Un man šķiet, ka tās vēl nav beigas

Klimata pārmaiņas, sugu daudzveidības mazināšanās un ekoloģiskā krīze ir temati, kas būtiski ietekmē mūsu ik­dienu. Teātris kā mākslas veids nav nodalāms no šīs ikdienas realitātes. Viens no teātra vir­zieniem, kas palīdz pētīt un izzināt cilvēka un da­bas attiecības, ir ekoteātris. Daba un cilvēce iet roku rokā, bet bieži vien mēs to aizmirstam, mēs aizmirstam, ka dabai ir sava balss, ko nedrīkstam ignorēt. Tāpēc žurnāls Teātra Vēstnesis uz sarunu aicinājis režisores, kuras ar saviem iestudēju­miem pievēršas cilvēka un dabas mijiedarbei, kli­mata un ekoloģijas jautājumiem, – Kristu Burāni un Barbaru Lehtnu.

Barbara Lehtna. Es nezinu, kā mums sākt šo sarunu. Jāsaka, man ir lielas cerības, jo jebkuras sarunas ar citiem māksliniekiem vai citiem teātra veidotājiem mani ir būtiski ietekmējušas. Man šķiet, ka tām nav atvēlēts pietiekami daudz vietas. Varbūt man tā šķiet, jo līdz maģistra grāda iegūša­nai neesmu gājusi tradicionālo teātra izglītības ceļu un man ir trūkusi iespēja pajautāt citiem māksliniekiem, kāpēc viņi dara to, ko dara, un kā viņi to dara.

Krista Burāne. Labs iemesls sarunai. Esmu piedzīvojusi diezgan līdzīgu situāciju. Patiesībā ir ļoti maz vietas sarunām, jo kur tad mēs satieka­mies? Varbūt pēc pirmizrādēm ir lielāka iespēja satikt kolēģus, bet pirmizrādes tomēr vairāk ir par izdarītā darba svinēšanu un visu labo, kas pa­veikts, kritiskākām pārdomām un analīzei atstā­jot vēlāku laiku.

Barbara. Pieklājība paņem daudz laika.

Krista. Man šķiet, ka pietrūkst tieši šīs pieklā­jīgās, bet godīgās sarunas, pēc kuras nav jābaidās, ka cilvēki ar noteiktu varu rokās izdomās kaut kā­dus soda mehānismus.

Barbara. Tas mani ved pie mana pirmā jautā­juma tev. Vai tu jūties piederīga kādai konkrētai režisoru paaudzei vai diskursam?

Krista. Es jūtos daļa no diskursa, bet ne pa­audzes.

Barbara. Kāpēc tā?

Krista. Es teātrī ienācu diezgan vēlu no citām profesionālajām jomām. Tāpēc man nav saikņu ar māksliniekiem, kas balstītos kopīgā studiju procesā un kopīgā izaugšanā. Taču tajā pašā laikā es jūtos kā daļa no teātra veidotājiem, kuriem ir svarīgi runāt par sociāli aktīvām un aktuālām tē­mām. Un viena no tām ir ekoloģija. Savā ziņā labi, ka, piemēram, Kitija Balcare ir «ielikusi» mani ekoteātra kastītē.

Barbara. Mani arī. (Abas smejas.)

Krista. Tātad mēs šajā kastītē esam kopā. Lat­vijas kontekstā tā ir ļoti maza kastīte. Es nesen vienas konferences dēļ paskatījos uz 2023. gada sezonu tieši no ekoteātra un ekodramaturģijas skatpunkta. Saskaitīju izrādes piecos lielajos valsts un pašvaldību teātros un divos nevalstiska­jos, kuru dati bija pieejami par 2023. - 2024. gada sezonu. Kopumā repertuārā ir bijušas 204 izrādes no kurām par cilvēka un dabas attiecībām runā astoņas izrādes (piecas no tām nevalstiskajos teātros). 

Secinājums ir acīmredzams – Latvijas teātros par cilvēka un dabas attiecībām runā ļoti maz. Turklāt jāpiebilst, ka es te uzskaitīju tās izrādes, kuras teātri mājas lapās norāda kā repertuārā esošas, bet skaidrs, ka dažas no tām šobrīd vairs netiek spēlētas. Attiecīgi situācija ir vēl sliktāka. Kā tev šķiet, kāpēc? Mani patiesībā tas ļoti uz­trauc, jo mēs dzīvojam klimata pārmaiņu, ekolo­ģiskās krīzes, dabas daudzveidības bojāejas laikā, bet teātra māksla Latvijā par to reflektē reti un pārsvarā festivālu formātā. Tas savukārt nozīmē ļoti nelielu sasniegtās auditorijas daļu. Varētu, protams, par to neuztraukties, jo vai nu mums ci­tu problēmu trūkst, bet re, te vēl viens interesants socioloģiskas aptaujas fakts.

