Paliktu tikai pasteļtoņi

Mihaila Čehova Rīgas Krie­vu teātra aktrise (un teāt­ra direktore) Dana Bjor­ka un Dailes teātra aktri­se Ieva Segliņa nominē­tas 2024. gada Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktrise. Dana par Klāras Cahanasjanas lo­mu Indras Rogas režisētajā Frīdriha Dirrenmata lugā Vecās dāmas vizīte, Ieva – par Margaritu Tīta Ojaso un Enes Līsas Semperes inscenētajā Mihai­la Bulgakova romānā Meistars un Margarita. Taču nominācija nav vienīgā, kas apvieno šīs talantīgās aktrises. Viņām nācies ar lielu gribasspēku un mērķtiecību lauzt sevi, atteikties un no jauna iz­prast, ko nozīmē mentalitāte, pārvarēt to, ko mā­cījuši viņu profesijas skolotāji. Vārdu sakot – at­rast savu vietu un balsi Latvijas teātrī.

Redakcija

Ieva Segliņa. Mums ir uzdevums šodien pa­runāties par sākumu, mūsu pamatiem jeb skolu, to atšķirību, un parunāties kā aktrisei ar aktrisi. Cik bieži tev tas vispār izdodas, vai tas vispār ir reāli, ka vari būt tikai aktrise?

Dana Bjorka. Man tas izdodas diezgan bieži, vakaros, kad spēlēju izrādes. Mana pārliecība ir, ka cilvēkam ir svarīgi trīs pieturpunkti dzīvē – ve­cāki, pie kā esi mācījies un dzīvesbiedrs. Tas vei­do personību un dzīves filozofiju. Gan mana mamma, gan mani meistari Mihails Gruzdovs un Indra Roga audzināja mani par personību, kas nevis ieņem kādus amatus vai lomas sabiedrībā, bet pirmām kārtām ir cilvēks. Un šī īpašība ir tik ļoti ieaudzināta, ka nejūtos, ka esmu baigā vadī­tāja vai kādam padomdevējs vai… Respektīvi man nav to gradāciju pēc statusa sabiedrībā. Man ir viegli pieiet pie laba cilvēka, kurš pēc so­ciāliem standartiem ir tādos augstumos, ar nau­das maisiem un varu – ja viņš ir labs cilvēks, per­sonība, tad negaidīs, lai viņa priekšā kāds klanī­tos (un otrādi). Līdz ar to, atbildot uz tavu jautā­jumu – es vienkārši esmu Dana. Šodien man te, kabinetā, jāizdara tāds un tāds darbiņš, ja runā­jam par skatuves darbu – man šodien jāveido šī loma un jāsadarbojas ar tādiem un tādiem part­neriem. Tālāk es attiecības veidoju ar katru cilvē­ku, pamatojoties uz viņa domām par mani vai attieksmi pret statusu. Es meklēju sabiedrotos, kuriem arī pirmajā vietā ir cilvēks, kuriem ir vienalga, ko es dzīvē daru. Kuri vērtē manī tieši Danas īpašības.

Ieva. Gruzdovs nav mans skolotājs oficiāli, bet es kaut kādā ziņā arī viņu kā tādu uztveru. Un viņš teica: vispirms labs cilvēks, pēc tam labs ak­tieris.

Dana. Tieši tā!

Ieva. Un es to arī cenšos nodot tālāk, jo man ir šobrīd iespēja piedalīties Dailes teātra studijas dzīvē, un šo frāzi studenti jau ir dzirdējuši no manis. Ko tavā dzīvē vispār nozīmē meistars, skolotājs?

Dana. Kā jau teicu, tas ir viens no personības stūrakmeņiem. Nerunāju tikai par meistarības pakāpi, bet tieši to, kādu domāšanas veidu meis­tars iedod aktierim. Vai aktieris ir patērētājs, kurš atnāk un pieprasa – man pienākas, un tad es rā­dīšu mākslu. Vai arī viņš ir personība, kuram rūp saturs, ko viņš veido savā radošajā darbā. Un tajā saturā viņš ir godīgs, pieklājīgs, cieņpilns. Ar tā­diem cilvēkiem ir patīkami strādāt. Varbūt šis cil­vēks pēc talanta, dabas dotībām nav mega haris­mātisks vai tāds, kuram iznākot uz skatuves, visi kūst, bet viņš ar attieksmi, ar darbu, godīgumu panāk to, ka viņu ciena, ka viņa talants uzplaukst un viņš ir pieprasīts aktieris. Man šķiet, ka tā ir tā būtība. Četru gadu laikā var iemācīties aktier­meistarību. Bet attieksmi pret citiem cilvēkiem, pret darbu, pret teātri – un tas, man liekas, ir no­teicošais – to iedod meistari.

