros gadījumu, kad pēc kādas manas recenzijas par Daugavpils teātra izrādi Silvijai bija piezvanījis Pēteris Krilovs, lai viņa man pasakot paldies par labi izanalizētu izrādi. Silvija piezvanīja un to pateica, piebilstot, ka viņai par visām daudzajām recenzijām viņš nekad nav pateicis paldies.... Viņa jau varēja arī nepiezvanīt, bet piezvanīja, jo Silvija bija ļoti godprātīga. Spēju novērtēt un priecāties par otra lieliski padarītu darbu viņa ir ieaudzinājusi arī mūsos. Tas laikam sākās ar krūzīšu dāvināšanu gada labākajam rakstu autoram, bet domāju, ka ik pa brīdim to izjūt ikviens no mums, saņemot ziņu no kursabiedra par labu rakstu.
Viens no mūsu studiju lielākajiem izaicinājumiem bija izaugt ārpus Silvijas ēnas. Ļoti ilgu laiku visai Latvijas teātra videi šķita, ka mēs esam padsmit mazi radzobēni jeb Silvijas kloni. Lai pārbaudītu vai nu savu ieguldīto darbu, vai mūsu spējas, Silvija iedeva mūsu rakstus lasīt Naumanim, Dzenei un Burtniecei. Patiess bija viņu izbrīns, ka mums katrai ir sava balss un doma. Lai arī cik arī kategoriska, Silvija bija lieliska redaktore. Lasot mūsu darbus pirms publicēšanas laikrakstos (mums tie sākumā bija jāatrāda), viņa mēdza norādīt uz problēmām un vietām, kurām viņa nepiekrīt, bet neuzstāja uz viedokļa maiņu. Silvija man uz mūžu ir iemācījusi nekad neanalizēt aktieru izskatu, bet gan viņu darbu lomā. Kā arī to, ka jebkurš viedoklis prasa argumentāciju.
Silvijai ar viņas milzīgo vitalitāti piemita spēja noorganizēt gluži neiedomājamas lietas. Laikā, kad teātra un kritikas konflikts bija ļoti ass un mēs tikām sagaidītas un pavadītas ar vārdu «kaprači», Silvija noorganizēja iespēju mums katram apmeklēt vienas izrādes pilnu mēģinājumu ciklu. Man šis teātri pavadītais laiks atsvēra daudzas lekcijas un iemācīja uz izrādi paraudzīties citām acīm.
Silvija bija ne tikai bezierunu autoritāte, enerģijas iekšdedzes dzinējs, bet arī selekcionāre
Droši vien tik kaislīgu un dievinošu attieksmi kā gribējusi, Silvija no mums nekad nesaņēma. Bet es no sirds esmu pateicīga par to, ka viņa nenobijās un izveidoja pirmo teātru kritiķu kursu Latvijā. Ka viņa pieprasīja un lika mums mīlēt teātri. Ka viņa mūs mācīja domāt, analizēt un argumentēt. Ka viņa spēja apvienot visu paaudžu kritiķus, lai taptu vērienīgi pētījumi par teātri un aktieriem. Ka viņa uzdrošinājās īstenot savus sapņus. Paldies par kopā pavadīto laiku!
Silvijai
Linda Liepiņa
Ir cilvēki un Cilvēki – tā Tu mēdzi teikt. Tie otrie bija Tavas dzīves latiņa un mērķis. Bet mēs – pirmā teātra kritikas kursa studenti – zināmā mērā kļuvām par tādiem kā izredzētajiem, kurus ievedi teātra un mākslas pasaulē ne tikai caur formālo mācību procesu, bet lielā mērā tieši caur satikšanos ar personībām – radot iespēju klātienē tikties ar aktieriem, režisoriem, teātra kritiķiem, kultūras autoritātēm, bet neklātienē – ar literatūras un mākslas dižajiem caur viņu daiļradi. Tev bija savas personības literatūrā, un Tev bija svarīgi, lai arī mēs ar viņām satiktos. Mihails Bulgakovs un Tomass Manns – tas bija mūsu studiju sākums. Tad sekoja Aleksandrs Čaks, Imants Ziedonis un daudzi citi. Toreiz sākumā mēs vēl neapjautām, ka mums ir lemts kļūt ne tikai par Taviem studentiem. Bet pavisam drīz sapratām, ka patiesībā esam daļa no Tavas dzīves, kur robežas starp formālo un personīgo ir nojauktas.
