Vainas sajūtas pārvarēšana

Lasu, kas rakstīts uz Yogi tējas mai­siņa: «Why not enjoy today? It will be gone tomorrow.» Šodien ir 1000. kara diena, kopš Krievija pil­na mēroga iebrukumā Ukrainā turpina veikt kara noziegumus un postīt vidi. Tramps nospļaujas par klimata pārmaiņām un apņemas urbt aizvien vai­rāk un dziļāk. Tikmēr ūdens līmenis turpina cel­ties, plūdi pārņem pilsētas un ugunsgrēkos sadeg dzīvības. Šajos personiskās dzīves un pasaules notikumos ir grūti arī pašiem neizdegt. Es pilnībā varu saprast to sabiedrības daļu, kas izvēlas nere­dzēt ekoloģisko krīzi un ciešanas, kas grib būt lai­mīgi un dzīvot ar pilnu krūti savu, iespējams, vie­nīgo dzīvi. Kā nepadoties ambivalentajā pasaulē, atrodot ticību, spēku un motivāciju glābt dabu un cilvēci?

Es dzīvoju mežā. Man ir aptuveni 70 gadus veca kaimiņiene, kas iztiek no tā, ko dod daba. Pavasarī viņa sēj, vasarā ogo un vāc tējas, rudenī novāc ražu un sēņo. Kaut ko pārdod, kaut ko at­stāj sev ziemai. Uz veikalu viņa dodas ar riteni. Viņa to dara nevis tādēļ, ka ir mērķtiecīgi izvēlē­jusies iet kopsolī ar dabu, bet gan tāpēc, ka nevar atļauties dzīvot citādi. Manu ikdienu veido bieži un ilgi braucieni ar mašīnu. Laukos sabiedriskais transports kursē reti. Mašīna dod brīvību. Es va­ru aizvest meitu uz bērnudārzu, uz pulciņiem, pie ārsta. Arī kaimiņieni aizvest pie ārsta. Par šā­du izlīdzēšanu kaimiņiene vienmēr grib pateik­ties ar burkānu maisu vai citiem lauku labu­miem. Skatoties uz šo dzīves situāciju, man daž­kārt šķiet, ka varbūt mums kā sabiedrībai kopu­mā būtu jāpārceļas uz laukiem. Varētu tikt iz­sniegti pabalsti lauku īpašumu remontiem, lai būtu iespēja tur dzīvot un saimniekot videi drau­dzīgi. Un tad kopīgi mums visiem būtu jākļūst trūcīgiem un jāatsakās no līdzšinējā progresa. Automašīnas izmantošana būtu iespējama tikai krīzes situācijās, kad jānokļūst, piemēram, slim­nīcā. Skatoties uz kaimiņieni, man šķiet, ka tie, kas dzīvo tuvu dabai, atrastu ceļu, kā izdzīvot arī bez naudas.

Es turpinu braukt no sava meža uz dažādām pilsētām, aiz sevis atstājot oglekļa pēdas nospie­dumu, jo es gribu būt daļa no dzīves procesiem. Vēlos sasniegt pēc iespējas vairāk cilvēku, iestu­dēt izrādes, kurās mēs kopā varam ieraudzīt, pie­redzēt sociālās un vides situācijas, ko varētu mai­nīt. Mašīna palīdz iegūt laiku. Ir jābūt visur vien­laicīgi, lai varētu padarīt vairāk, jo beigu beigās ir pienākuši jauni rēķini. Un, protams, jāizdzer vai­rākas kafijas dienā, lai pietiek enerģijas un mod­rības. Es jūtos vainīga. Bieži vien cilvēki kopumā savu ekogrēku dēļ padodas, jo ikdienas izvēles, kas ir pretrunā ar mūsu vērtībām, rada pārāk lie­lu stresu. Mēs no sevis pieprasām lielu ekoloģis­ko šķīstību, jo baidāmies, ka mūs uztvers kā lie­kuļus. Bet par spīti tam mēs turpinām šķirot at­kritumus, meklējam vietējo bioloģisko pārtiku, lietojam kokvilnas maisiņus, dzeram krāna ūde­ni, jo gribas, lai izdodas, pat tad, kad liekas, ka mūsu izvēles uz lielo kooperāciju fona maz ko spēj ietekmēt. Man nav skaidrs, kā lai mēs patiesi dzīvojam saskaņā ar dabu, ja kopējā sistēma ir veidota tā, ka mums nav iespējas pilnībā dzīvot atbilstoši savām vērtībām, neizslēdzot sevi un savus bērnus no sabiedrības dzīves.

Izgāšanās planētas priekšā un sēras tomēr neizslēdz iespēju mīlēt un rūpēties. Iespējams, ka tieši šīs jūtas un rūpes ir tas, kas var palīdzēt izturēt pasauli un sadzīvot ar iesakņojušos vai­nas sajūtu. Tad, kad mēs rīkojamies, lai situāciju mainītu, pat tad, kad tas nenes rezultātu, tieši šīs rūpes ir tās, kas dziedina un mierina. Šajās rūpēs slēpjas daudz prieka. Un līdzdalības izrādes, ku­rās skatītājs sevī pieredz iejūtību un ierauga sevī vēlmi un potenciālu mainīt dzīves situāciju, pa­tiesībā palīdz dzīvot. Tā ir kā terapija pret eko, ka­ra un vardarbības trauksmi.