Ieva. Absolūti piekrītu. Es arī domāju – kas ir galvenais, ko man mani meistari ir iemācījuši. Un sapratu, ka nevaru nosaukt kādas konkrētas lietas, bet varu pateikt, ka viņi ar savu attieksmi pret dzīvi, profesiju ir iemācījuši man, kā būt šai dzīvē. Man gribējās viņiem līdzināties, viņi man bija viss, un tajā ir savs prieks un posts arī, jo… Esmu mācījusies Maskavā, un mani pedagogi bi­ja Romāns Kozaks un Dmitrijs Brusņikins. Ko­zaks pateica, ka viņš grib man kaut ko iemācīt, un aizveda sev līdzi. Kad biju trešajā kursā, Ko­zaks aizgāja taisaulē. Viņš mani kā bērnu bija tur aizvedis, es viņu uztvēru kā tādu drošības salu, absolūtu mentoru, tēvu, drošo roku. Es teiktu, ka tas bija mans pirmais zaudējums dzīvē. Un sa­pratu tai brīdī, ka visā, ko skolā līdz šim darīju, man galvenais bija – ko viņš teiks, vai viņam tas patiks, ko viņš par to domā, vai leposies ar mani. Pēc viņa aiziešanas manī palika absolūta tukšu­ma sajūta. Un tad Alla Sigalova [Kozaka sieva] bi­ja tā, kas paņēma mūs zem sava spārna un patei­ca, ka aizvedīs līdz galam. To es arī ārkārtīgi spē­cīgi izjutu, ka viņa paņēma manu roku un veda tālāk. Un tad, kad atgriezos Rīgā, man vairs nebi­ja iespējas no saviem pedagogiem diendienā mācīties, paprasīt padomu. Ar baltu skaudību apskaudu visus, kas mācījušies šeit, jo viņu pe­dagogi ir tepat. Un jutos nedaudz pamesta. Tā­pēc man Sigalovas piedāvājums spēlēt viņas izrā­dē Mīlestība galveno lomu likās kosmisks, neap­tverams. Sapratu, ka šo izrādi gribu veltīt savam meistaram. Tā vēlme izdarīt visu tā, lai viņam patīk, un sajūta, ka vienīgā patiesība ir tava pe­dagoga patiesība, ka viņš zina visu, bezmaz vai viņa domas ir tavas domas – tā man ļoti traucēja šajā izrādē. Uzskatu, ka tāpēc man neizdevās iz­darīt to, ko vēlējos. Jo emocijas nomāca to, ka vienkārši ir jānospēlē forša loma. Es domāju ne­vis savas, bet sava pedagoga domas. To izanalizē­ju pēc tam. Un sapratu, ka jāpienāk brīdim, kad apzinies, ka tavas domas var nesakrist ar pedago­ga domām. Tava gaume var nesakrist ar viņa gau­mi. Pēc tam kļuva vieglāk, jo es palaidu vaļā emo­cionālās saiknes, kas mani… nevis iedvesmoja, bet kaut kā iegrožoja. Arī šodien ir aktieri, kuros redzu, ka viņi nav to palaiduši vaļā. Kuri vēl jo­projām to uztver kā vienīgo patiesību. Tas neno­zīmē, ka tev jāiet strīdos ar savu pedagogu, lai gan varbūt arī tas noder dažreiz, bet kaut kā sevi jāapzinās… Un varbūt tas ir posms, kas man iz­trūka skolā, jo es vēl nebiju atradusi sevi. Es biju viņi. Tas, kas ir pedagogs, skolā ir izteikti re­dzams. Ka šie cilvēki mācās pie Konstantīna Rai­kina, jo redzu, ka viņi spēlē tā, kā to dara Raikins. Vai redzu Serebreņņikova studentus, un viņi ir pilnīgs Kirils – nedaudz dīvaini, ar tādu savu at­tieksmi. Vēlme būt tādam kā tavs pedagogs ir kaut kādā veidā neizbēgama. Tāpēc es domāju, ka tā ir ārkārtīga atbildība arī pedagogam – kā viņš to jauno cilvēku ieved dzīvē. Arī tagad es re­dzu, kurš ir mācījies pie Pētera Krilova. Šobrīd, iesaistoties darbā ar studentiem, es to izjūtu kā ārkārtīgu atbildību.