Toreiz, 90. gadu sākumā, uzreiz pēc vidusskolas beigšanas tāda īsta skaidrība, ko studēt, nebija. Iestājos Latvijas Universitātē ekonomistos, taču pavisam drīz sapratu, ka tas mani garlaiko… Un tad iestājos filozofos, kurus sekmīgi arī pabeidzu. Taču bija vēl viena aizraušanās – teātris ar savu maģisko pievilcību, un tieši tobrīd Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē tika izveidots teātra kritiķu kurss. Šo iespēju laist garām nevarēju un paralēli studijām filozofos mācības sāku arī kritiķos. Grūti aprakstīt, ar kādu intensitāti tolaik dzīvoju, jo prasību līmenis abās fakultātēs bija augsts, taču jāatzīst – šie gadi ir bijuši neizmērojami vērtīgi gan personīgi, gan no iegūto zināšanu viedokļa. Nemitīgie pārskrējieni starp divām fakultātēm, ilgās stundas Nacionālās bibliotēkas lasītavās, regulārie vakari teātros, bet pa naktīm bieži vien rakstu darbi, jo tolaik aktīvi publicējāmies tā laika presē, – šāds ikdienas ritms nenoliedzami bija uz hamletiskā «būt vai nebūt» robežas. Bija arī izdegšanas un nervu sabrukumi, taču pāri visam palikusi sajūta, ka dzīvojām uz visiem simt procentiem un dzīve mums nepagāja garām!
Aizrautība un fanātisms ir tas, kas man nāk prātā, domājot par Tevi. Paldies par to, jo bez tā diezin vai būtu to neskaitāmo notikumu, kurus piedzīvojām! Atceros mūsu braucienu uz Viļņu, kur skatījāmies Nekrošus Degunu – vēl šodien atmiņā skan Tavi aizrautīgie smiekli izrādes laikā, jo sēdēju Tev blakus! Neaizmirstami ir braucieni uz Grodņu, Pēterburgu un Maskavu, kur iepazinām skandalozo Romāna Viktjuka teātri, neizprotamā kārtā iekļuvām Ļenkom teātrī izpārdotajā Junona un Avoss ar Nikolaju Karačencovu galvenajā lomā, dzīvojām Latvijas vēstniecības viesnīcā un tikāmies ar Jāni Peteru, kurš tolaik bija vēstnieks Krievijā. Vēl Krievijā mums bija savas svētvietas – grāmatu veikali, kur pirkām visu, kas toreiz likās vērtīgs. Diezin vai bez Tavas enerģijas šie braucieni būti bijuši iespējami, jo mūsu kā studentu rocība bija nekāda, tāpēc bija nepieciešams atrast finansējumu. Tu apskrēji virkni laikrakstu un žurnālu redakciju, pārliecinot, ka tieši mūs, jaunos un talantīgos, kā ārštata autorus jāsūta komandējumos, tādējādi sagādājot mums komandējuma naudu. Atgriežoties rakstījām par redzēto – katrs savā preses izdevumā. Es tolaik pārstāvēju žurnālu Karogs.
Studiju gados Tu mani dēvēji par «mazo». Mazi gan nebija mūsu mērķi un ambīcijas. Un Tu jau nedevi citu iespēju – attiecībās ar Tevi bija jābūt stipriem. Tevi interesēja viedokļa un rīcības cilvēki. Šajā ziņā ar mums lielākoties viss bija kārtībā – bijām gana skaļi un pamanāmi. Ar to viedokļu saskanēšanu gan bija dažādi. Bija arī apvainošanās periodi un tam sekojošie izlīgumi. Tomēr pāri par visu atmiņās ir palikuši tie notikumi un mirkļi, kuri mums kopā un katram atsevišķi lika justies īpašiem. Īpaša bija mūsu sadarbība, kad Tu vadīji manu kursadarbu Filozofijas fakultātē. Toreiz rakstīju par tēmu Hamlets un atriebība. Zinu, ka arī Tev tas bija īpaši, jo pret šo fakultāti izjuti respektu un cieņu. Mums bija arī īpašas satikšanās Tavā Zaubes ielas dzīvoklī, no kurām man īpašākā šķiet tikšanās ar Ādolfu Šapiro. Tu mums devi visdažādākās iespējas apliecināties – gan teātrī, kur piedalījāmies mēģinājumu procesā, gan televīzijā, kur diskutējām par aktuālajiem televīzijas iestudējumiem, gan radio, kur pirmoreiz uz savas ādas izbaudījām tiešā ētera šarmu. Nenoliedzami tas bija mūsu pirmo profesionālo iespēju laiks. Un tas bija arī mūsu dzīves kopā baudīšanas laiks, jo formālais ar neformālo kļuva nešķirami.