2023. gadā SKDS veica nacionāli reprezentatī­vu aptauju par klimata pārmaiņu uztveri. 72,8 % aptaujāto atzina to par nopietnu problēmu pa­saulē, bet tikai 23,1 procenti to attiecināja uz savu ģimeni. Turklāt šis rādītājs ir samazinājies, ja salī­dzina ar 2021. gadu, kad klimata pārmaiņu ietek­mi uz savu ģimeni atzina 26,8 procenti Latvijas iedzīvotāju. Viens no iemesliem esot tas, ka ko­munikācija par klimata pārmaiņām un iespēja­majiem rīcības scenārijiem ir pārāk sadrumstalo­ta un neskaidra. Tomēr 45 % Latvijas iedzīvotā­jiem rūp dabas un vides saglabāšana un viņus uzrunā ne tikai pragamatiskais, bet arī altruistis­kais un nemateriālais vēstījums. Cilvēki saprot rūpju par dabu nozīmi gan tādēļ, ka mums ir fol­kloras mantojums, kurā dabai ir liela vērtība un kurai nedrīkst darīt pāri, gan tādēļ, ka mēs vēla­mies saglabāt dabu nākamajām paaudzēm.^[1]

Teātris, man šķiet, ir lieliska vieta, kur veidot šādus rūpēs balstītus stāstus, lai mēģinātu no­jaukt antropocentro, dominējošo pasaules mode­li, kurā cilvēks attaisno savu patērējošo rīcību. Tava Monstera Deliciosa Ģertrūdes ielas teātrī ir viena no retajām šīs sezonas izrādēm, kurās tiek stāstīts par cilvēka attiecībām ar dabu. Kāpēc tev bija svarīgi veidot izrādi par sievietēm, kas rūpē­jas par augiem?

Barbara. Vispirms pievērsīšos mūsu maza­jam ekoteātra lauciņam. Manuprāt, situācija ko­pumā ir atkarīga no tā, kur šobrīd atrodas un uz kurieni virzās vietējais teātra diskurss, un tas ir atkarīgs arī no finansējuma shēmām. Šīs shēmas, kā mēs zinām, ne vienmēr ir pārāk draudzīgas pret mūsdienu teātra skatuvi, kas ir ieinteresēta eksperimentēt, savstarpēji mijiedarboties un ris­kēt citā līmenī, nevis iestudēt un spēlēt kārtējo Antigones versiju. Teātris vienmēr ļoti tieši atspo­guļo vidi, kurā tas atrodas, – ja tie paši cilvēki, kas atbildēja uz tevis pieminēto aptauju, strādā arī vietējos teātros (pieļauju, ka tādi varētu būt), tad ir ļoti maza cerība, ka klimata pārmaiņas tiks risi­nātas uz vietējām skatuvēm. Iespējams, tevi un mani interesētu klimata krīze arī tad, ja mēs ne­strādātu teātrī. Tas, ka kāds ir teātra režisors, ne­nozīmē, ka viņš automātiski interesējas par kli­matu. Pat ja mēs no māksliniekiem sagaidām lie­lāku jūtīgumu pret pasauli, tas ne vienmēr ir paš­saprotami.

Kas attiecas uz manu darbu, es teiktu, ka ma­na interese par klimatu un ekoteātri pārsteidzošā kārtā radās no manas aizraušanās ar geštalta te­rapiju, kurā tiek uzsvērta personīgā atbildība vi­des un sociālā konteksta veidošanā. Es praktizēju «geštaltu» jau vairākus gadus, un tas mani kopu­mā ir padarījis par veselīgāku un laimīgāku cilvē­ku, tomēr joprojām bieži cīnos ar bezcerības sa­jūtu. Kā māksliniecei man tas liekas interesanti, jo cerības zaudēšana var būt – pārnestā vai bur­tiskā nozīmē – cilvēka gals. Tāpēc pievēršanās kli­mata jautājumiem man bija arī veids, kā uzdot jautājumu par personīgās atbildības īstenošanu pasaulē, kurā kontrolēt savu vidi un sociālo kon­tekstu ir ļoti sarežģīti. Bet viss ir savstarpēji sais­tīts: tas, kā tu attiecies pret klimata krīzi, ir arī tas, kā tu attiecies pret kaimiņu, kurš sit savu sievu.

