Es vienmēr atdzimstu

Varu droši teikt, ka Viesturs ir viens no interesantākajiem cilvēkiem, kurā klausīties. Sa­vās runās viņš vienmēr lavierē uz naža asmens, nekad nevar paredzēt, ar ko tās beigsies un vai vispār beigsies. Sarunās viņš nebaidās būt tiešs, godīgs un ir velnišķīgi as­prātīgs. Es, protams, uzreiz piekritu viņu intervēt, jo es viņu mīlu un ienīstu. Tāpat kā viņš mani. Bet es nenoliedzami esmu uzticīgs viņa sekotājs un uzskatu viņu par vienu no saviem ne tikai režiso­riem, bet arī skolotājiem. Un mūsdienu Latvijas teātra galvenajiem domātājiem.

Kārlis Arnolds Avots. Nākot uz šejieni, aizdo­mājos, vai es vispār būtu palicis profesijā un kur tagad būtu, ja tu un Juris [Žagars] nebūtu mani paņēmuši Dailes teātrī. Bet mans pirmais jautā­jums: kāda tev ir sajūta būt Ievas Jurjānes ēnā?

Viesturs Kairišs. Ļoti laba. Būt zem sievas tu­peles – tā ir mana mīļākā vieta. Kad es sāku ar Ie­vu strādāt kopā un draudzēties, viņa bija māksli­niece, un mākslinieku ģimene – tas bija vienkārši tāds... Es to ļoti augstu vērtēju. Es laikam esmu tik pašpietiekams, ka man nav problēmu atrasties jebkurā ēnā, man galvenais, lai ir interesanti. Lai ēna ir tāda, kas mani bagātina, nevis nospiež un apspiež.

Kārlis. Es tev to vaicāju tāpēc, ka tad, ja šo jautājumu uzdotu citam mākslinieciskajam vadī­tājam, viņš mani, ļoti iespējams, noņemtu no lo­mas. Un man visvairāk tevī patīk, ka tu vienmēr izturies kā līdzīgs pret līdzīgu, lai kurš tev būtu pretī. Ar tevi var pajokot, tevi var pakritizēt, un nebūs sajūtas, ka šī iemesla dēļ ar mani drīz ne­pagarinās līgumu. Manuprāt, tā ir baigā kvalitāte.

Viesturs. Es nevaru iedomāties cilvēku… Es laikam nepazīstu vai arī neticu, ka mums… Nu, varbūt ir kāds.

Kārlis. Ir tādi gadījumi, es pat vakar par vienu uzzināju.

Viesturs. Ja tu strādā lielā kolektīvā, tev jābūt gatavam sadarboties ar dažādām «vājprātīgām» personībām, un viņus visus vienādot un pa­kļaut… Man nepatīk tāds mākslas veids. Ja mēs runājam par treneriem, kuri atnāk ar striktu savu redzējumu un sāk no sastāva atskaitīt viskrutākos cilvēkus, jo viņi nepakļaujas, neiederas shēmās... Tad beigās nekas nesanāk, jo… Nu, man patīk strādāt ar cilvēkiem. Vispār man patīk tāds brīvs darbs.

Mana režija pamatā ir tāda, ka es neko nemā­ku izdomāt vai uztaisīt, bet, ja es strādāju ar ta­lantīgu cilvēku, man pēkšņi rodas idejas. Viņš man kaut ko pamet, es uzreiz velku, un pēkšņi viss ir. Bet es nemāku strādāt pēc kaut kādas shē­mas. Domājot par pedagoģiju, es esmu sapratis arī to, kur ir atšķirība starp mani un pedagogu, kaut arī man ļoti patīk strādāt ar jauniem cilvē­kiem. Proti – es nemāku uztaisīt Buratīno, bet pe­dagogam ir jāmāk no koka pagales uztaisīt Bura­tīno. Es nemācētu. Es nevaru strādāt ar koka pa­gali. Varu strādāt tikai ar talantu. Un tā ir mana problēma. Jo tev principā arī cilvēkiem, kuriem nav tik daudz talanta, jāmāk iemācīt, kā tikt ga­lā…

Ja tu man uzdod tādus jautājumus – es nedo­māju, kā ir. Cilvēki no malas, nu, lai viņi redz, kā ir. Man ir svarīgi daži principi, un viens no princi­piem – es strādāju, kā es dzīvoju. Es dzīvoju, kā es strādāju. Nu, respektīvi, es nemainos, neesmu cits cilvēks. Varbūt tāpēc, ka man tik daudzos žanros jādarbojas, es nevaru būt dažāds, esmu vienāds visur.