Kad skatāmies uz mušu

Tikko augšā kopā ar divgadnie­ku skatījos Mans kaimiņš To­toro, bet tagad nonācu lejā uz darba telpu, lai rakstītu par mušu, matemātiku un ekolo­ģiju. Kaimiņā Totoro mēs vēl neuzzinājām, kas ir Totoro. Mēs redzējām, ka divas māsas kopā ar tēti pārce­ļas uz laukiem, uz māju, kuru kādu laiciņu nav apdzīvojuši cilvēki. Mājā no griestiem krīt ozolzī­les, bet bēniņu grīdu nomelninājuši putekļu zaķi. Putekļu zaķi mitinās cilvēku atstātās mājās, un pārsvarā tos var redzēt bērnībā. Iespējams, tas iz­skaidro, kāpēc tagad, klīstot pa tukšām mājām vai baznīcām, man nav sanācis tos redzēt. Arī māsu tētis nezināja, kas ir putekļu zaķi. Viņš jau­tāja: vai tas it kaut kas līdzīgs gobliniem? Tā vien šķiet, ka, laikam paejot, kaut kas ar mums notiek un, sastopoties ar nezināmo, putekļu zaķu vietā aiz grīdlīstes vīd goblins.

Es nonācu rakstīt par mušu, matemātiku un ekoloģiju. Es zinu, ka Renē esot bijis slimīgs bērns. Ņemot vērā vai nu viņa trauslo veselību, vai arī augstdzimušo un ietekmīgo statusu, je­zuītu mācību iestādes stingrie skolotāji esot ļā­vuši viņam rīta stundas līdz pulksten 11 pavadīt gultā. Arī nākamos gadus pēc skolas beigšanas Renē rītus pavadīja, sasedzies gultā un domājot par matemātiku, zinātni un filozofiju. Leģenda vēsta, kaut kad ap 1636. gadu, sēžot gultā kaut kur Nīderlandē, Renē vērojis mušas pārvietoša­nos pa griestiem un domājis: kā labāk aprakstīt mušas atrašanās vietu? Ja viens no griestu stū­riem varētu būt atskaites sākums (0;0) un no šī stūra ietu mala x ar atzīmītēm 1, 2, 3 utt., bet uz augšu ietu mala y ar atzīmītēm 1, 2, 3 utt., tad mušas atrašanās vietu uz griestiem varētu apzīmēt, apskatoties, kur muša atrodas attiecībā pret katru no malām.

Tas it kā nav nekas ievērības cienīgs. Krietni pirms mušas uz griestiem cilvēki lūkojās debesīs un noteica savu atrašanās vietas ziemeļu garuma koordināti, ņemot vērā leņķi starp horizontu un polārzvaigzni. Jauninājums meklējams tajā, ka, pateicoties taisnleņķa koordinātu sistēmai, ir iespējams veidot saikni starp ģeometriju un al­gebru, proti, koordinātu sistēma netiek lietota ti­kai, lai aprakstītu viena punkta atrašanās vietu, bet attiecība starp divām koordinātām tiek iz­teikta algebriskas izteiksmes formā, ar kuras pa­līdzību var aprēķināt jebkura uz līnijas esoša punkta koordinātu.

2020. gadā, strādājot pie kopienā balstīta dar­ba No Ceikstes līdz Aiviekstei, manā rīcībā nonā­ca izrādes galvenās varones, meteoroloģes Mari­jas Diliavkas sešdesmit gadu garumā ievāktie da­ti par dienu skaitu gadā, kad Lubānā zemi klāj sniegs. Aprēķinot vidējo dienu skaitu katrā no desmitgadēm, es ieguvu, lūk, šādu grafiku.

Var novērot, ka, dekādēm ejot, sniega dienu skaits jeb y ass vērtības samazinās. Spekulatīvs jautājums būtu – esošajai tendencei turpinoties, kurā gadā sniega dienu skaits jeb y ass vērtība sasniedz nulli? Izsakot grafiku lineāras funkcijas formā, iegūst to, ka y = -7,9265x + 134,16. Ja y ir nulle, tad x = 134,16 / 7,9265 jeb x ir 16,9. 169 ga­dus pēc 1950. gada, jeb 2119. gadā sniega dienu skaits gadā Lubānā sasniedz nulles vērtību.