Krista. Es izrādē Monstera Deliciosa vistiešāk identificējos ar jaunās ekofeministes balsi, kuru ar brīnišķīgu vokālo skanējumu un skatuvisko šarmu pārstāvēja Marta Lortkipanidze. Un viņas pirmajā dziesmā ir vārdi «Kam tu tici šai laikā, kad tavs galvenais jautājums ir, kas mirs ātrāk? Tu vai šī planēta? Bet arī – kā gan lai tic apkārtējiem cilvēkiem, kuri tuvojošos nāvi negrib saprast?» Jā­atzīst, es arī nezinu, kā lai tic vai, drīzāk, uzticas cilvēkiem, kuri nesaprot, ka dabas daudzveidības saglabāšana ir mūsu pašu izdzīvošanas jautā­jums. Kā lai uzticas cilvēkiem, kuriem šķiet, ka tas nekas, ka, piemēram, mežirbes izmirst, jo viņiem jāizcērt meži kailcirtēs, lai atpelnītu savus sim­tiem tūkstošu maksājošos hārvesterus un tiecību pēc nemitīgi augošas peļņas. Kā lai sarunājas ar cilvēkiem, kuri nesaprot vienkāršu matemātiku – ierobežotu resursu apstākļos nav iespējama neie­robežota izaugsme?

Barbara. Man šķiet, runa ir par to, kā mēs ru­nājam. Esmu daudz strādājusi ar dažādiem ko­pienas teātra projektiem, un lielākoties vienmēr man nākas runāt un strādāt ar cilvēkiem, kuru vērtības ir pretējas manām. Jāsaka, ka tieši šī dar­ba daļa man šķiet visgrūtākā un vienlaikus tā ma­ni visvairāk intriģē. Manuprāt, atbilde ir pieņem­šanā. Tas ir šausmīgi grūti, bet, lai strādātu ar kā­du cilvēku tādā līmenī, kur es ne tikai dokumen­tēju viņu vai veidoju darbu par viņu, mums ir jā­nonāk līdz savu atšķirību pieņemšanai. Un nevis uz tādu mirkļa pieņemšanu, bet patiesu pieņem­šanu: iespējams, mēs nekad nespēsim piekrist viens otra viedoklim, bet mums ir jāatrod veids, kā pastāvēt līdzās. Martas atveidotā tēla pēdējā ārija vēsta par mēģinājumu pieņemt to, ka zemes virsējais slānis jau ir veidots no plastmasas pude­lēm, vienlaikus saglabājot cerību, ka arī no tā ir jāizaug kaut kam labam. Jo citādāk kur ir jēga? Es domāju, ka ļoti svarīga ir arī kopā būšana, bet tam ir nepieciešama ievainojamība tādā līmenī, ka dažreiz sāp. Es ticu, ka cilvēki nav vai nu labi, vai slikti. Kāda cita projekta ietvaros es biju pirtī ar puisi, kuram uz muguras ir uztetovēta nacistu simbolika. Viņš man stundām ilgi stāstīja, cik ļoti un kādā veidā cīnās par klimatu. Tātad – viņš ir labs vai slikts cilvēks? Es nezinu, bet vismaz šajās stundās pirtī mēs atradām veidu, kā pieņemt vie­nam otru.

Krista. Kā tev šķiet, kas ir tās teātra formas, ar kuru palīdzību var mēģināt «izsist» skatītāju no antropocentriskas pasaules uztveres, kurā viss, kas viņu interesē, ir viņš pats? Ar ko atšķiras an­tropocentriski orientētais teātris, kurā cilvēks meklē atbildi uz jautājumu «Kas es esmu?», no ekoteātra, kurā cilvēks mēģina saprast «Kurā vietā mēs esam?». Man šķiet, ka ir vairāki māksliniecis­kie paņēmieni, kuri šo uzdevumu veic labāk par izrādi klasiskā teātra telpā ar klasisku aktieris/skatītājs izkārtojumu un ceturto sienu pa vidu.