Lai gan pēc filozofijas studiju pabeigšanas iestājos teātra kritikas maģistrantūrā, ar laiku mani ceļi ar teātri tomēr pašķīrās. Jāatzīst, visu šo laiku esmu jutusi tādu kā vainas apziņu Tavā priekšā, jo zinu, ka gribēji mani redzēt teātra kritikā. Vairākkārtīgi centies mani atgriezt atpakaļ pie teātra, gan iesaistot Spēlmaņu nakts žūrijā, gan dodot iespēju rakstīt par aktuālajām teātra izrādēm. Tomēr es izvēlējos citu ceļu. Starp mums iestājās klusuma pauze. Ceru, ka šī mana vēstule Tev kļūs par mūsu izlīgumu… Bet manī paliek daļa Tevis dotā stipruma!
Silvija kā izbrīns
Ieva Grase
Silvija Radzobe bija mans rūdījums dzīvei. Viņas raksturs un attieksme pret cilvēkiem, saviem studentiem varēja mainīties ļoti strauji – vienu dienu varēju būt labais, perspektīvais students. Tas, ja uzrakstīta laba eseja vai saturīga kritika par kādu izrādi. Citu dienu bezcerīgais students, kurš neko nejēdz no teātra mākslas. Tas – pēc kāda neveiksmīga semināra vai tās pašas kritikas. To izturēt arī bija mans rūdījums, kas ļoti labi noderēja turpmākajā dzīvē, it īpaši darbā.
Silvija Radzobe bija pedagoģe, kuras iedvesmota, arī piespiesta, esmu izlasījusi ārkārtīgi daudz dažāda žanra literatūras gan latviešu, gan krievu valodā. Ne vienmēr prāts spēja to visu uztvert, saprast, bet smadzeņu treniņš – brīnišķīgs. Arī gribasspēks un pacietība tikt līdz galam jebkuram daiļdarbam, jebkurai Raiņa vai Šekspīra lugai. Uzrakstīt vairāku lappušu garu rakstu par izrādi, kuras kvalitāte ietilptu dažās rindiņās, vai uzrakstīt pusi lapas par izrādi, kura būtu pelnījusi rakstu vismaz uz desmit lapām. Silvija to sauca par īso un garo formātu. Ieraudzīt svarīgo, būtisko un skaidri izteikt domu. Tas viens treniņš. Atrast, ko pateikt, piespiest sevi meklēt papildu literatūru vai informāciju – tas otrs treniņš.
Silvija Radzobe bija man izbrīns. Līdz satiku Silviju, nepazinu nevienu cilvēku, kurš būtu tik pārņemts ar savu darbu, tik ļoti aizrautīgi runātu, rakstītu, stāstītu un mācītu citus par to, kas pašai tuvs. Tādus pārņemtos cilvēkus var apbrīnot, bet ar tādiem nav viegli, jo viņi ir maksimālisti un no sava studenta prasa to pašu. Bija grūti, līdz izmisumam neciešami, jo es nekad neesmu bijusi kādas vienas lietas maksimāliste. Taču izturēju un nenožēloju.
Pēc «kritiķu kursa» sekmīgas pabeigšanas pagāja kāds laiks un es ieguvu otru izglītību – juridisko. Daudzus gadus esmu nostrādājusi par izmeklētāju iekšlietu sistēmā. Un šajā darbā man noderēja pilnīgi viss, ko ieguvu no Silvijas, – gan rūdījums, gan uztrenētais gribasspēks un pacietība, spēja analizēt un domāt, ieraudzīt svarīgo un izstāstīt/uzrakstīt saturīgi un saprotami par notikumu.
