Grāmatas 2024
Teātra Vēstnesis – 2024 IV
Valentīna Freimane. Antigones likums. Rīga: biedrība theroom, 2024
2024. gada pirmajā pusē pie lasītājiem nonāca kino un teātra zinātnieces Valentīnas Freimanes (1922–2018) atmiņu grāmata Antigones likums, kas ir turpinājums autores 2010. gadā tapušajai grāmatai Ardievu, Atlantīda! Šis darbs izseko Freimanes dzīvei pēc Otrā pasaules kara. Jolanta Treile, turpinot pirmās grāmatas formu, atmiņu stāstus sakārtojusi nodaļās, kas atbilst Valentīnas Freimanes dažādajām dzīvēm. Nodaļa Trešā dzīve stāsta par laiku, kad nacisti pametuši Rīgu, PSRS otrreizēji okupējusi Latviju un Freimane, atstājusi slēptuvi, cenšas atgriezties normālā dzīvē. Ceturtajā dzīvē autore reflektē par savu darbības laiku Liepājā, tā ir liecība par to, ko nozīmēja strādāt LPSR presē. Nodaļa Piektā dzīve, raugoties no teātra un kino viedokļa, ir viena no aizraujošākajām, jo tajā Freimane sīki un precīzi apraksta gan savu darbu Dailes teātrī, gan savu leģendāro kinolektoriju. Sestā un Septītā dzīve izseko autores gaitām pēc neatkarības atjaunošanas, pārdomām par savu identitāti 21. gadsimtā.
Gunārs Bībers. Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu. Rīga: Neputns, 2024
Izdevniecības Neputns izdotajā grāmatā apvienotas astoņas dažādas Gunāra Bībera lekcijas, kas tapušas kursam Drāmas teorija 2000. gada pirmajā mācību semestrī Latvijas Kultūras akadēmijā. Izsekojot šīm lekcijām, iespējams gūt ieskatu dramaturģijas pamatos, lūkoties uz atšķirībām starp scenāriju un lugu, plašāk iepazīt Bertolta Brehta un Henrika Ibsena daiļradi. Tā kā šie ir lekciju atšifrējumi, ir iespējams lasīt arī profesora Bībera sarunas ar studentiem.
Profesora Bībera lekcijas sniedz plašu kontekstu. Piemēram, 3. lekcijā Traģiskais un traģēdija bez antīkās pasaules lugu apskata profesors runā arī par traģiskā varoņa pasaules redzējumu dažādos laikmetos. Arī šo lekciju lasīšanas un iepazīšanas gaitā gribas konspektēt, atzīmēt un komentēt. Pat ja lekcijas ir veidotas pirms 24 gadiem, tās joprojām aicina uz sarunu un ir absolūti nepieciešama lasāmviela ikvienam skatuves mākslu interesentam, studentam, praktiķim un entuziastam.
Rīgas Cirks. Ieskaņa. 1888–1957 (Sast. Māra Pāvula, Elvīra Avota). Rīga: Latvijas Mediji, 2024
2024. gada sākumā durvis vēra atjaunotā Rīgas Cirka ēka, un paralēli iznāca grāmata par cirka vēsturi. Grāmatas autores Māra Pāvula, Elvīra Avota, Lauma Vītola, Linda Kusiņa-Šulce un Renāte Saulīte aplūko Rīgas cirka vēstures dažādās lappuses, atklāj mākslinieku biogrāfijas, triku aprakstus un priekšnesumu tapšanu un kontekstus. Autores raksta par cirka kā mākslas veida sociālo un politisko nozīmi Latvijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē. Dažādās grāmatas nodaļas ilustrē krāšņs vizuālais materiāls – no cirka arēnas un ēkas tapšanas skicēm līdz mākslinieku portretiem un viņu trikiem, kas fiksēti to rādīšanas brīdī. Teksta un attēlu simbiozē lasītāju acu priekšā atdzīvojas dažādie Rīgas cirka stāsti.
Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija. (Sast. Dārta Ceriņa, Evarts Melnalksnis). Rīga: Neputns, 2024
Spriedzes lauki varētu būt viena no nozīmīgākajām teātra teorijas grāmatām, kas iznākušas šajā gadsimtā. Beidzot iespējams turēt rokās grāmatu, kurā latviešu valodā apkopoti vairāki 20. gadsimta nogales un 21. gadsimta sākuma svarīgākie teātra teorijas raksti. Grāmatas dažādās nodaļas aptver un nosedz ļoti plašu skatuves mākslas jautājumu loku: Teātra estētika un paradigmu maiņas, Dramaturģija un dramaturģēšana, Emancipācija un tās formas, Varas struktūras teātrī un institucionālā kritika, Mākslinieciskajā pētniecībā balstīta jaunrade.
Grāmatā publicētie tulkojumi ir svarīgs solis, lai raisītu arvien plašākas diskusijas par laikmetīgo skatuves mākslu Latvijā. Sākot ar to, kādu nozīmi radošajā procesā ieņem dažādas institūcijas, līdz pat veidam, kā mums domāt par dažādu formu skatuves mākslu analīzi. Antoloģija var kalpot par pamatu, lai kādu dienu taptu šāds pats sējums ar Latvijas teātra teorētiķu, pētnieku un praktiķu esejām. Ļoti nozīmīga grāmatas sadaļa ir jēdzienu glosārijs, kurā apkopoti dažādi skatuves mākslas termini, kuru tulkojumi pēdējo gadu laikā raisījuši diskusijas.
Zaiga Gaile, Anita Vanaga, Pēteris Bankovskis. Māja ar sešiem gulbjiem, Zaigas Gailes birojs, 2024
Grāmata Māja ar sešiem gulbjiem ir simbolisks noslēgums septiņus gadus ilgušajam Jaunā Rīgas teātra ēkas atjaunošanas procesam. Darbs veido arī dialogu ar JRT izdoto darbu Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, kurā par ēkas auru un tās nozīmi reflektē paši teātra iemītnieki.
Valda Vidzemniece. Modernā deja Latvijā 20. gadsimta pirmajā pusē. Rīga: Zinātne, 2024
Apgāds Zinātne turpina izdot grāmatas, kuras aplūko nozīmīgu tēmu Latvijas skatuves ainavas kontekstā – deju un kustību. Valdas Vidzemnieces darbs Modernā deja Latvijā 20. gadsimta pirmajā pusē varētu būt dialogā ar izdevniecībā pagājušajā gadā izdoto Ritas Lūriņas monogrāfiju Latviešu modernisma teātris un žests.
Vidzemnieces grāmatu veido astoņas izsmeļošas nodaļas, kas uz moderno deju lūkojas pasaules norišu kontekstā. Autore plaši aplūko, kā attīstījušās dažādas deju skolas, studijas un kāda bijusi horeogrāfu, dejotāju un pedagogu ietekme uz šī mākslas veida attīstību.
Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Vienpadsmit stāsti par teātra dzimšanu un dzīvi. Rīga: Jaunais Rīgas teātris, 2024.
Grāmata ir brīnišķīga, jo nesaķemmēta, katram no 11 rakstītājiem ir savs veids, kā rakstīt par aizgājušajiem gadiem un reiz satiktiem cilvēkiem, arī par sevi – to, kura vairs nav, kurš ir mainījies. Apceļojot pasauli, izpētot cilvēka psihes dzīles, izbaudot slavas mirkļus un zaudējuma rūgtumu. Šai ziņā vienreizējs ir Kaspara Znotiņa rakstījums. Vilis Daudziņš ir dižs stāstnieks, kaut pēdējos gados pieķēries zīmēšanai, tomēr viņa humors rakstzīmēs ir ne mazāk liels. Savu plašo, silto sirdi pavēris Andris Keišs, visiem paldies grib pateikt Sandra Kļaviņa, un tā varētu turpināt par katru no autoriem. Tomēr, ja garā ziemas vakarā gribas kārtīgi izsmieties, liekot lietā iztēli, rekomendējamas Elīnas Adamaites piezīmes par pasaules ceļos piedzīvoto. Grāmatas sākumā ir Alvja Hermaņa izvērsts stāstījums par to, kā dzima teātris. Tas kalpos nākamajām paaudzēm, kas nebija klāt pie pašiem pirmsākumiem. Tam palīdz arī plašais fotogrāfiju klāsts.