Īpašvietu, līdzdalības izrādēs skatītājs daudz tiešāk tiek ielikts aktīvās attiecībās ar vidi un tajās eksistējošo realitāti – dzīvo un arī nedzīvo. Ja tra­dicionālā teātra situācijā skatītāja skatiens ir pie­vērsts skatuvei, kurā speciāli tam tiek uzbūvēta iluzora pasaule, kurā viņš vai viņa var meklēt sevi, tad īpašvietu, vides izrādēs skatītājs ir spiests pie­vērst skatienu realitātei, kura eksistē līdzās un ir ar tādām pašām tiesībām uz dzīvību un dzīves vietu kā viņš. Jau tas vien, ka izrādes laikā skatītājs fokusē skatienu uz to, kam ikdienā iet garām, ka nevis sēž tumsā, bet atrodas kustībā, izmaina ie­rastās centra un perifērijas attiecības un ierastos varas modeļus. Tas ļauj labāk sajust to, ka izmai­ņas esošajā modelī ir ne tikai vajadzīgas, bet arī iespējamas. Tomēr Monstera Deliciosa tu veidoji savā ziņā ļoti tradicionāli. Kāpēc?

Barbara. Manuprāt, jautājumi «Kas es esmu?» un «Kur mēs esam?» gandrīz vienmēr būtu jāuz­dod kopā, jo es uzskatu, ka cilvēka identitāti vei­do arī apkārtējā vide un viņa rīcība tajā. Citādāka pieeja varētu būt gadījumā, ja mēs radītu mākslu, kas koncentrējas tikai uz citbūtnēm. Bet arī tad mēs to joprojām veidotu no cilvēka perspektīvas, lai cik ļoti mēs censtos no tās atturēties. Ekoteāt­ris ir nepieciešams, lai radītu plaisas kanonizētajā zināšanu radīšanas un uztveršanas veidā. Lai gan man ļoti patīk īpašvietas un līdzdalības teātris, nedomāju, ka klasiskais teātris ir mazāk spējīgs paplašināt redzesloku vai izaicināt skatīšanās pieredzi. Ja es gribētu, lai skatītājs redz tikai to, ko es rādu, es veidotu filmas.

Teātrī, līdzdalības vai citā, skatītājiem ir pilnī­ga kontrole pār viņu kakliem – viņi var pagriezt galvu gan uz skatuvi vai telpu apkārt, gan uz sa­viem telefoniem. Tāpēc es nedomāju, ka «izsiša­na» var notikt tikai ar konkrēta žanra palīdzību. Man ļoti patīk domāt par attiecību modeļu izaici­nāšanu, vairāk koncentrējoties uz to, kas ir nepie­ciešams konkrētajam stāstam, ko es mēģinu iz­stāstīt. Monsteras gadījumā mēs vēlējāmies šos tēlus ievietot zināmā vakuumā, jo desmitiem sie­viešu, ar kurām runājām, lai radītu šo darbu, arī bija radījušas intīmas un privātas telpas. Šīs tel­pas reti tika dalītas ar kādu citu, un varbūt tas ie­tekmē to, kā šīs sievietes izprot arī apkārtējo pa­sauli. Tāpēc klasiskā «melnā kaste» mums ļoti labi noderēja.

Krista. Vēl viens no ekoteātra veidošanas principiem ir saistīts ar izrādes ražošanas proce­su, cenšoties samazināt savu ietekmi uz vidi. Kad kopā ar scenogrāfi Pamelu Butāni strādājām pie izrādēm Pasaules gals un citas blēņas un Visi put­ni skaisti dzied, tika meklēti risinājumi, kuros pārsvarā izmantojām vidē esošos objektus, lieto­jām dabiskus materiālus un minimalizējām jau­nu, tikai izrādei radītu lietu ražošanu/iegādi. Izrādē no tā laika koki vairs nerunā iztikām vis­pār bez ražotas scenogrāfijas, bet pēdējai ainai Rīgas centrā iestādījām divas liepas. Visos šajos darbos bija svarīgi būt maksimāli draudzīgam vi­dei, tāpēc ļoti pārdzīvoju to, ka Putnu izbrauku­mu izrādēs viss lielais dalībnieku ansamblis rei­zēm tika ēdināts no plastikāta kastītēm, kurās ēdinātāji piegādāja siltās pusdienas. Tas šķita ļoti nepareizi situācijā, kurā uzdodam skatītājam jau­tājumus par videi nedraudzīgu saimniekošanu.

Vai ar scenogrāfi Karolinu Posku domājāt par to, kā savu izrādi veidot ekoloģiski draudzīgāku? Vai tas tev bija svarīgi?