Jaunākās māsas piezīmes
Evita Sniedze
Silvijas dzimšanas dienas vakarā mēs kursa WhatsApp grupā izskatījām bildes, atcerējāmies mūsu kopējos neticamos piedzīvojumus Norvēģijā, Pēterburgā, Viļņā un citur. Aizrautība, kādā metāmies atmiņu un bilžu ceļojumos, pierādīja mūsu kursa kopības sajūtu. Domājot par to, kas mēneša laikā tomēr vēl nav pateikts par Silviju, es atcerējos rakstu, ko viņa septiņus gadus pēc kursa absolvēšanas bija veltījusi man. Rakstot par Oļģerta Krodera manu lugu iestudējumiem divos teātros, viņa atzina, ka nebija novērtējusi, ka ar mani varētu būt saistīti spilgtā kursa spilgtākie panākumi. Tas gandarī katru skolēnu. It īpaši tādu, kas atnācis uz Rīgu no 130 kilometru tālas lauku skolas, ar gadā redzētu vienu izrādi iepriekšējā dzīvē un tiekšanos pierādīt tētim, ka rakstīšana un teātris ir kaut kas nopietns, svarīgs un noteikti tikpat vērtīgs un citiem vajadzīgs kā veterinārārsta prakse Liezērē. Man nebija nekādu priekšzināšanu par recenzijām un Latvijas teātri, tikai izlasītas grāmatas par aktieriem, sapnis par aktrises būtību un milzīgas darbaspējas, kas nāk līdzi tiem, kuri ir strādājuši siena pļavā, kartupeļu laukā un citur, kas nāk līdzi lielai zemnieku saimniecībai un sapnim par zemi atjaunotajā Latvijā.
Kad mēs pirms daudziem gadiem satikām Silviju, viņai bija mazāk gadu nekā mums tagad, un mēs bijām viņas pirmie. Stāstot par Silviju, mēs neizbēgami stāstām par sevi un savu augšanu. Mūsu un Silvijas iepazīšanās stāsts un īpašā tikšana pirmajā un «varenajā» kursā (Silvijas pašas dots epitets 2004. gadā) kopā ar Ievu Struku tāpat kā pārējām laikam tomēr jāsauc par liktenīgu. Lai kādi iemesli katrai no mums bija, nonākšana 1991. gadā sāktajā lielajā Silvijas ambīcijā par teātra kritikas skolu Latvijā, ir radījusi visas mūs. Katru savā ceļā. Ir tapušas daudzas grāmatas Latvijas kultūrā aktuālajā un pētniecības vidē, nu jau pašām izaudzināti studenti utt. Bez izlasītajām un iegūtajām zināšanām un sapratnes es, visticamāk, nebūtu sākusi rakstīt lugas. Es nebūtu nokļuvusi Valmierā. Es nebūtu satikusi tos cilvēkus, ko satiku un kuri izmainīja manu dzīvi. Nebūtu ieguvusi pašapziņu, ka varu strīdēties ar savu skolotāju, izrunāties un salīgt, kad biju pārgājusi praktiķu pusē un tieši tāpat kā Silvija visu darīju no sirds. Silvijas kaisle tajā teātra un teātra cilvēku mīlēšanā arī bija tas, kāpēc viņai galu galā piedeva un kas viņai pašai ļāva vieglāk atzīt kļūdas.