Vai skatuves mākslai ir iespēja turpināt savu darbību, nepalielinot slogu Zemei?

Teātra kritiķe Anna R. Burzinska (Anna R. Burzynska) grāmatas Apvienotie spēki: skatītāju līdzdalība teātrī ievadā raksta, ka pasaulē, kurā demokrātija, aktīvisms un vārda brīvība kļūst par arvien svarīgākām (un arvien vairāk apdraudē­tām) vērtībām, teātrim nevajadzētu būt vietai, kur jāpaliek pasīvam un klusam un jāpieņem viss, kas tiek teikts. Gluži otrādi – teātrim ir po­tenciāls kļūt par sava veida demokrātijas «mēģi­nājumu telpu», par vietu, kur cilvēks tiek mudi­nāts ne tikai vērot, bet arī būt kritisks, aktīvs un atbildīgs par notiekošo. Tradicionālā teātra vietā, kas koncentrējās uz ideju par pasīviem cilvē­kiem, kuru likteni noteica dievi, mūsdienu pa­saule pieprasa citu modeli – parādīt cilvēkiem, ka liktenis ir viņu rokās un ka viņi var mainīt savu dzīvi (un mainīt pasauli) jebkurā mirklī.20

Latvijas skatuves mākslas ainavā man īpaši svarīga māksliniece ir Krista Burāne. Ar saviem darbiem viņa veicina kopējas pasaules izpratni un iedziļināšanos dažādos problēmjautājumos, aicinot skatītāju apzināties sevi kā aktīvu sabied­rības dalībnieku, kura rokās ir iespēja ietekmēt dažādus politiskus lēmumus. Viņas darbība stip­rina manī ticību un dod radošo spēku. Mums ko­pā bija skaista sadarbība festivāla Punctum at­klāšanā, veidojot līdzdalības performanci Saru­nas ar kokiem un pievēršoties cilvēka un dabas mijiedarbībai. Ar mākslas notikuma starpniecību tika risināts jautājums, kā veicināt empātiju un atbildību pret dabu kā dzīvu organismu. Darba dienas vidū kopā ar vairāk nekā 100 dalībnie­kiem veltījām laiku 120 liepām iepretim Ministru kabinetam, atgādinot, ka jebkurš individuāli un valstiski pieņemts lēmums atsaucas dabas vese­lības stāvoklī. Šis ir viens no mākslas aktīvisma piemēriem, kurā bez agresijas tika veidota piere­dze, kas mudina aizstāvēt dabu un ieguldīties šo attiecību turpināšanā.

Lielākajai dalībnieku daļai personiska saruna ar kokiem nebija kaut kas, ko viņi būtu pieredzē­juši performancē pirmo reizi. Daudziem regulārs koka apskāviens ir tikpat dabiska lieta kā drauga vai ģimenes locekļa apskaušana, paužot mīlestī­bu un pateicību par otra būšanu mūsu dzīvē. Liepu alejā uz centrālās Rīgas ielas tika radīta ļoti reāla, personiska, cieņpilna un skaista līdzās pa­stāvēšanas ainava. Kāds dejoja, dziedāja, cits zī­mēja, spēlēja mūziku vai lasīja kokam priekšā. Mēs kopā piekļāvāmies kokiem un sarunājāmies ar tiem. Un tas notika pavisam dabiski. Jo kā gan citādi tas varētu būt? Koks taču nav siena, bet gan dzīva radība, kas vienmēr ir bijis mums bla­kus. Te daži citāti no dalībnieku pierakstītajām sarunām ar iztēlotām liepu atbildēm:

«Liepa: «Man ir žēl, ka pasaule sabrūk. Es gri­bu dzīvot. Paldies, ka tu atnāci. Es esmu noguru­si. Nāc pie manis biežāk, tik skaties, kur liec kā­ju.»

Arī apstāšanās ir ceļš. Arī palikt uz vietas skai­tās, jo ceļš nav par virzieniem un attālumiem.

Es kokam zīmēju. Un tas man bezgalīgi atkār­toja: «Esmu te, lai dotu mīlestību. Esmu te, lai dotu mīlestību…» Uz ko es atbildēju: «Es tevi dzirdu. Es arī. Es tevi dzirdu. Es arī.»»

Mēs turpinām mācīties ne tikai runāt par da­bas un vienam otra saudzēšanu, bet arī praktizēt to, veidojot izrādes un dzīvojot savu ikdienas dzī­vi. Kultūras pasākumi, kas ietver gan mākslas iz­stādes un mūzikas koncertus, gan teātra izrādes un kinofestivālus, ievērojami ietekmē vidi, radot tā saucamo «kultūras oglekļa dioksīda pēdu», kas ir radīto emisiju sekas.21 Vai skatuves mākslai ir iespēja turpināt savu darbību, nepalielinot slogu Zemei? Dzīvošana kopumā, man šķiet, ir mīlestī­bas un rūpju praktizēšana arī tad, kad mums tas ne visai labi sanāk un apokalipse šķiet nenovēr­šama. Bet dažkārt ir izjūta, ka nekas nav noka­vēts, daba atjaunos sevi pati, tik cilvēkam ir jāļauj tam notikt.