Ar pusaudzīgu spītīgumu

Mēs, roks, sekss un PSRS, Divas pasaules, Valmie­ras puikas, Vaļa dzies­ma, Hamoka komūna, Leģendārā izrāde – šie ir tikai daži no dramatur­ģes Ances Muižnieces darbiem, kas pēdējās teātra sezonās rosinājuši palūkoties uz mūsu vēsturi un sabiedrību no cita skatu punkta. Ance ir dramaturģe, kas savos dar­bos ar empātiju veido telpu domu apmaiņai un dialogam starp dažādiem cilvēkiem un paau­dzēm. Mēs tikāmies uz sarunu neilgi pēc Latvijas Leļļu teātra 80. jubilejas, lai apspriestu izrādes jauniešiem un bērniem, vēstures un sociālo tēmu lomu teātrī un, protams, dramaturģiju.

Didzis Ruicēns. Kā Leļļu teātrim šobrīd so­kas?

Ance Muižniece. Man liekas, ka šis Leļļu teāt­rim ir intensīvs laiks, it sevišķi tāpēc, ka mums vēl bija starptautiska jubilejas konference un meistarklases, kas arī tika plānotas gadu. Tas pa­ralēli sakritis ar to, ka arī man iepriekš bija inten­sīvs darba posms. Novembra beigās būs pirmiz­rāde Lasim Stasim, tā būs izrāde bērniem. Visi aktīvi darbojas, ir lieli nākotnes plāni, kuri pama­zām īstenojas. Tas, kas tagad notiek, patiesībā ir perināts un čubināts jau kādu laiku. Ja neskaita pārguruma brīžus, atmosfēra ir laba un viss no­tiek īstajā virzienā. Leļļu teātris kļūst par aizvien interesantāku vietu, uz kuru iet un skatīties aiz­vien dažādākas izrādes. Tā jau tagad ir interesan­ta vieta. Tie, kas saslimst ar leļļu ideju, tiem pa­mazām atklājas tā jocīgā, citādā pasaule. Un mēs strādājam pie tā, lai pasaule būtu vēl daudzveidī­gāka. Rīgā esam vienīgie, kas ar to nodarbojas. Un mums jāiepazīstina visa sabiedrība ar to, kas ir leļļu teātris, un mēs to cenšamies darīt.

Kā tu aizrāvies ar leļļu teātri?

Tas viss sākās pirms vairāk nekā desmit ga­diem, kad pabeidzu Kultūras akadēmiju kā dra­matiskā teātra aktrise. Nevienam dramatiskajam teātrim mani īsti nevajadzēja, un man piedāvāja nākt strādāt Leļļu teātrī. Tas, kas man tobrīd tur visvairāk patika, bija sadarbība starp aktieriem, kad būt egoistam ir grūti, tāpēc ka visu laiku esi atkarīgs no citiem. Tu kustini lelli, bet tev to pa­līdz darīt citi aktieri. Un ir grūti pateikt, kurš ir svarīgāks. Visi strādā ārkārtīgi lielā sadarbībā, un uz to brīdi aizmirstas, vai tev tas cilvēks patīk vai nepatīk. Visi kopā koncentrējas uz lelli un dara vienu lietu. Bet.. man nepatika citas lietas, kam vairāk bija saistība nevis ar Leļļu teātri, bet ar rā­mi, kādā mākslinieks tiek ielikts, ja strādā reper­tuāra teātrī. Ar to es nespēju samierināties un aizgāju prom. Ilgu laiku darīju visu ko citu, un tagad, kad nāca Mārtiņa Eihes piedāvājums at­griezties citā pozīcijā – kā dramaturģei, es nedo­māju pat piecas minūtes. It sevišķi, redzot, cik dažādā virzienā teātris tagad attīstās. Plus vēl tas, ka es pārsvarā strādāju ar bērniem un jauniešiem un Leļļu teātris ir iespēja sasniegt lielu auditoriju. Tas bija likumsakarīgs nākamais solis.

Ja sākumā prieks bija rezervētāks, tad tagad es ar katru brīdi vairāk pieķeros visam un sapro­tu, ka šī ir mana īstā vieta. Vizuālais teātris, leļļu teātris man nupat jau šķiet interesantāks nekā dramatiskais teātris.

Šo tevis minēto kopības sajūtu spēcīgi izju­tu Leģendārās izrādes ainā, kad tika pacelts priekškars un varēja redzēt, ka darbā ar lelli pil­nībā pazūd dalījums starp cilvēkiem.

Man liekas, ka pēdējā aina arī ir tā leļļu teātra esence. To arī gribējās parādīt.