Barbara. Tavi un Pamelas lēmumi par to, kā strādāt ar dažādiem materiāliem, patiešām at­spoguļojas jūsu darbā, un es to ļoti novērtēju. Nav daudz scenogrāfu, kas vēlas strādāt ekoloģiski, jo tas prasa daudz papildu darba. Mums ar Karolinu process sākās ar sarunām par ekoloģiju un to, ko tā mums nozīmē šajā procesā. No dramaturģiskā viedokļa bija svarīgi, lai uz skatuves satiktos da­biskais un mākslīgais, tāpēc tas nozīmēja strādāt ar plastmasu un augiem plecu pie pleca. Tas radī­ja veselu virkni papildu jautājumu: kāda plastma­sa tiks izmantota? Vai to var izmantot atkārtoti un cik reizes, lai tā sevi attaisnotu? Vai mēs to pēr­kam Latvijā vai pasūtām no ārvalstīm, pat ja šie priekšmeti nāk no vienām un tām pašām nolikta­vām Āzijā? Domāju, ka Karolina ir kļuvusi par la­bāko Rīgas lietoto apģērbu veikalu eksperti, mek­lējot kostīmus izrādei. Esam arī daudz diskutēju­šas par to, kas notiks ar šīm lietām, kad izrādi vairs nespēlēsim, un jau ir nolemts, ka nekas ne­tiks izmests ārā – dažas lietas tiks atkārtoti izman­totas uz skatuves, citas nonāks pie cilvēkiem, kuri tās varēs izmantot, līdz vairs nebūs ko izmantot, un, cerams, beigās tās atradīs ekoloģisku galu šķi­roto atkritumu konteinerā.

Kā lai uzticas cilvēkiem, kuriem šķiet, ka tas nekas, ka, piemēram, mežirbes izmirst

Krista. Man ļoti patīk, ka ekoteātrī svarīgais termins non-human, kas apzīmē izrāžu varoņus, kuri nav cilvēki, latviski tiek tulkots kā «citbūt­nes». Tas uzsver to, ka mums līdzās ir arī citi, ku­riem ir tiesības uz dzīvi, dzīvību, dzīves vietu un savu balsi.

Parunājam par augiem? Kādi augi piedalās ta­vā izrādē un kur tie mīt izrāžu starplaikos, kas par viņiem rūpējas? Kā tu skaties uz augiem savā izrā­dē – kā uz citbūtnēm ar savu balsi vai scenogrāfi­ju?

Barbara: Mūsu augi... Tas bija sarežģīts pro­cess. Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova, kura teātrī audzē un aprūpē daudzus au­gus, vienreiz teica, ka augiem nav kāju, jo tie ne­grib, lai tos kustina. Mēs sākām mēģinājumus ar īstiem augiem un centāmies pret tiem izturēties kā pret līdzizpildītājiem, tomēr ātri tapa skaidrs, ka augi nepiekrīt atrasties uz skatuves, jo tie sāka vai nu vīt, vai izrādīt citas nelaimīguma pazīmes. Šis mums bija smags brīdis, jo mēs negribējām sāpināt šīs citbūtnes. Tāpēc pēc ilgām diskusijām nonācām pie kompromisa un pasūtījām četrus mākslīgos augus, kas kļuva drīzāk par scenogrāfi­ju. Tie ir ļoti reālistiski, un izrādes izpildītājas pret tiem izturas tikpat saudzīgi kā pret īstiem augiem. Šeit mēs upurējām dažus mākslinieciskus lēmu­mus, jo centāmies ieklausīties citās būtnēs.