M.P. Nunna. Galvenajā lomā Arnis Līcītis. Rīga: Jumava, 2024
M.P. Nunna ir pieredzējušās radio režisores Diānas Sproģes pseidonīms. Viņa 90. gadu sākumā populāro kino un teātra aktieri Arni Līcīti (1946–2022) bija noskatījusi savam diplomdarbam Radioteātrī, sadarbība turpinājās un starp abiem izveidojusies īpaša cilvēciskā saikne, kurai pateicoties varēja tapt šī grāmata.
Lielu daļu grāmatas teksta veido autores sarunas, kuras grāmatas rakstīšanas nolūkā notikušas aktiera pēdējā, 2021. gada vasarā.
Arnis Līcītis ir Drāmas teātra aktiera Alfrēda Videnieka un Operetes teātra aktrises Helgas Līcītes dēls. Popularitāti, jo īpaši ārpus Latvijas, viņš iemantoja, pateicoties kino. Arnis Līcītis bija ļoti pieprasīts aktieris Padomju Savienībā un pēc tās sabrukuma turpināja filmēties postpadomju valstīs. Tomēr popularitāte nav devusi pārliecību par saviem spēkiem, liekot visu mūžu mocīties ar kompleksiem. Par aktieri stāsta arī viņam tuvie cilvēki, draugi un kolēģi, atklājot Arņa Līcīša dzīves krāsainās lappuses.
Tatjana Žagare-Vītiņa. Brāļi Žagari. Rīga: Dienas Grāmata, 2024
Brāļi Žagari Latvijas kultūrtelpā ir labi zināmas personības, par kurām grāmatu sarakstījusi Jura Žagara bijusī sieva un divu dēlu māte Tatjana Žagare-Vītiņa. Kopīgā un gandrīz divdesmit gadu ilgā pagātne ir stabils pamatakmens, uz kura būvēta grāmatas māja. Un pamatos ir saknes, vienas dzimtas stāsts ar vēstures griežos maltiem likteņiem. Saknēm pieder arī skolas laiks, kas veidojis personības un brāļiem devis draugus un nākamos kolēģus. Autores stāstā būtiska nozīme ir sociālajai realitātei – gan padomju laiku pieticībai, gan 90. gadu juku laikiem un to atstātajiem nospiedumiem brāļu dzīvēs. Stāsts par Andreju Žagaru līdz ar viņa nāvi ir pabeigts. Ar iejūtīgu un arī distancētu skatu no malas autore raugās uz viņa restorānu impērijas spožumu un norietu, tāpat laiku Latvijas Nacionālās operas vadītāja amatā. Stāsts par Juri Žagaru ir atvērts, grāmatā izsekots viņa daudzpusīgajam darbības laukam, kas apliecina īpašo brāļiem Žagariem piemītošo enerģiju.
Kaspars Pūce. Spītnieks no Gaiziņa pakājes. Rīga: Vesta LK, 2024
Kaspara Pūces jaunā grāmata ir jau trešā aktiera sarakstītā – Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā (2013) bija viņa bērnības atmiņas, bet Ko lai dara, tādi laiki (2015) atklāja aktiera piedzīvojumus Dailes un Leļļu teātrī, kā arī Rīgas Kinostudijā.
Spītnieks no Gaiziņa pakājes stāsta par Kaspara Pūces tēva, kino un teātra režisora Voldemāra Pūces dzīvi. Pūces ir Latvijā labi zināma mākslinieku dinastija. Voldemāram un Dailai Pūcēm ir trīs bērni: dēli Kaspars un komponists Valts – čellists un grupas DaGamba mūziķis Valters ir viņa dēls –, kā arī meita Dace Pūce – čelliste un jauno mūziķu audzinātāja.
Voldemārs Pūce bija teātra un kino režisors, pirmās Rīgas Kinostudijas mākslas filmas Kaugurieši (1941) režisors un scenārija autors. Viņa dēls Kaspars grāmatā stāsta gan par tēva ceļu līdz profesionālajai mākslai, gan atklāj izsūtījuma gados Vorkutā piedzīvoto, jo 1949. gadā Voldemārs Pūce tika apsūdzēts par spiegošanu, notiesāts par «dzimtenes nodevību» un bija spiests doties uz stingrā režīma nometni. Uz Sibīriju nācās doties arī sievai un dēlam Kasparam. Dēls šajā grāmatā stāsta arī par citiem tēva talantiem un prasmi izdzīvot bezcerīgos apstākļos.
Sagatavoja Didzis Ruicēns, Līvija Pildere, Ieva Struka