Aktierim vajadzētu klusēt

Šķita, ka tai vajadzētu būt aktiera lai­mei – nonākt pie īsti lielajām lo­mām, kurās jāiet dziļumā, jāmeklē sevī nebijušas krāsas un jācenšas atbildēt uz eksistenciāliem jautāju­miem. Dažu gadu amplitūdā Mārti­ņam Meieram tieši tādas lomas nāk cita pēc citas. Šekspīra Hamlets Indras Rogas in­scenējumā un Raiņa Jāzeps Ineses Mičules režijā Valmieras teātrī. Tūlīt pat dubultloma Meistars un Ješua Ha Nocri – Kristus literārais tēls – Bulgakova romāna Meistars un Margarita versijā, ko Dailes teātrī iestudējis igauņu tandēms Tīts Ojaso un Ene Līsa Sempere.

Taču pārpildītā kafejnīcā ap mums uzreiz no­slēdzas divvientulības loks. Liekas, ka vairāk pat klusējam nekā sarunājamies. Tā nav nekāda lai­me, pat ne prieks par labi padarītu un joprojām darāmu darbu. Sešpadsmit pazīšanās gados ne reizi neesmu redzējusi Mārtiņu tik iekšupvērstu. Mēs, zināms, runājam par lielajām lomām, bet vairāk par… pašsaglabāšanos. Kad ieraksts jau izslēgts, saruna turpinās. Par nāvi. Tās klātbūtni katrs domājošs cilvēks kādā dzīves brīdī sajūt ļoti tuvu blakus. Arī tā, izrādās, ir maksa par lielajām lomām.

Edīte Tišheizere. Sāksim ar jautājumu – kā jūtas cilvēks, kurš spēlē Dievu?

Mārtiņš Meiers. Es jau tā jutu. Nevarēs no tā izvairīties.

Vai arī precīzāk – ko Tīts Ojaso un Ene Līsa Sempere no tevis prasīja? Tieši šajā lomas hipo­stāzē.

Viņi ne tikai prasīja – viņi vēl joprojām prasa, viņi ir režisori, kuri ļoti ilgi tur roku uz pulsa. Viens vai otrs, vai abi ir uz katru izrādi. Pirms izrādes gandrīz visa diena paiet mēģinot. Pat ne tik ļoti kaut ko mainot, bet drīzāk lai vēl precīzāk nofor­mulētu to, uz kuru pusi iet. Vai arī tiek pamēģinā­tas kādas jaunas lietas. Tas laikam ir tas interesan­tākais, jauši vai nejauši, bet pēc pirmizrādes pro­cess visu laiku turpinās. Ne tikai, kā tas ir diezgan ierasts, ka aktieri paši strādā un lomas sāk attīstī­ties pašas savā gaitā, bet ka viņi abi tiešām ļoti se­ko tam, kas notiek. Un, jā, tā pirmizrādes sajūta ir katru reizi. Vienmēr kādas jaunas lietas.

Bet laikam tā pati galvenā lieta tomēr ir… Zi­ni, kā: ir doti tie lielumi un, galvenais, tā ir saruna ar Pilātu. Tā ir saruna ar viņu, un kaut kā mums laikam īsti nebija tādas lielas, teorētiskas ap­spriedes, teiksim, par visiem slāņu slāņiem, ko šī saruna varētu ietvert. Mēs devāmies nevis kaut kādā tādā ļoti lielā teorētiskā laukā, bet tikām no­likti konkrētā vietā, konkrētā… nu, mēs esam ie­sprostoti savā miesā. Par šo bīstamo tēmu – spē­lēt Jēzus literāro tēlu Ješuu – es diezgan daudz domāju un laikam pastāvu uz to, ka, ja viņš ir re­dzams, tad viņš ir miesa un asinis, viņam var būt fiziskās sāpes, ķermenis reaģē tā, kā ķermenis re­aģē uz Zemes. Un uz, teiksim, garīgo vai ideju sa­dursmi ar Pilātu – uz to es laikam vairāk skatos caur Pilātu. Jo… Dievība, Dievs – viņš katram pa­rādās tā, kā tikai tam cilvēkam var parādīties. Ci­tam ir cits sarunu biedrs, cits Jēzus. Man tā ideja patīk vislabāk – katram Viņš parādās tā, kā vajag viņam. Neērts, teiksim tā. Neērts, jā. Tādā ziņā tas man vienmēr ir interesanti, jo citreiz Artūram [Skrastiņam] ir vienas nianses un es gribu, lai viņš ierauga lietas citādā gaismā, un tad caur to es ar viņa Pilātu runāju.