Kur radošums satiek atbildību

Teātra praktiķiem, kuri meklē atbildes, kā radīt mākslu pa­saulē, kurā visa par daudz, ir vērts izlasīt scenogrāfijas teo­rētiķes un praktiķes Tanjas Bīras^[1] grāmatu Ekoscenogrā­fija: ievads ekoloģiskā dizainā izrāžu veidošanai (2021). Tā ir jaunradīta šī laikmeta scenogrāfijas rokasgrāmata, kas rosi­na paraudzīties uz scenogrāfijas radīšanu ne ti­kai kā kalpošanu lugai vai dramaturģiskajam materiālam, bet arī kā uz iespēju izmantot vis­atjaunojamāko resursu – radošumu. Tanja paš­reiz mīt Austrālijā – vietā, kur klimata pārmai­ņas ir jau sajūtamas fiziski, un sarunā stāsta par to, kas ir ekoscenogrāfija, kā radīt no pārpilnī­bas, nevis trūkuma skatpunkta, un kāpēc teāt­ris vēl aizvien svārstās attiecībā uz ilgtspējīgu darīšanu.

Kitija Balcare. Apvienojot praktisko un teorētisko pieredzi skatuves mākslas nozarē, esi radījusi jaunvārdu «ekoscenogrāfija». Ko slēpj šis koncepts?

Tanja Bīra. Piedāvājot šo jēdzienu, aicinu teātra praksēs ietvert ekoloģisku un ētisku pie­eju – radīt izrādes dizainu ar izpratni par eko­sistēmām un globālām problēmām. Ekosceno­grāfijas pamatā ir dizaina principi, kur satiekas radošums ar atbildību pret vidi, kļūstot par bū­tisku scenogrāfa ideju, prakses un estētikas sa­stāvdaļu. Būt ekoloģiskam nozīmē apzināties, ka neviens lēmums nepastāv pats par sevi. Kat­ra izvēle ir saistīta ar sociālām, vides, ekono­miskām un politiskām sekām, kas spēj radīt tāl­ejošas, ilgtermiņa ietekmes un, jāuzsver, arī ie­guvumus. Scenogrāfam tas nozīmē estētikas paplašināšanu, ietverot savā darbā ne tikai acīmredzamo, bet arī šķietami neredzamo, kam ir potenciāls atklāt cēloņsakarības un tikt piere­dzētiem, ja šos vietrades efektus ņem vērā. Pie­mēram, kaut vai gaisa piesārņojumu.

Kas tevi personīgi pamudināja pievērsties ekoloģiskai attieksmei scenogrāfijas veidoša­nā?

Cik vien sen sevi atceros, man vienmēr ir bi­juši svarīgi vides un sociālie jautājumi. Uzaugu ar lielu pārliecību par ekoloģisko apsvērumu nozīmi ikdienas dzīvē – pirku vietējo pārtiku, pārvietojos ar sabiedrisko transportu, izvairījos no vienreizlietojamas plastmasas, taupīju elek­trību, šķiroju un kompostēju atkritumus. Taču, ieejot teātrī, pēkšņi ieraudzīju, ka visi šie apsvē­rumi vairs nav spēkā. Darbs teātrī pēkšņi pieļā­va darīt tā, kā es nekad nedarītu mājās.

Atskatoties īsti nav redzams viens brīdis, kas lika mainīt tradicionālo pieeju izrādes scenogrāfijas radīšanā. Tā bija vairāku lietu kombinācija. Redzēju, kā mana scenogrāfija pēc izrādēm tiek izmesta atkritumos. Jutos fi­ziski slikti no ieelpotajiem toksiskajiem izgaro­jumiem, vairākkārt krāsojot vienu un to pašu rekvizītu un tam tērējot vairākus krāsas aeroso­lu flakonus. Uzzināju par Ala Gora darbu Neēr­tā patiesība. Ieraudzīju draudus, ko klimata pārmaiņas rada kā pašreizējām, tā nākamajām paaudzēm.

Teātra praktiķu uzdevums ir ieraudzīt iespējas, ko piedāvā vieta, kur viņš atrodas

Ko ekoscenogrāfija spēj piedāvāt teātra praktiķiem?