Krista. Vienam no augiem scenogrāfe ir pieli­kusi matu ruļļus, tādējādi pasvītrojot augu un sie­viešu līdzību, tomēr tā bija detaļa, kura man izrā­dē šķita lieka, tāpat kā slota ar sievietes matiem, plastmasas zāles paklājiņš un plastmasas vaku­uma maisi ar dažādiem sieviešu dzīves artefaktiem. Šķita, ka jūs ilustrējat to, kas jau iz­skan asprātīgajos, precīzajos un brīžiem drama­tiskajos dziesmu tekstos, kuriem Līva Blūma ir sacerējusi absolūti brīnišķīgu muzikālo partitūru. Man likās interesanti vērot, kā gan dokumentālie stāsti, gan mūzika ļauj uzplaukt izrādes varonēm katrai savā krāsā un balsī. Tāpēc bija sajūta, ka tie­šo, vizuālo paralēļu vilkšana starp sievieti un da­bu vai dabas aizstāšanu ar plastmasu ir tādēļ, lai atvieglotu skatītāja darbu, lai izklaidētu viņu. Sa­vā ziņā ļoti saprotama rīcība. 2023. gadā LKA veiktajā pētījumā par kultūras patēriņu respon­denti atzīst: lai arī teātrī viņi meklē kaut ko, kas liktu viņiem domāt, tomēr neko ļoti smagu viņi nevēlas redzēt. Es jau arī, veidojot savas dabai veltītās izrādes, mēģinu laipot starp skatītāju in­tereses noturēšanu, nopietnu dokumentālo ma­teriālu un vēlēšanos viņiem piedāvāt izrādi kā fi­zisku darbu. Putnu pirmā un pilnā versija bija trīs stundas gara, bez starpbrīža, atrodoties kustībā un bez iespējas visiem apsēsties. Pēc caurlaidēm ar skatītājiem daudzi teica, ka ir par grūtu, bet bi­ja skatītāji, kuri teica, ka nē – ja putniem, par ku­riem stāstām, ir grūti, tad arī skatītājam ir jāpie­dzīvo fiziska slodze, lai labāk saprastu izrādes va­roņu likteņus. Mēs beigās izvēlējāmies kompro­misu, izrādi par pusstundu noīsinājām, izsvītro­jot viena putna līniju, bet kopumā atstājām visu, kas varētu tikt uztverts kā fizisks izaicinājums. Man tā šķiet ļoti būtiska ekoteātra daļa – piedāvāt skatītājam ķermenisku sajūtu pieredzi, nebaidī­ties no neērtībām, ja tās palīdz veidot attiecības starp skatītāju, stāstu, vidi. Galu galā cilvēks ir ga­tavs kaut ko mainīt tikai tad, kad vairs nevar iztu­rēt. Kamēr viss ir ērti, mēs turpinām ierasto dzīvi. Tāpēc man bija interesanti vērot, kā tavā izrādē vismaz viens skatītājs jutās neērti. Tas bija vīrietis, kuram sēdēju līdzās, un viņš visu izrādi knosījās, ar ķermeņa valodu pauda savu neizpratni, bet Brīvi plūstošo šķidrumu dziesmā, kur varone dzied par to, kā kaila sēž gultā un vēro sevi spogu­lī, un redz mīkstus krokotus audus un vēlāk paver kājas un aplaista bergamoti, un visur pil, pil, pil, viņš burtiski aizklāja seju ar plaukstām, saliecās uz priekšu un centās neskatīties uz skatuvi. Pēc tam es domāju, vai izrāde izmainīja viņa skatienu uz sievietēm. Un augiem. Ekoteātris, kura centrā ir rūpes par pasauli, savā ziņā iemieso sievišķo skatienu. Kā tu to skaidro?

