Pirmās stundas

Tiekamies Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT), kas viesmīlīgi mūs uzņēmis par spīti dīvainajam vīrusa laikam. ĢIT telpās pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas bija iecerēts izrādīt teātra apvienības ESARTE pēc skaita otro iestudējumu – Ivana Viripajeva lugu Irānas konference. Izrāde ceļu pie skatītājiem atrada 8. maijā tiešsaistes versijā, bet ko var zināt – varbūt drīzumā tā būs skatāma arī ĢIT. Pie sienas zaigo burtu savirknējums, veidojot uzrakstu – no miracle here. Tam nevar piekrist, vismaz domājot par Matīsa līdzšinējo veikumu un teātri ESARTE kā tikko dzimušu mākslas vienību. No jaunajiem teātra māksliniekiem noteikti var gaidīt brīnumus!

Anna. Vai, strādājot teātrī, ir svarīga jaunība un jauneklīgums?
Matīss. Izskatam un gadiem teātrī nozīmes nav. Briedums aktieri spēj tikai papildināt. Svarīga ir jauneklīga enerģija. Visiem vadošajiem teātra aktieriem, labiem aktieriem tāda piemīt neatkarīgi no vecuma. Enerģija un vēlme strādāt profesijā ir svarīga. 

Esmu sapratis, ka aktiera profesijā ir svarīga ticība cilvēkiem. Ir jāpiedod un jādodas tālāk

Kā radās teksts – «es esmu nemirstīgs» – ESARTE izrādē Pēdējās stundas? 
Viens no uzdevumiem, gatavojoties izrādei, bija uzrakstīt monologu par to, kā es jutos, apmeklējot pansionātu, un kādas pārdomas manī tas raisīja. Nonākot vidē, kur dominē atmiņas par aizvadīto dzīvi, nevis skats nākotnes virzienā, sapratu, ka ikdienā maz domāju par nāvi. Varētu teikt, ka nedomāju nemaz. Tā mani fiziski neskar. Es domāju par dzīvi un savā apziņā izslēdzu faktu, ka tā var beigties jebkurā brīdī. No tā arī izrietēja šie izrādē teiktie vārdi – «es esmu nemirstīgs». Lasīju izrādes skatītāja viedokli, ka šāds skatījums esot jaunā cilvēka naivums. Varbūt. Taču šāds uzskats dominē mūsu kopīgā apziņā. Un tas ir tikai dabiski, jo, ikdienā domājot par savu mirstību, mēs daudz ko palaistu garām. 

Ko nozīmē būt daļai no jaunas teātra apvienības?
Lielu atbildību pret darbu, ko darām. Katrs apvienības dalībnieks parakstās ar savu vārdu zem jebkuras radošās izpausmes. Šī neatkarīgā teātra apvienība ir sava veida kailums. Ir jābūt gatavam uzņemt sitienus – bez iespējas slēpties aiz «lielā» teātra sienām. 

Jāsaka, ka savā brīvībā tomēr esam atkarīgi no tā, vai mums piešķir finansējumu. Izrādei Pēdējās stundas finansējums tika piešķirts, bet Irānas konferencei – ne. Pēkšņi mūsu rūpīgi plānotais darbs apstājās. Apzinoties naudas trūkumu, izrādi veidot nevarējām.

Ārkārtējās situācijas dēļ Elmārs Seņkovs nolēma izrādi veidot digitālā versijā, pieaicinot izcilus aktierus no citiem teātriem. Jāteic, ka bez iepriekš pieminētās vēlmes strādāt šie aktieri nepiekristu dalībai izrādē, jo darbs tika veidots bez finansējuma. 

Turpinot apbružājāmies arī ar izrādi Pēdējās stundas, kas apzināti tika veidota pēc mūsu pašu un ne dramaturģiskā materiāla. Gribējām pārbaudīt savu spēju robežas un radīt izrādi bez izcilas lugas palīdzības. Negribējām, lai būtu vienkārši, uzreiz metāmies nezināmajā. Kļūdas, kuras pieļāvām, arī paši apzinājāmies. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi – saprast, pie kā jāpiestrādā, lai iegūtu līmeni, kas pašiem ir pieņemams. 

Mani brīžiem kaitina uzskats, ka mūsu kursu nekur neņēma, ka mūs vajadzēja glābt un Elmārs kā labs cilvēks mums pameta glābšanas riņķi. Jā, Elmārs ir superforšs cilvēks, taču, ja viņam pašam nebūtu vēlmes turpināt strādāt ar mūsu kursu, kāpēc gan lai viņš to darītu. Šī dezinformācija uzliek Elmāram nevajadzīgu slogu. Liekas nepareizi, ka viņam jādomā par aktieru noturēšanu trupā. Jācenšas izvilkt visus līdz drošam krastam. Apvienībā ir svarīgs katra dalībnieka ieguldītais darbs, un šādā kolektīva modelī skaidri redzams, kurš vēlas nodarboties ar profesiju un kurš ne. Svarīgi ir saaugt kopā, radoši attīstīties, nebalstīties uz gataviem materiāliem, turpināt mācīties arī pēc skolas beigšanas. Tāpēc ir iespējams, ka kāds atkrīt un cits nāk vietā.

Manuprāt, no ESARTE pirmās izrādes tika gaidīts nevis daudz, bet pārāk daudz. Recenzijās par izrādi tika pārmesta tēmas izvēle, līdzība ar Jaunā Rīgas teātra izrādi Garā dzīve Alvja Hermaņa režijā. Taču vienu un to pašu materiālu jau arī iestudē vairākkārt... 
Materiāls nebūt nav tāds pats. Mūsu izrāde ir par jauna cilvēka pašrefleksiju vecuma priekšā. No recenzijām mēs gaidījām, ka tiks saskatīts tas, kas izrādē bija. Jo bija daudz. Pārmest virspusību un tajā pašā laikā salīdzināt intonācijas, kādās runājam mēs un kādās runā JRT aktieri, un nesadzirdēt tekstu, kas izskan no skatuves dotajā brīdī, tā ir virspusība. Tas vēl joprojām ir nedaudz sāpīgi. 

Kamēr Leļļu teātri vada šāds direktors, es tur nevēlos strādāt

Toties kritika bija sajūsmā par leļļu kursa diplomdarba izrādi Medības. Kas bija izrādes un Zilova lomas veiksmes pamatā?
Veiksmes pamatā bija Elmāra režija un tas, kā viņš strādā pie izrādes. Viņš atrod pareizos līdzekļus, lai palīdzētu aktierim izveidot lomu. Šīs lomas veidošanā es sapratu, ka aktiera profesijā ir svarīga ticība cilvēkiem. Ir jāpiedod un jādodas tālāk. Zilovs izdara ačgārnas izvēles, brīžiem ir agresīvs un nepatīkams. Taču nekas nav tikai balts vai melns. Šādai viengabalainībai ir grūti just līdzi. Tāpēc aktiera profesijā svarīga māksla aizstāvēt savu tēlu. Citādi aktieris nevar būt daudzpusīgs un nospēlēt dažādas lomas. Zilovam ir viss, ko cilvēks varētu gribēt, bet viņš nejūtas apmierināts. Viņš nezina, ko grib, un mēģina sagrābt visu. Jebkuru pret sevi vērstu darbību viņš uztver kā nodevību, ignorē un nerisina problēmas līdz brīdim, kad tās sabiezē, izveidojot milzīgu mākoni virs galvas. Kā dūmi izrādes finālā.