Atgrūsties no «zemišķā»

Šķiet, aktrisei Maijai Doveikai piemīt tas īpašais neizbēgamā talanta tips, kas citus dara laimīgus, bet sev bieži vien ir par nastu un dziļu pārbaudījumu. 

Nepazīstu Maiju Doveiku personiski. Maija Doveika man nozīmē tikai viņas lomas. Ja godīgi, lomas Nacionālā teātra periodā pēdējos sešos gados, kurās aktrise iet acīmredzamu – klusu, spītīgu un mērķtiecīgu cilvēciskās un aktieriskās meistarības pieaugšanas ceļu. Labākā ilustrācija sacītajam ir fakts, ka savos bezkompromisa kritērijos nelokāmā teātra zinātniece Silvija Radzobe kolektīvajā darbā – 100 izcili Latvijas aktieri – pēdējā brīdī mainīja plānus un uzskatīja par neiespējamu izdot šo grāmatu bez Maijas Doveikas simts spožāko Latvijas aktieru simtniekā. Radzobei šķita, ka ar Antigoni vien aktrise būtu pelnījusi tapt iekļauta šajā pagodinošajā sarakstā. Arī pati Maija Doveika šo lomu uzskata par savu līdzšinējo aktiermākslas virsotni. 

Bet vēl taču bija Emma izrādē Cilvēki, lietas un vietas, Arkadina Kaijā, Mazbērzu saimniece Trīnes grēkos, Laimdota Ugunī un naktī, Aspazija Raiņa sapņos, Gīna Meža pīlē. Visbeidzot – Jerma, kas pierādīja, ka aktrise negrasās palikt Antigones virsotnē, to kopēt vai atkārtot, bet ir radošu daudzšķautņainu spēku pārpilna, lai no augstākā punkta kāptu vēl dziļāk. Pēc gramatikas likumiem varbūt izklausās aloģiski, bet, manuprāt, tas ir tieši tas, ko ar dzelžainu gribasspēku un pateicību vēl vienai dotajai iespējai ir apņēmusies darīt aktrise Maija Doveika. 

gadā par izcilu, spilgtu darbu teātrī – savu pēdējo gadu lomu vērienu un garīgo koncentrāciju – Maija Doveika Teātra dienā tika godalgota ar Lilitas Bērziņas balvu. 

Antigones DNS

Maija Uzula-Petrovska 100 izcili Latvijas aktieri 1. sējumā par Maiju Doveiku ir uzrakstījusi portretu Virāžu braucēja, kuram grūti ko piebilst. «Pēkšņi viņa ir kļuvusi par vienu no savas paaudzes spožākajām aktrisēm Latvijā,» raksta Maija Uzula-Petrovska. «Gan režisori, gan plašāka sabiedrība viņu pamanīja jau kā studenti, bet Maijas Doveikas profesionālais ceļš ir bijis līkumains, gan izmēģinot dažādas skatuves, gan uz brīdi paejot malā pavisam.» 

Šā gada februārī, pāris nedēļas pirms Tukšais zieds. Jerma pirmizrādes, vēlu vakarā, pēc Kultūras Dienas maketēšanas ejot gar Nacionālo teātri, uz stūra pie luksofora ieraudzīju Maiju Doveiku. Iespējams, viņa nāca no kāda vēlā mēģinājuma. Vispirms piesaistīja tas, cik šī sieviete ir slaida, cik lieliski viņai izskatās taisnie klasiskie svārki līdz celim un spāniski cieši saņemtie mati, bet visam pāri fascinēja kaut kāds spriegums un iekšēja koncentrētība, kas vēdīja ap viņu, ko vienā vārdā varētu raksturot – savāktība. Viņā nebija ne piles «arkadinisma» vai vēlēšanās būt atpazītai, un droši vien retais garāmgājējā atpazina aktrisi Maiju Doveiku milzīgajā melnbaltajā  Tukšais zieds. Jerma afišā ar melno kleitu un kailo muguru. Tā Maija Doveika, kas nāca no mēģinājuma, bija reizē ļoti redzama un reizē pilnīgi anonīma un sevi izdzēsusi savā dziļajā pašapcerē. Intervijās Maija Doveika atklāj, ka Antigones lomai viņai ir jānoskaņojas vismaz divas dienas ātrāk – jāpieslēdzas viņas domu laukam, ticībai, pasaules uzskatam. Visticamāk, ka līdzīgi notiek arī pirms izrādes Tukšais zieds. Jerma.