Barbara. (Smejas.) Jā, interesanti dzirdēt par šo nabaga puisi. Esmu redzējusi, ka arī citi vīrieši jūtas diezgan neērti tajā ainā, kur sieviete subjek­tīvi runā par savu seksualitāti. Nezinu, kāpēc tas ir tik neērti. Varbūt tāpēc, ka tas ir ārpus viņu kon­troles un tāpēc pārāk miesīgs un ķermenisks? Ga­lu galā sievietes, tāpat kā augi... pil. Bet es tev pie­krītu, ekoteātris patiešām iemieso sievišķo skatī­jumu. Es ceru, ka šī pieeja arvien vairāk izplatīsies dažādu mākslinieku praksēs, lai kāds būtu viņu dzimums. Man rūpes ir saistītas ar cieņu, ko izjū­tu pret citas būtnes – cilvēka vai ne – rīcībspēju un subjektivitāti. Rūpes ir kopīgas valodas radīša­nas process ar visiem «citiem», ar kuriem sākumā šķiet neiespējami atrast vārdus, lai sarunātos. Tas attiecas arī uz teātra veidošanu – es to nedaru, lai liktu skatītājiem ciest vai lai viņus izaicinātu. Tas lai paliek iepriekšējo dekāžu teātrim, kur māk­slinieki, šķiet, kolektīvi bija nolēmuši, ka cilvēki no sava komforta ir aizmiguši un tāpēc mākslai ir jābūt tik neērtai, lai skatītāji pamostos un mainī­tu savus paradumus. Es nedomāju, ka mākslai vajadzētu arī ucināt skatītāju. Šobrīd reālā dzīve bieži vien ir tik briesmīga, ka negribu ar savu teāt­ri kādu vēl vairāk ietekmēt. Tu teici, ka ir grūti sa­glabāt cerību par cilvēkiem un situāciju ap tevi, un es piekrītu – tas patiešām ir grūti. Bet vai tu gribētu, lai es nāku un stāstu, kā tev vajadzētu dzīvot tikai tāpēc, ka esmu māksliniece? (Smejas.) Vai tu pārtrauktu braukt ar savu mašīnu, ja es tev parādītu, cik briesmīgi ir tas, ka tu ar to brauc? Arī es braucu ar auto, arī es ēdu gaļu, dzeru pienu, reizēm pērku lietas, kas man nav vajadzīgas, jo esmu cilvēks un man ir dažādas vēlmes, alkas, rū­pes, trūkumi un idejas. Tieši tāpēc man patīk iz­mantot sievišķo skatienu – tas pieņem mani visu un necenšas atainot labāku vai sliktāku. Esmu sapratusi, ka cerības un kopības sajūta rosina vēl­mi kaut ko mainīt daudz vairāk nekā tad, kad kāds uz mani rāda ar pirkstu vai ieliek neērtā si­tuācijā. Tāpēc manās interesēs ir arī pielāgoties skatītājiem – izklaidēt viņus, likt viņiem smieties, iebakstīt tur, kur jau sāp, un aizsūtīt viņus mājās ar tik lielu ievainojamības sajūtu, ka tā liek smai­dīt un raudāt vienlaikus.

Runājot par spēcīgām sajūtām, vēl viena lieta, ko vēlējos tev pajautāt, ir par mūziku. Kā tu atklā­ji, ka vēlies strādāt ar to? Tu galvenokārt esi strā­dājusi ar kora mūziku. Man kora mūzika asoci­ējas ar jautājumu par to, kā būt kopā.

Ja mēs jau krītam, tad labāk ir apzināties šo kritienu un darīt to kopā

Krista. Visi putni skaisti dzied bija mans ce­turtais darbs, kurā esmu izmantojusi korus un kora mūziku. Tā ir brīnišķīgs instruments, lai ru­nātu par daudzbalsību un kopā būšanu starp cil­vēkiem un citbūtnēm. No vienas puses, latvieši ļoti priecājas sanākt kopā korī vai deju kolektīvā. Bet, no otras puses, mēs esam tauta, kas nav poli­tiski aktīva, mēs neapvienojamies NVO vai citās sabiedriskajās grupās, kas iestājas par pārmai­ņām. Tāpēc šajā izrādē es gribēju atskatīties uz koru vēsturi Latvijā. Koris kā sociāla grupa parā­dās hernhūtiešu kustībā. Tā brāļu draudzēs sauca sievu, vīru, jauniešu vai bērnu grupas jeb mūs­dienu terminoloģijā – kopienas. Brāļu draudžu kustības viens no galvenajiem balstiem ir izglītī­ba, kas aizved arī līdz izpratnei par efektīvu saim­niekošanu un turības veidošanos. Šķiet, ka tas at­balsojas neoliberālās sabiedrības izpratnē par darbu un strādāšanu un dzīves mērķi kā nemitīgu izaugsmi un bagātības audzēšanu. Visās teritori­jās, kur hernhūtieši bija spēcīgi, tai skaitā Latvijā un Igaunijā, pārmaiņas sabiedrībā patiešām noti­ka – latviešu un igauņu zemnieki kopā ar izglītību ieguva pašcieņu, pašvērtības apziņu un arī turī­bu. Taču tajā pašā laikā brāļu draudžu dalībnieku kļūšana par pilna laika kristiešiem nozīmēja strauju panteistiskā pasaules redzējuma mazinā­šanos. Tas nozīmē, ka saikne starp cilvēkiem un dabu tika dzēsta. Kristietībā cilvēka un dabas at­tiecībās valda cilvēka dominante, dabas pasaule ir zemāka par cilvēka pasauli, tā dota cilvēkam apsaimniekošanai, izmantošanai, sava labuma gūšanai. Un te nu rodas tas Dziesmu svētku un dziedāšanas paradokss. Daudzas no brīnišķīga­jām tautas dziesmām, kas sevī nes vēl pirmskris­tīgo pasaules redzējumu un kuras vēsta par cilvē­ka un dabas pasaules vienotību, milzīgā kopkorī izpilda cilvēki, kuru dzīvesveids nozīmē dabas pakļaušanu. Turklāt nemaz neapzinoties to, ka daļa no tautasdziesmās apdziedātajām sugām strauji izzūd cilvēku darbības dēļ. Bet mēs dzie­dam un priecājamies par to, cik skaisti skan. Lūk, jautājums, kuru es mēģināju izrādē uzdot, bet lai­kam līdz galam man tas neizdevās (smejas). Taču domāju, ka mums ar dziedāšanu kā izrādes līdz­dalības formu izdevās izveidot saikni starp cilvē­kiem un putniem. Tas bija ļoti vienkāršs vēstī­jums, ko cilvēki arī viegli nolasīja. Pēc izrādēm, īpaši laukos, cilvēki palika ilgāk un vēlējās pastās­tīt par savu pieredzi, labo un slikto, kopjot zemi vai nodarbojoties ar mežsaimniecību. Es vienkār­ši izvēlējos visiem zināmu māksliniecisko instru­mentu un piedāvāju skatītājiem telpu, kur viņi jūtas droši būt kopā un dziedāt, pat ja viņi domā, ka neprot dziedāt. Mēs radījām kopā būšanas pieredzi precīzi definētam mērķim ar precīzi defi­nētu politisko attieksmi. To es arī gribēju pateikt – mēs varam dziedāt korī, bet vienlaikus varam būt arī politiski (smejas). Pirms projekta mēs ru­nājām ar daudziem cilvēkiem, kuri dzied koros, un, kad mēs jautājām, kāpēc viņiem patīk būt ko­rī, daudzi atbildēja, ka tas ir labs burziņš ar jau­kiem cilvēkiem. Jā, ir arī estētiski aizkustinošais pārdzīvojums – skaisti dziedāt –, visiem patīk arī tā sajūta, bet lielākoties runa bija par atrašanos cilvēku grupā, kas mums patīk. Tāpēc mans jau­tājums, veidojot Putnu izrādi, bija, kāpēc mēs sa­nākam kopā ar cilvēkiem, kas mums patīk, tikai uz burziņu, bet ne tādēļ, lai palīdzētu visām tām dzīvajām būtnēm, kurām šobrīd iet ļoti grūti.

