Klasika jaunā skanējumā

Šā režisora darbus visvienkāršāk būtu definēt kā «klasikas aktualizāciju». Viņa iestudētajos Čehova vai Puškina darbos varoņi lasa dienas presi, runā pa mobilo telefonu, sarakstās sociālajos tīklos. Taču šīs ārējās pazīmes liecina par režisora vēlēšanos adekvāti atspoguļot savu laiku, runāt ar skatītājiem mūsdienu valodā un atteikties no teātra kā laika mašīnas. Kuļabins nevēlas izlikties, negrib noslēgt ar skatītājiem slepenu vienošanos – klau, iedomāsimies, ka dzīvojam 1904. gadā. Izliksimies, ka nekas nav mainījies. Nē, ir mainījies. Un jā, komunikācijas iespējas, tāpat kā jaunās tehnoloģijas, ietekmē gan mūsu attiecības, gan brīvo laiku, gan apziņas un domāšanas struktūru. Tas viss režisoram ir svarīgs, viņš aktīvi pēta 21. gadsimtu, un viņa izrādēs krustojas klasikas tekstu piesātinājums ar savu laiku un tā paradoksus apjautuša mākslinieka kritisko domāšanu.

Nevienu nemulsina šī tiešā sasaukšanās ar kanoniskām Eiropas teātra zīmēm, to uztver kā likumsakarīgu kontekstapaplašinājumu

Festivālā Zelta maska 2010. gadā tiek parādīts Makbets – stilīga, minimālistiska izrāde, kuras telpu veido kustīgas gaismu platformas, bet varoņi kā puišeļi dzenā bumbu. Un pēc tam cits citu nogalina. Timofejs Kuļabins, kuram tobrīd ir 25 gadi, iestudē izrādi par nodevību kā izvēli, pēc kuras liktenis un dzīve mainās uz visiem laikiem. Izrāde piesaista uzmanību gan ar ambiciozo ieceri – parasti pie tik nopietna materiāla ķeras nobrieduši mākslinieki, gan ar asi personisku tēmu. Izrādei, iespējams, pietrūkst dziļuma, toties piemīt skaidra doma un pārdzīvojums, stingra forma un teatralitātes izjūta.

Makbetu Kuļabins iestudē Novosibirskas teātrī Sarkanā lāpa (Красный факел). Viņš tajā ir izaudzis vārda tiešajā nozīmē, tur strādā viņa vecāki, bet kopš 2015. gada viņš ir tā mākslinieciskais vadītājs. Šeit viņam ir uzticami aktieri un laiks: Kuļabins mēģina ilgi, skrupulozi un iedziļinās tā, kā tas iespējams tikai savā teātrī.

Dievs, zinātne, upuris un tukšums

Kuļabina agrīnajās izrādēs vienmēr saskatāma galvenā tēma, būtiskais konflikts, izlolotā doma. Makbets (2008), Oņegins (2012), Elektra (2013) ir izrādes ar polemisku, bet precīzu domu, paša izvēlētām, nevis aizlienētām morāles vērtībām un skaidru eiropocentrisku formu. Kuļabina izrāžu telpai piemīt augsto tehnoloģiju lakonisms un IKEA sadzīves sterilitāte, jūtama spēcīga vācu un poļu režijas ietekme. Īpaša attieksme režisoram ir pret Romeo Kasteluči, kuru viņš atļaujas tieši citēt – izrādē KILL (2013, tās nosaukumā izmantota lugas Mīla un viltus krievu tulkojuma Коварство и любовь abreviatūra – tulk.) Šillera traģēdijai fonā ir krustā sistā Dieva dēla vaiga videoprojekcija. Nevienu nemulsina šī tiešā sasaukšanās ar kanoniskām Eiropas teātra zīmēm, to uztver kā likumsakarīgu konteksta paplašinājumu. Turklāt, atšķirībā no daudziem citiem laikmetīgā teātra uzvedumiem, Kuļabina izrādēs instalācijām vai ekrānam vienmēr ir funkcionāla nozīme. Uz lidostas bagāžas lentes izrādē Elektra tieši pie skatītājiem izbrauc asiņainais, atkailinātais Aigista līķis – ir iedarbināts atriebes un nāves konveijers. Kristus vaigs, kuram pāri rit asins lāses no ērkšķu kroņa, izrādē KILL padara dievišķo klātbūtni acīmredzamu – taču to spēj saskatī tikai Luīze, pārējiem milzīgais upuris, kas tiek nests šeit un šobrīd, ir tikai asinssarkans fons. Kafkas Procesa (2017) inscenējumā kameras, videomagnetofoni un ekrāni ne tikai liedza jebkādu personiskumu vai privāto telpu, bet atgādināja, ka mūsdienu virtuālajā pasaulē tehnoloģijas nevis fiksē, bet modelē, rada un producē «feiku» realitāti.