Mācību laiks bija neiedomājami auglīgs, skaists un piepildīts laiks. Jo nekad mūžā vairs nav bijis iespēju tik daudz lasīt, domāt, redzēt tik saspiestā laika strēmelē. Lai to izturētu, vajadzēja rūdījumu. Man bija – vecāki bija iemācījuši strādāt, un man bija spīts. Un vēl man bija nevainojama vizuālā atmiņa – šķirstot Silvijas lekciju pierakstus, es joprojām atceros intonāciju, un, tā kā man sākumā, ja godīgi, nebija sajēgas pašai veidot loģiskus secinājumus un savus teikumus par tēmu, es vārds vārdā eksāmenos ierakstīju Silvijas teikumus. Viņa vēlāk atzinās, ka domājusi, ka špikoju, jo tas likās neiespējami. Silvija tajā piecpadsmit gadus vecajā recenzijā raksta, ka es biju jaunākā un priecīgākā no kursa. Harmoniskākā, kas spēja sasmīdināt visus un arī samīļot. Tāpēc mans statuss bija – «pulka dēls» vai «mīļais bērns». Un varbūt tāpēc man kādu laiku tika tas, kas palika pāri, gan kursa tēmu, gan pārējā ziņā. Bet toreiz es par to nedomāju. Bija piedzīvojumi, un man ne prātā nenāca doma apšaubīt Silvijas uzdoto materiālu daudzumu vai sarežģītību. Esmu bezgala pateicīga, ka Silvija mūs, jauniņās, paņēma līdzi braucienā uz Norvēģiju, ka tikām uz izrādēm Pēterburgā, un, iespējams, tāpēc, ka tas bija zināmā mērā avanss, mēs ar Ievu tā metāmies visā, neko neapstrīdot un pat nepadomājot par to, kāpēc viss jādara tieši tā. Un tad tam visam klāt lekcijas uz prāmja Rīga – Stokholma, grāmatu kalni kā obligāta ceļošanas piedeva, lecīgums kā kursa vadmotīvs, makaroni Silvijas dzīvoklī un ballītes ar aktieriem. Skaidrs, ka tas viss tādā intensitātē varēja notikt tikai deviņdesmitajos – tajā vispārējā nabadzībā un kopējā sajūsmā par gara un valsts brīvības garšu. Silvija to pieminēto rakstu 2004. gadā bija nodēvējusi par Jaunākās māsas ziemu, tāpēc tāds virsraksts. Mēs pilnīgi noteikti gribējām, lai viņa lepojas ar mums.
Eksperimenta autore
Mārīte Gulbe
Tava dzīves enerģija bija tik jaudīga, ka to var salīdzināt ar elektrostaciju. Un, nonākot Tavas enerģijas laukā, tā ir skārusi un mainījusi arī mani. Ir cilvēki, kuru klātbūtne dažos dzīves periodos izrādās izšķiroša, kuru ieteikums, padoms vai uzmundrinājums ievirza dzīvi jaunā gultnē, virzienā, kas sakrīt ar iekšējām vēlmēm, interesēm un ir tavs ceļš, kuru tu gribi un esi priecīgs iet. Es apzinos, ka tieši Tu esi izdarījusi šos nelielos, bet izšķirošos žestus, kas aizveda mani uz Liepājas teātri un vēlāk atveda atpakaļ uz Rīgu, izdevniecības dzīvi. Vienkārši piedāvājot iespēju, kuru izmantot vai palaist garām ir mana personīgā izvēle. Tu biji kā eksperimenta autors, kas savieno divus elementus un skatās, kas no šīs ķīmijas izveidosies. Un ir priecīgs par rezultātu vai arī sapīkst, ja kaut kas ne tā. Pāršķirstot grāmatas (vienmēr par teātri, protams), kuras Tu dāvināji mums, studentiem, ir ieraksti «mīļajai» tai un tai. Vārdi, kas ietver labvēlību un rūpes, kaut ikdienas saskarsmē harmonija nebūt nevaldīja vienmēr. Tu necienīji garīgu vājumu un tā izpausmes, skaities par slinkumu, darbu kavēšanu (esmu šai sakarā saņēmusi Tavu zīmīti ar saniknotu «beidz dirsties!» un momentā atjēgusies), pārpratumus radīja manas introverta izpausmes, tomēr Tu spēji saprast – lielajās un būtiskajās lietās. Tavs spēks dažreiz varēja nomākt, bet dažkārt tas bija kā Ķīnas mūris – milzīgs atbalsta punkts un iedvesmas avots.
Ar Tevi saistās dzīves teatralizācija. Ikdienas drāmas, kas izaug no nekā. Pārspīlējums un fantomsāpes. Novērotāja talants un distancēts, ironisks skats uz situāciju no malas, kas man tik ļoti patika. Humora izjūta un asprātīgi salīdzinājumi. Sajūsma par kādu pabeigtu, izdevušos darbu kā svētku salūts. Svinēšanas prieks, kurā vajag iekļaut daudzus.