Ekoscenogrāfija ir veids, kā veicināt ilgtspē­jīgu attieksmi profesionālajā laukā gan piere­dzējušiem scenogrāfiem, kas strādā nozarē, gan arī jaunajai paaudzei, kura, kā rāda mana pie­redze, jau dabiski vēlas darīt citādi šai strauji mainīgajā pasaulē. Pašreizējā ekoloģiskā krīze mums sniedz iespēju ne tikai kolektīvi to piere­dzēt, bet arī ieviest pārmaiņas savā profesijā. Šis ekoloģiskais pavērsiens, bez šaubām, būs būtisks punkts skatuves mākslas vēsturē, ko de­finēs šodienas, bet vēl jo vairāk rītdienas teātra veidotāji. Nekad agrāk pārmaiņas nozarē nav bijušas tik nepieciešamas un vienlaikus neat­liekamas. Klimata pārmaiņas, sugu daudzveidī­bas sarukums, sausums, mežu izciršana, oke­ānu paskābināšanās rada milzīgus draudus vi­dei, sabiedrībai un arī kultūrai. Ekoscenogrāfi­jas mērķis ir veicināt ekoloģisko prakšu ievieša­nu izrāžu radīšanā, nodrošinot pamatu, uz kura var rasties jaunas prakses, jauna estētika un jauna domāšana.

Kas līdz šim kavējis teātra durvju atvērša­nu ilgtspējas principiem?

Grūti teikt, kāpēc skatuves māksla praktis­kajā darbībā bijusi tik lēna vides jautājumu ie­kļaušanā. Iespējams, ir bijis pārāk daudz nega­tīvu priekšstatu par to, ko skatuves mākslai īsti nozīmē ilgtspējīga pieeja. Šo pāreju kavē arī maldīgie pieņēmumi, ka ekoloģisks dizains ir dārgs, garlaicīgs, laikietilpīgs un ar augstvērtī­gu estētiku nesaderīgs. Arī fakts, ka teātra no­zare ilgstoši ir pārņemta ar ekonomiskajām cī­ņām. Tāpat uzskats, ka teātrim ir zaļā gaisma pat tad, ja nav ņemti vērā ekoloģiskie apsvēru­mi, aizbildinoties ar to, ka skatuves mākslas ie­tekme it kā esot niecīga salīdzinājumā ar dau­dzām citām nozarēm. Tomēr, par laimi, šie maldīgie pieņēmumi zūd un ilgtspējas kustība skatuves mākslā uzņem apgriezienus. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka 21. gadsimts būs laiks, kad rūpes par vidi ienāks gan izrāžu radīšanas procesā, gan to vēstījumos.

Uz ekoscenogrāfiju un ilgtspēju teātrī aicinu raudzīties no skatpunkta, kur mums viss [materiālu ziņā] jau ir, kur ir pārpilnība, nevis kaut kā trūkums vai ierobežojumi

Kādi principi teātrī jāņem vērā, domājot par materiālu ilgtspēju un par atbildīgām iz­vēlēm šai jomā?

Tā vietā, lai dotu praktiskus padomus par atbildīgu materiālu izvēli, ko var atrast daudzos un dažādos avotos, mana stratēģija, ko tiecos iedzīvināt ar ekoscenogrāfijas jēdzienu, ir do­māšanas saiknēs un mijiedarbēs. Piemēram, izrādes scenogrāfijas radīšanai izmantot vietā balstītu pieeju. Apzināties, kur atrodamies, kā profesionāli reaģējam uz to. Konkrēta materiāla izvēle vienā vietā ne vienmēr būs labākā izvēle citā vietā. Jāapzinās šī saistība – konkrētā izvēle konkrētā vietā un tās ietekme.

Teātra praktiķu uzdevums ir ieraudzīt ie­spējas, ko piedāvā vieta, kur viņš atrodas. Netu­rēties pie aizspriedumiem, bet apzināties to, kas ir pieejams tuvumā – arī teātrim tuvākajā labdarības veikalā, apkaimes tirgū vai pat ma­teriālos, kas ir paredzēti šķirošanas konteine­riem –, un ņemt vērā paša teātra materiālus un tehniskos aspektus.

Uz ekoscenogrāfiju raugos caur trim pos­miem jeb 3C. Pirmkārt, kopradīšana (co-crea­tion) jeb pirmsražošanas posms. Otrkārt, svinē­šana (celebration) jeb izrādes dzīves posms. Treškārt, aprite (circulation) pēcražošanas pos­mā. Paturot prātā šos trīs principus izrādes dzī­ves ciklā, ir iespējams ekoscenogrāfijas pieeju integrēt visās teātra radīšanas jomās.