Protams, tā ir pavirša spekulācija, jo kaut ko tik kompleksu kā klimats nav iespējams modelēt, izmantojot vienkāršu lineāru funkciju, lai gan vi­linājums tā domāt ir. Vilinājums, iespējams, ro­das, balstoties uz Renē pieņēmumu, ka dabā visu ir iespējams aprakstīt, izmantojot matemātiskas likumsakarības. Šajā gadījumā daba ir jebkas, kas atrodams telpā un ko var raksturot ar paramet­riem augstums, garums, platums. Muša, griesti, ķermenis gultā un koks ārā ir tikai mehānismi, par kuriem Renē raksta:

«Akmeņos un augos nav nekādu okultu spē­ku, nav nekādu apbrīnojamu īpašību, faktiski vi­sā dabā nav nekā tāda, ko nevarētu izskaidrot ar tīri ķermeniskiem cēloņiem.»^[1]

Prāts un domas pieder pie otras kategorijas, nesaistītas ar matēriju, un piemīt vien cilvēkiem un augstākam spēkam.

Ja atgriežamies pie leģendas par gulēšanu gultā un mušas vērošanu uz griestiem, jautājums varētu būt – kā tas gadījās, ka griesti Renē acu priekšā pārtapa par koordinātu plakni? Iespē­jams, tāpēc, ka tajā brīdī jau vairāk nekā divdes­mit gadus Renē bija veltījis matemātisku un in­ženiertehnisku problēmu risināšanai. Vai arī tā­pēc, ka no 1618. līdz 1620. gadam viņš kā militār­persona piedalījās Trīsdesmitgadu karā un ap­mācību sākumā Bredā, Nīderlandē, apguva mili­tāro inženieriju, kas iekļāva arī artilērijas uguns koordinēšanu. Varbūt Renē skatījās uz mušu un domāja: «Kā man visprecīzāk raksturot vietu, kur būtu jākrīt lādiņam, lai tas trāpītu mušai?»

Varbūt vēl vairāk? Varbūt man ir iespējams ierau­dzīt sakarību starp mušas apmeklētajiem pun­ktiem un prognozēt nākamo mušas atrašanās vietu?

Es atceros sevi matemātikas olimpiādēs. Es skatījos uz uzdevumiem, un āboli palika āboli un mušas palika mušas, nekļūstot par mehānisku abstrakciju, kuru man sākt darbināt un ieraudzīt parādāmies kādu noteiktu savienojumu, kas ves­tu uz uzdevuma risinājumu. Es tikai spēju ap­skaust šādas spējas.

Un tātad – ja muša nav mērķis, kurā trāpīt, ja muša nav bezdvēselisks automatons, tad ko ir iespējams domāt, redzot to tagad? Kas varētu būt tā ziņa, ko tagad nolasīt, vērojot mušas kustību pa griestiem? Kādus jautājumus un problēmas lasītājam būtu vajadzējis risināt iepriekšējos div­desmit gadus? Kāda veida inženierijas izaicināju­mus šim cilvēkam būtu vajadzējis risināt pirms tam? Ļoti iespējams, ka sākums ir meklējams ta­jā, ka, lūkojoties no skatuves mākslas pozīcijas, šo situāciju «tur» divi – Renē un muša. Līdz ar to 1637. gadā izdotā Ģeometrija, kur rodams analī­tiskās ģeometrijas izklāsts, ir divu autoru kop­darbs. Vai arī nē. Varbūt muša nevēlētos būt līdz­autore, bet varbūt vēlētos? Varbūt purvs grib būt kaut kas cits, bet varbūt ne? Mēģinājumu runāt citu vārdā varētu uzskatīt par demokrātisku tad, ja būtu pārliecība, ka šie citi ir devuši savu balsi viņus pārstāvēt. Vai citas būtnes mums, cilvē­kiem, dotu savu balsi lemt?

Es uzskatu, ka citbūtņu gribu nedrīkstētu re­ducēt uz aksiomu, ka jebkura dzīva būtne grib dzīvot. Ne visi cilvēki grib dzīvot, un ne visi izvēlas dzīvot. Varbūt to vērts skatīt kā domu par to, ka ik­katrai būtnei ir tiesības dzīvot. Lai gan nav sa­sniegts tāds brīdis, kad ir vērojama plaša cilvēktie­sību ievērošana vai Apvienoto Nāciju iebildes par starptautisku tiesību pārkāpumiem tiktu ņemtas vērā, tik un tā, kaut vai nespēcīga žesta dēļ, ir vērts paskatīties, kas notiek tad, ja cilvēki ir visi.

Es tagad iešu augšā uzzināt, kas ir Totoro, bet pirms tam es palūdzu attēlu ģenerēšanas algorit­mam radīt attēlu, balstoties uz teikumu: «Muša uz griestiem raksta ziņu.» Lūk, ko es saņēmu:

Attēli radīti ar MI attēlu ģeneratoru craiyon.com