Tu esi bijusi aizrautīgākais Skolotājs, ar kādu esmu sastapusies, un pavērusi logu uz brīnišķīgām pasaulēm – krievu Sudraba laikmeta kultūru, Federiko Garsiju Lorku. Tu mācījies arī mūsu acu priekšā, devies nezināmās teritorijās, neapgūtās lietās kā pirmatklājējs, un tas bija lipīgs piemērs. Dzirksteles pārlec un saglabājas.
Ar vienu kāju
Ilze Kļaviņa
Nav viegli ielēkt braucošā vilcienā, pie tam ar bagāžu. Jāiekļaujas ātrumā, jāpielāgojas izjūtās, jāpieskaņojas ritmam… Toreiz bija aizraujoši pārvarēt atšķirību starp mums – Astru Kacenu, Ilgoni Škānu un mani, teātra praksi pieredzējušajiem maģistra līmeņa programmas pienācējiem un Silvijas Radzobes studentiem, kuri iepriekšējo četru gadu laikā bija izveidojuši savu komūnu, kopīgu pieredzi, attiecības. Nācās iekļauties intensitātē, ar kādu kustējās programma. Vēlāk vairs nebrīnījos par kursa biedru pārsteidzošo neatlaidību, sīkstumu un uzcītību, kad, piemēram, lekcijas notika, Silvijai esot Zviedrijā:pēc nodiktēta laika grafika ritēja referātu intensīva uzklausīšana un apspriešana. Esmu pateicīga par šo pieredzēto attieksmi pret teātri kā pasaulē vissvarīgāko lietu.
Silvija bija ne tikai bezierunu autoritāte, enerģijas iekšdedzes dzinējs, bet arī selekcionāre. Vēl tad, kad dāliju dārzs Salacgrīvā nebija iekopts, iespējams, pat sapņos ne. Teātra zinātnē viņa iesakņoja pareizās lietas īstajās vietās, kāpināja interesi par vēl nezināmo, sasaistīja idejām atzarus un atpiņķerēja būtisko no nebūtiskā. Viņa piemeklēja katram studenta uzdevumam tieši to teātra vēstures personību, kuras starojums saskanēja ar individualitāti. Undīne un Žaks Kopo, Līga un Brehts… un nav taču iespējams otrādi! Viņa plaucēja tekstus, vārdus un emocijas, ar stingru vārdu kā mietiņu balstot, ar izlasāmu mācību materiālu stimulējot, ar konkrētiem termiņiem iegrožojot. Viņa prata uzpotēt ideju, aprakstīt smaržu, izprovocēt asaru. Neprata nodalīt profesionālo no personiskā, viltot attieksmi, atteikties no mērķtiecības, pieņemt kompromisus.
Esmu lepna, ka biju pirmajā no vilcieniem, ko var nosaukt Silvijas kustība teātra kritikā un pētniecībā. Pat, ja es tajā iederējos pa pusei, ar vienu kāju no ārpuses atsperoties, lai tiktu līdzi. Esmu pateicīga par jauno lielo bagāžu, ko iznesu, beidzot mācības jeb, līdzībās runājot, izkāpjot no vilciena. Tradīcijas spēks un kustība neapstājas, tā vien šķiet, ka Silvijas vadītās lokomotīves dūmu mākonīši virmo no tāluma, aicinot sekot tiem domās un darbos un atgādinot, ka sliedēm ne vienmēr jābūt redzamām.
Mīlestības drošais attālums
Mēs satikāmies 1990. gadā, kad mana klases audzinātāja un literatūras skolotāja Ieva Radzobe, izmantojot tuvo radniecību, lūdza Silviju novērtēt mūsu teātra recenzijas un novadīt pāris nodarbības par Aleksandra Čaka Mūžības skartajiem un latviešu strēlniekiem. Droši vien viņa runāja arī par teātri, bet, jāatzīstas, to es neatceros.
