Iedzīvošanās piezīmes

Iepazināmies Gerdas dzimtajā pilsētā Rī­gā, pirms viņa 2023. gadā sāka strādāt un dzīvot Valmierā. Gerda ļoti aizrautīgi stāstīja par jaunākajām angļu dramatur­gu lugām, teātri, savu sapņu lomu. Viņas mīlestība uz teātri bija patiesa un acīm­redzama. Pēc tam mēs satikāmies arī Londonā, kur viņa tolaik mācījās aktiermeistarī­bu Sv. Marijas Universitātē Tvikenhemā. Atceros mūsu skrējienu pēc dzejas pasākuma uz pēdējo nakts sabiedrisko transportu. Gerda uz vilcienu paspēja. Es metro nokavēju. Laikam pārāk ilgi at­vadījāmies. Ar Gerdu sarunājoties teātra kafejnī­cā, kur mēs beidzot pēc ilgajiem teātra remonta laikiem atkal varam pasēdēt, tās atvadas tagad šķiet nevajadzīgas.

Madara Rutkēviča. Kā tevi uzņēma pārējais Valmieras teātra kolektīvs, šeit ienākot?

Gerda Embure. Ļoti silti, mīļi. Man patīk šī doma – ja tu negribi tikt integrēts, tevi nekādā veidā nevar integrēt. Un tas ļoti atsaucas uz pro­cesu, kā esmu iekļāvusies teātra kolektīvā. Es par to padomāju pirms mūsu sarunas, ka Valmieras teātra lielākais trumpis ir ansamblis. Ir ienākuši jaunie aktieri, kas ir ļoti spēcīgs ansamblis pats par sevi, un viņi jau ir atraduši kopīgu valodu ar kolēģiem, kuri šeit jau ilgi pirms viņiem bija šā teātra stiprais kodols. Arī pēdējo gadu skatītāju un teātra profesionāļu novērtējums, kas ir mate­rializējies daudzās balvās, tas viss ir kolektīva kopradītu pūļu augļi. Sākot strādāt Valmieras teātrī, mans pirmais mērķis bija iekļauties kolek­tīvā. Pirmo reizi es patiešām sajutos kā daļa šā kolektīva, kad strādājām pie izrādes Pazudušais dēls. Izrāde ir maģiska, un man ir liels prieks, ka man bija iespēja būt šajā ansamblī. Pazudušais dēls man deva to sajūtu, kā es šobrīd domāju par saviem kolēģiem. Integrēšanās process vēl turpi­nās. Es šeit tomēr esmu tik īsu laiku.

Valmieras teātra skatītājs pēdējo gadu laikā ir manāmi audzis. Kā tev šķiet, vai pie vainas varētu būt tieši šī paaudžu nomaiņa, jaunā kur­sa ienākšana teātrī?

Ir pienācis klāt skatītājs, kāds, iespējams, kādreiz nebija teātra redzeslokā. Tam noteikti ir saistība gan ar jauno kursu, gan kopējām teātra pārmaiņām. Latvijas skatītāji, ja viņi mīl teātri, tiešām centīsies nākt. Tas ir dziļi latviešu kultūrā balstīts, šī teātra spēlēšana un skatīšanās. Pat vēl tad, kad nebija valsts teātru, bija biedrības nami, kur pirms vairāk nekā simt gadiem latvieši sanā­ca kopā un taisīja teātri. Latvijā ir spēcīgas teātra tradīcijas. Latvijā ir arī ļoti augsta teātra ētika. Profesionalitāte. Lai es spētu iekļauties, man arī ir jātur sevi pie ļoti augstiem standartiem, un man tas patīk, tas neļauj atslābt.

Ko tu pa šo laiku esi varējusi mācīties no sa­viem kolēģiem?

Kad es skatos, kā mēģinājumos darbojas jau­nais Valmieras aktieru kurss, viņiem ir – kā es to redzu un esmu novērojusi –, viņiem ir tāda tipa spēles valoda, kurā viņi visi savā starpā sazinās. Viņi burtiski no nekā izvelk kaut ko tādu, kas ra­da viņos spēles prieku. Es domāju, ka viņiem šī saprašanās no pusvārda ir tāpēc, ka ir gan mācī­jušies kopā, gan tagad strādā plecu pie pleca. Ar viņiem kopā dzīvojoties, es arī mazliet pārņemu to spēlēšanās prieku, to paraušanos līdzi. Viņi negaida, ka kaut kas vienkārši atnāks. Mēģināju­mu procesā viņi darbojas ļoti proaktīvi, viņi ir pieraduši piedāvāt savas idejas. Tajā es saskatu lielu atbildību pret šo darbu, profesiju.