Ko tu sacītu tiem, kuri ir skeptiski par šā­du pārmaiņu nepieciešamību teātra pasaulē?

Lai gan ekoscenogrāfija dažiem var šķist biedējošs jēdziens, šai pieejā slēpjas arī jauni­nājumi un iespējas. Ekoloģiskās pieejas pie­ņemšana ļauj teātra veidotājiem iztēloties savu ideju nozīmi daudz tālāk par izrādi – apzināties savu lomu un atbildību plašākā mērogā. Būtībā ekoscenogrāfijas pamatā ir pieņēmums, ka nav lielāka gandarījuma kā savienošanās ar pasauli iedvesmojošā un labvēlīgā veidā.

Uz ekoscenogrāfiju un ilgtspēju teātrī aici­nu raudzīties no skatpunkta, kur mums viss [materiālu ziņā] jau ir, kur ir pārpilnība, nevis kaut kā trūkums vai ierobežojumi. Ja raugā­mies uz izejas pozīciju tā, tas ļaus atrast idejas un ieraudzīt radošumu, estētiku un inovācijas, kuras ir savienotas ar ilgtspējīgu praksi dažā­dos kontekstos. Savā praksē esmu pārliecinā­jusies, ka izrāžu scenogrāfija un dizains var darboties arī kā atjaunojošs spēks plašākā mē­rogā.

Tavā radošajā biogrāfijā ir vietai piesais­tīts, vienlaikus ceļojošs projekts Dzīvā skatu­ve (The Living Stage).

Dzīvā skatuve ir globāla iniciatīva, kurā es­mu ietvērusi skatuves dizainu, permakultūras idejas un kopienas iesaisti, lai kopīgi radītu tel­pu, kas sastāv no otrreiz pārstrādājamām, bio­loģiski noārdāmām un ēdamām lietām. Tas ir daļēji teātris, daļēji urbānais dārzs, daļēji pārti­kas audzēšanas vērošanas vieta. Te ekoloģiskie principi ir iespēja, nevis ierobežojums. Ētiskā pieeja rada estētisko risinājumu. Pēc izrādēm šīs dzīvās skatuves paliek kopienām, kas tās ir palīdzējušas radīt. Fiziskie elementi kļūst par jaunu dobju vietām kopienai, augi kļūst par pārtiku, atkritumi – par kompostu. Katra no šīm skatuvēm top, ņemot vērā konkrēto ģeo­grāfisko vietu, ekoloģiju tajā un kopienu.

Dzīvā skatuve ir ļāvusi man mācīties, lai izzinātu, kā mijiedarboties ar vietu, kur top izrā­de. Taču apzinos, ka ne katrai izrādei ir iespēja atrasties ārpus telpām un ne katrai izrādei ir ekoloģisks vēstījums. Tomēr redzu, ka daudzi mākslinieki pasaulē pierāda, ka ilgtspējas prin­cipi darbojas dažādos medijos un kontekstos, tostarp tradicionālā skatuves mākslā. Iespē­jams, lielākā ietekme uz teātra nozari pasaulē līdz šim ir bijusi Teātra zaļajai grāmatai, kas ir rosinājusi ilgtspējas principus ieviest praksē Ap­vienotajā Karalistē, citviet Eiropā un Austrālijā.

Ko saredzi kā nākamo ekoscenogrāfijas at­tīstības soli?

Ar savu praksē balstīto pētniecību vēlos rādīt piemēru tam, ka ilgtspēja ir radošs pro­cess, kas var veicināt pozitīvas pārmaiņas, kas agri vai vēlu atbalsosies. Teātra praktiķiem vienmēr būs veids, kā savā praksē ņemt vērā ekoloģiskus apsvērumus, kuri topošajai izrādei var pavērt plašākas iespējas. Skatuves mākslas ilgtspējība nav tikai jautājums par siltumnī­cefektu gāzu emisiju mazināšanu. Mums ir jā­būt laikmetīgiem arī savās mākslas formās. Katrai nozarei jāiesaistās ekoloģiskās krīzes ri­sināšanā, un skatuves māksla ir unikāla un spē­cīga platforma, kur iztēloties jaunas realitātes un citus iedvesmot rīcībai.

No angļu valodas tulkojusi Kitija Balcare