Mēs neatvadījāmies, jo, kā tagad saprotu, viss notika pārāk strauji. Bet es neesmu droša, ka būtu teikusi ko citu nekā to, ko teicu tai 2017. gada septembra vakarā, kad viņas un Zanes jaunajā dzīvoklī notika grāmatas Kosmopolītu lieta un Aleksandrs Čaks atvēršanas svinību neoficiālā daļa, viņas labākās draudzenes Ināras klātbūtnē un, protams, pēc šampanieša glāzes. Brīvā atstāstā teiktais bija šāds – pat ja mēs, visticamāk, arī turpmāk profesionālos jautājumos paliksim katra pie sava viedokļa, to, kas mūs saista cilvēciski, nekad nevarēs padarīt par nebijušu, jo tu esi viens no manas dzīves svarīgākajiem cilvēkiem. Protams, uz to tika tukšota vēl viena šampanieša glāze.
Pa vidu šiem trīsdesmit gadiem bija dzīve, jo kas gan cits ir trīsdesmit gadi...
Pirmie trīs bija dievināšanas gadi.
Nākamie pāris – vērtību pārvērtēšanas gadi.
Tiem sekoja drošas distances mīlestības meklējumu gadi.
Bija divi publisku dusmu un savstarpējas nesarunāšanās gadi.
Bija mierīgas līdzāspastāvēšanas gadi, kam sekoja beigu periods, ko varētu saukt – «mēs viena otrai esam bijušas», pat ja mūsu ceļi ikdienā krustojās reti.
Katrs no šiem periodiem glabā virkni spožu epizožu, ar ko pietiktu visam šim žurnāla numuram.
Kāpēc es viņu dievināju? Tas, ka mēs ar Evitu Sniedzi «zelta kursam» pievienojāmies otrajā gadā, aprakstīts daudzkārt. Izturot pirmās sesijas ugunskristības, mēs ar Evitu no jaunpienācējām tikām ieskaitītas pamatgrupā, turklāt tas attiecīgi ar Silvijas palīdzību tika kārtots arī oficiālā līmenī. Un iekļūt šai grupā nozīmēja iekļūt īpaši izredzēto kategorijā, jo... nu, tā nu tas bija.
No šodienas skatpunkta es saprotu, ka Silvijas vienpersoniski izlolotā un fanātiski īstenotā izglītības programma, kurā iekļāvās pasaules teātra vēsture, 70 galvenokārt latviski netulkotas lugas ik uz sesiju un visu Latvijas teātra izrāžu skatīšanās, kā arī tāds nieks kā obligātie filoloģijas priekšmeti, kas tāpat prasīja savu laiku, ļāva pārpeldēt pāri 20. gadsimta 90. gadu nabadzības un posta muklājam, to īsti nepamanot. Rīti sākās auditorijā, vakari noslēdzās teātrī. Nodzīti kā kucēni, dažas miega stundas pavadījām, i nesapņojot. Par viņas vitalitāti, azartu, pedagoģisko talantu gandrīz jebkuru tēmu pasniegt interesanti auditorijas priekšā, kā arī dažas sev tuvas tēmas padarīt kā dzīvībai būtiskas raksta daudzi viņas studenti. Tādējādi ir mākslas parādības, kuras mēs iepazinām, tā teikt, līdz saknei, pat ja līdzās bija citas tikpat svarīgas. Dostojevskis. Krievu «sudraba laikmets». Garsija Lorka. Poļu neoromantisms.
Ko es pārvērtēju? Nu jau es zinu, ka aptuveni trešā kursa beigās līdzīgam procesam iet cauri katrs otrais. Bet pieaugšana katram ir tikai viņa vienīgā pieredze, un tā vienmēr ir sāpīga. Atkarībā no temperamenta un personības patstāvības, arī tādēļ, ka pakāpeniski mācību procesu iznāca dalīt ar izmaiņām personiskajā dzīvē, kursabiedri atklātāk vai slēptāk nepiekrita tam vai citam Silvijas izteiktajam vērtējumam par Latvijas izrādēm vai kopprojektos piedalījās bez pirmītējā entuziasma. Mūsu siltajā ligzdā valdīja disciplīna, bet izzuda harmonija, tagad saprotu, ka ligzdā vienkārši kļuva par šauru. Raksta apjoms ir sen pārsniegts, lai tuvāk pie tā pakavētos. Tāpēc īsi par to, ko es iemācījos no Silvijas vēl bez teātra un dramaturģijas vēstures. Pirmām kārtām, nekad nelietot vārdu «ģeniāli». Vienkārši tāpēc, ka ģēnijs dzimst reizi simt gados. Otrām kārtām, necelt nevienu mākslinieku uz pjedestāla, jo tikai tāda biogrāfija ir interesanta. Trešām kārtām, necensties runāt citu cilvēku vārdā. Ceturtām kārtām, apzinīgi rūpēties par latviešu valodas labskanību. Piektām kārtām, nodot recenzijas tikai pēc pārlasīšanas un uzņemties atbildību par saviem vārdiem. Ne visas no šīm patiesībām Silvija pati praktizēja konsekventi.
