Viņa atgādina Merilinu Monro

Rakstīt pirmos rakstus par jaunu aktieri nav viegli – negribas pārspīlēt ar prognozēšanu un skaidrs, ka pirmās sezonas vienmēr ir nedaudz avanss: kad teātris jau gaida ar daudzām jaunām lomām, kad režisori un kolēģi tikai taustās par sadzīvošanu kolektīvā un skatuves izjūtu, bet skatītāji priecājas par jebkuru jaunu seju. Pirmās trīs sezonas drīzāk parāda aktiera spēju strādāt – just un saprast, ko nozīmē konkrētā skatuve, režisors un kolektīvs. Tas nozīmē – atdot sevi visu,  un tas nepaliks nepamanīts. Tad arī pats aktieris jutīs, vai teātris ir īstais – tāds, ar ko viņš saprot savu versiju par ideālo, vai kompromiss starp saviem sapņiem un realitāti. Elīnai Hanzenai pirmie trīs gadi Valmierā ir aizlidojuši vēja spārniem, un tajos ir bijis gan smags darbs bez brīvdienām un nogurums, gan arī daudz gandarījuma – par panākumiem, par satikšanos ar brīnišķīgiem kolēģiem. «Kad blakus lielie dūži – Puķe, Meiers, Lasmanis – tad tirpiņas iet pār kauliem, cik viņu ofesionālisms un talants partnerim uz skatuves spēj dot brīvību. Tad es pati brīnos par to, ko spēju un daru.» 

Par Elīnu Hanzenu no interneta var uzzināt divas lietas: ka Elmārs Seņkovs teicis, ka viņa ir vai nu ģeniāla vai atpalikusi, un ka par aktrisi vēlējusies kļūt piecus gadus vecākās skolasbiedrenes Antas Aizupes iespaidā. Un tā ir taisnība. Es arī atceros Elīnu no uzņemšanas eksāmeniem. Elmāram taisnība: viņa izskatījās kā savdabīga Merilina Monro – vienmēr mazliet pavērtām lūpām, neatlaidīgi jautājošo skatienu un baigo krampi. Tas, ka viņa pirmām kārtām būs strādātāja, bija skaidrs uzreiz. Gan tāpēc, ka no lauku pilsētas, gan tāpēc, ka viņas naivais tēls ar blondo matu ērkuli un atšauto apakšlūpu būs stimuls, lai lomās pierādītu no ārējā tēla atšķirīgo iekšējo potenciālu. Savukārt Anta Aizupe droši vien ir brīnišķīgākais profesionālais piemērs, jo viņas  atdevība materiālam, strādātgriba un atvērtība apbur režisorus, ļauj panāk lomās dziļumus un, ja vajag, precīzu formu. Elīna Un Anta Rīgā turas kopā joprojām. Alūksniešiem bez viņu atpazīstamā dialekta piemīt tāds neuzkrītošs vēriens un laipnība, un to saku ne tikai tāpēc, ka Elīnas tētis uz katru meitas jauno lomu ved labāko kandžu pirmizrādes ballei. Elīnai ir vecāks brālis, mamma un tētis, kas «strādā parastu darbu», visi ar zelta rokām. Droši vien viņus gandarī meitas pirmie panākumi profesijā, kuru no sākuma laikam jebkuri vecāki pieņem ar skepsi par bērna iespējām ar šo darbu izdzīvot pilnvērtīgi un piepildīti. Cilvēka liktenī vienmēr skolas atrašanās vieta un vecāki ir noteikts atskaites punkts. Tas vai nu dzen tālāk, augstāk, lai pierādītu, ka vari un izvēlētais ceļš bijis pareizs, ka pietiek pašapziņas attīstīt centrbēdzi. Vai arī ieliek pamatus, kuri mulsina un neļauj tikt laukā no provinciāliem priekšstatiem, pat ja atrodies centrā.

Elīna, uzrunāta nākt uz Valmieras teātri, kādu laiku domāja. Galu galā daži kursabiedri bija Nacionālajā, citi – Dailes teātrī, bet daži, laimīgi un iedvesmoti, bija aicināti uz Jauno Rīgas teātri. Valmieras teātrim pirms trim gadiem ļoti trūka jaunas aktrises, un tas nozīmēja daudz darba un dažādu lomu amplitūdu. Neņemos izsvērt, vai tas bija Māras Ķimeles vai Reiņa Suhanova sarunu dēļ, bet Elīna Hanzena (toreiz Dambe) kopā ar Klintu Reinholdi (toreiz Leju) un Paulu Iklāvu katrs savu iemeslu vadīti atnāca uz Valmieru.