Personības burvība
Aktrisei Olgai Krūmiņai – 115
Rolanda Kalniņa filmas Es visu atceros, Ričard! jeb Akmens un šķembas (1966) 59. minūtē ir spilgti dramatiska aina. Pēc leģionāru traģiskas «nolemtības ballītes» Olgas Krūmiņas atveidotā mājas saimniece, skanot Zdeneka Fibiha Poēmai, izlej uz klavierēm kandžu, uzrauj sērkociņu un aizdedzina. Liesmām pieņemoties spēkā, sāk dziedāt: «Veco ratiņ, cik jauki gan būtu senā jaunībā atgriezties vēl!» Un Olgas Krūmiņas varone rezignēti uzsauc pianistam: «Nu, spēlē!»
Šī epizode man vienmēr vispirms asociējas ar lielisko aktrisi Olgu Krūmiņu (1909–1992), kura savu radošo darbību teātrī aprāva ļoti agri, 52 mūža gados.
Pēc Gunāra Priedes scenārija veidotajā Gunāra Pieša filmā Kārkli pelēkie zied (1961) bija attēlota tā laika teātra vide, un Olga Krūmiņa, atveidojot ansambļa aktrisi, galvenajam varonim Mežmalim, ko spēlēja Eduards Pāvuls, nosodoši un draudzīgi draudīgi saka: «Ka nav vēl jāpāriet atpakaļ skatuves strādniekos.» Precīza laikmeta zīme – Olgas Krūmiņas atveidotās varones veidolā, attieksmē un reālā aktrises dzīves situācijā.
Olgas Krūmiņas lomu radītās epizodes šajās un vēl citās filmās spilgti liecina par aktrisi, mākslinieci – personību! Padomju laiku ideoloģijai pakļautajā Adas Neretnieces filmā Hipokrāta zvērests (1965) aktrise atveidoja medicīnas māsu. Laikrakstā Rīgas Balss viņa atzina: «Lai gan loma nav liela, taču raksturs ir ļoti interesants. Man gribējās parādīt sievieti, kas nemaz nedomā par sevi. Tā ir iegrimusi darbā, ļoti interesējas par mākslu, bet par sevi tai nav laika domāt. Kā tas izdevies, par to lai spriež skatītājs.»[1]
Olga Krūmiņa kā aktrise gan vienmēr domāja arī par sevi, par savām spējām un profesionalitāti, varbūt tāpēc tik agri aizgāja no teātra, jo apjauta un redzēja, ka viņas talants netiek adekvāti novērtēts.