Barbara. Vai tev vēl ir cerība?

Krista. Attiecībā pret cilvēci man nav cerību. Es domāju, ka tā beigsies diezgan drīz un diezgan sliktā veidā, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram palēnināt šo cilvēces pasaules gala procesu. Vei­dot to saprātīgāku, pilnāku ar maigumu, rūpēm, cieņu un draudzību. Ja mēs jau krītam, tad labāk ir apzināties šo kritienu un darīt to kopā, turot vienam otra roku un cenšoties nenodarīt kaitēju­mu tām dzīvības formām, kuras paliks pēc cilvē­ka. Līdzīgi kā tavas izrādes noslēguma dziesmā, kurā ir liels maigums un liels spēks. Kad Marta dzied: «Es negribu, ka manus matus atkal no­griež, negribu dzirdēt zāles pļāvēja simfoniju dū­cam laba ģimenes tēva rokās. [..] Es gribu kļūt par īstu, puķu pilnu pļavu, [..] Es gribu būt leknas ga­nības, kas pilnas ar mūsu īsteno būtību, neizslē­dzot, ka glābiņu var atrast kopībā, kas iespējama vienīgi pirms beigām.» Es patiešām sajutu ļoti spēcīgu kopību ar Zemi un visu dzīvo, kas ir uz tās. Un man gribējās raudāt un lūgt piedošanu, un vienlaicīgi tā deva spēku tālākai sarunai ar cil­vēkiem par to, kur mēs atrodamies. Izrādes pēdē­jais teikums skan: «Un man šķiet, ka tās vēl nav beigas.» Vai tā ir arī tava pārliecība?

Barbara: Es domāju, ka runa nav tikai par to, ka mēs runājam viens ar otru par dzīvi, bet arī par to, ka mēs kopā piedzīvojam un radām dzīvi. Tas atgriež pie domas, ka, lai būtu labs mākslinieks, ir jācenšas būt arī labam cilvēkam, pat ja tajā pašā laikā esi nepilnīgs. Man liekas, ka cerība ir tad, kad mēs atbalstām cits citu.

No angļu valodas tulkoja Katrīna Dūka