Mūsu nabassaite bija spēcīga, jo es arī no savas puses biju darījusi daudz, lai to nostiprinātu. Viņas personiskajai atklātībai liku pretī savu, galu galā es pazinu «dzimtu», un viņa līdz ar to zināja par manām mājām. Uz bakalaura izlaidumu mūsu vecāki saņēma Silvijas personisku ielūgumu, un, kamēr mēs gājām gatavoties vakara ballītei Zirgu pastā, vecākiem bija šampanietis ar Silviju. Manai mammai tas bija nozīmīgs notikums. Pāris gadus vēlāk Silvija triecās pāri visai Latvijai, lai būtu ar mani arī mammas bēru dienā, vēlāk izjuta personisku atbildību, lai uzsāktās doktorantūras studijas tiktu arī pabeigtas.
Es negribu izvairīties no fakta, ka divus gadus mēs nerunājām, jo abas «bijām runājušas» publiskā telpā. Saķeršanās iemesls bija Zīverta Minhauzena precības 2005. gada rudenī un viņas Latvijas Radio studijā uz galda uzcirstā dūre, ka režisoram Edmundam Freibergam tomēr būtu jāklausa kritikas viedoklis, izvēloties lugu un stilistiku. Es to dzirdēju īsi pirms pusnakts, piezvanīju savam direktoram Viesturam Riekstam, palūdzu atļauju, un līdz trijiem naktī raksts par kritiķa tiesībām un pienākumiem ietekmēt režisora izvēli bija gatavs. Otrā rītā es to pārlasīju, kā skolotāja mums mācīja, un nosūtīju Neatkarīgajai Rīta Avīzei. Nekad vairs nav bijis tā, ka tu mīli divus, bet vienu drusku vairāk, vismaz tajā brīdī, un tev apzināti jādara pāri otram. Joprojām uzskatu, ka man nebija izvēles. Un tomēr mēs izlīgām. Arī tāpēc, ka Nacionālajam teātrim strauji sāka klāties radoši labāk.
Par ko es gribu pateikties?
Par satikšanos ar diviem Pēteriem, kas nebūtu noticis bez Silvijas pirmā žesta un kam ir bijusi varbūt vēl izšķirošāka nozīme manā dzīvē nekā studiju gadiem Latvijas Universitātē. Pirmām kārtām, tēmu Smiļģis kā prototips Pētera Pētersona lugās neizdomāju es. Bet tas izmainīja visu. Sākot ar pārliecību par savu spēju savākt kopā lielu daudzumu teksta un rakstīt grāmatas un beidzot ar iepazītiem cilvēkiem no TĀS, «Latvijas laika» zelta paaudzes – Annu Auzeri, Juri Stauni, Valentīnu Jākobsonu, Tatjanu Sutu, Ritu Gāli un daudziem citiem. Otrām kārtām, Silvija piezvanīja Valmieras teātra direktoram Pēterim Sūcim un ieteica, ka es varētu strādāt kā literārās daļas vadītāja. Arī tas izmainīja visu. Jo darbs teātrī un iespēja vērot dažādu režisoru mēģinājumu procesus bija mana otrā augstskola, kas turpinās joprojām.
Un visbeidzot par to, ka man ir mani kursabiedri. Kopā pavadītā laika kvantitāte un kvalitāte ir tik augsta, ka mēs turpinām būt kurss. Silvijas pirmais kritiķu kurss.