Kur tu esi vētras un plūdu laikā?

Kamēr biju EASTAP^[1] konferencē, šo valsti piepeši piemeklēja traģiskākie plūdi tās vēsturē. Tobrīd domāju, cik ļoti attieksmē pret dabas katastrofām esam iesprūduši reģistrā «kur tu esi vētras vai plūdu laikā?», šo jautājumu uzdodot tikai tiem, kurus pazīstam, bet visu pārējo uztverot pārejoši, attālināti, bezpersoniski. Tā, it kā mēs dzīvotu uz dažādām planētām. Ekoloģiskajam vienmēr ir arī sociāls raksturs. Vide nav atdalāma no cilvēka. Tāpēc kultūrai akūti jāatrod vieta ilgtspējas dokumentos, politikās, vadlīnijās, lai to visu liktu lietā. Māksla ne tikai spēj mainīt cilvēku, bet arī mainīties pati.

27.10.2024. 

Šogad EASTAP konference bija veltīta tēmai Teātra un performances ekosistēmas. Pirms dodos uz Spāniju, atveru tūrisma lapu. Man pretī, izpleties pa visu ekrānu, raugās uzraksts: lieto ūdeni taupīgi, valda karstums un pastāv sausuma draudi. Ir oktobris, nevis jūlijs, lai gan klimata pārmaiņu dēļ kalendārie mēneši un priekšstati par sagaidāmajiem laikapstākļiem ir kļuvuši visnotaļ plūstoši. 

Pirmā lieta, ko nākas meklēt, ierodoties Barselonai pieguļošajā Sidžesā, ir lietussargs. Viesnīcnieks atvainojas par skatu pagalmā un noteic – bijusi vētra. Bruģi klāj aprautas palmu mizas un eksotiskas lapas, ceļojuma soma peld cauri peļķēm. Tovakar ūdens šaltis redzu arī Gruzijā filmētā video, kur neatlaidīga sieviete izmisīgi vicina ES karogu, kamēr pūlī tiek raidīti ūdensšāviņi, jo aktīvisti protestē pret kleptomānisko krievijas rīcību nupat notikušajās (vai drīzāk teatralizētajās) parlamenta vēlēšanās. Sievieti sargājoši aplenc citi domubiedri. Tas liek domāt par neizsīkstošo spēku, kam jāaug mūsos, vienojot rīcībā pret viltu, mantkārību un asinskāri, nevis šķeļoties savā starpā un rīdot vienam pret otru, citam pret citu.

Sakaitēta ģeopolitiskā gaisotne jūtama ik uz soļa. Viena replika, un uzšvirkst konflikts te sociālo mediju «teātrī», te uz ikdienas skatuves. Seniore Jelgavas lielveikalā pie dārzeņu stenda uzdod man jautājumu krieviski un uz manu nejaušo klusēšanu pikti reaģē ar nākamo jautājumu: «Kurla esi, vai?», turpinot purpināt, ka ar šo valsti jau sen kā viss ir cauri un ilgi vairs nav jāgaida. Kamēr sazvērnieki spriež, kādas astes mākoņos atstāj lidaparāti, pirmo reizi lidojumā Eiropas viducī pa iluminatoru debesīs ieraugu melnas svītras. Satrūkstos un ceru, ka tās ir mācības, kurās spārnos pacēlušās NATO lidmašīnas. 

Sidžesa lepojas ar UNESCO nomināciju kā ilgtspējīgi dzīvojoša pasaules mantojuma vieta. Tā ir klusa pēcsezonas kūrortpilsēta Baleāru jūras krastā. Balti, dzīvžogiem ieskauti nami un vienlaikus neskaitāmas viesnīcu spices. Vakarā izlasu, ka Grieķija lēmusi paaugstināt Klimata krīzes jeb tūrisma nodokli – pieczvaigžņu viesnīcās no katras tūristu apmaksātās nakts 15 eiro tiks novirzīti klimatnoturībai. Uz ielām aug visi tie augi, kas manās mājās nīkst puķupodos. Klusas kājāmgājēju ielas un daudz motorolleru. Atkritumu šķirošanas konteineri ik uz soļa. Zaļi papagaiļi. Raita starppilsētu vilcienu kustība ik pēc pārdesmit minūtēm. Ieraugu gliemezi, kas spītīgi rāpjas augšup pa baltu mūra sienu, un dara to divas dienas. Tā ir neatlaidība ceļā uz savu mērķi, pat ja citiem tas šķiet smieklīgs, absurds vai bezjēdzīgs. Šo attieksmi pret ilgtspējas iedzīvināšanu kultūrā varētu aizņemties arī es. Tiem brīžiem, kad dzirdu pārliecību, ka teātris un ilgtspēja nav savienojami. 

28.10.2024. 

Konferences norises vieta ir Barselonas mākslu institūts^[2], kur prasmes apgūst aktieri, dejotāji, mūzikas teātra profesionāļi. Pirmajā dienā brīnos par jokaino arhitektūru, savdabīgām žalūzijveida durvīm konferenču telpās, līdz noskaidroju, ka tā ir nevis skolai būvēta jauna ēka, bet bijušais autosalons un tā servisa ēkas. Garāžās, kurās reiz laboti auto, tagad savus deju soļus pulē topošie horeogrāfi. Māksla ir burtiski pārņēmusi autopasauli, bet Sidžesas ielas ir klusas un daudzviet gājējiem labvēlīgas. 

«Mēs neesam reģions, mēs esam tauta.» Katalānieši. Konferencē viņi runā vietējā valodā ar tulkojumu spāniski. Un mēs klausāmies abas burbuļojošās, siltās valodas. Konferences rīkotāji lepojas ar pārstāvjiem no sešdesmit valstīm, tai pašā laikā neuzskata par vajadzīgu brīdināt, ka daži priekšlasījumi ir franču un spāņu valodā bez tulkojuma. Rīkotāji lepojas, ka nedominē angļu valoda, bet šādā pieejā lielo valodu dominance jūtama vēl vairāk, ja vien savā pēcpadomju bērnībā neesi lutināts ar franču vai spāņu valodas privātstundām. 

Uz jautājumu, kādu redz teātra un ilgtspējas nākotni, sirmais katalāniešu teātra kritiķis Santjago Fondevila Nadals noteic – jādomā ne tikai par to, kā top izrādes, bet arī jārada iestudējumi, kas runā par vides tēmām, tostarp par klimata pārmaiņām. Vakarā ieskatos sociālajos medijos un priecājos par brīvpieejā esošu Arts & Climate izdotu starptautisku īso lugu krājumu Visām labām lietām ir jāsākas^[3]. Dramaturgi cīnās ar klimata pārmaiņu blaknēm, rakstot darbus paši un dāvinot tos citiem. 

Kā risināt ekoloģisko krīzi? Vislabāk darot to, ko protam darīt paši, bet ņemot vērā profesionālās darbības ekoloģisko pēdu un apsverot, kā palielināt plaukstas nospiedumu. Labo darbu īpatsvars iepretim negatīvai ietekmei uz vidi. Domāju par to, cik bieži tiek prasīts maksimālisms. Bet profesionālās izvēlēs svarīgi ir arī mazie soļi. Varbūt tieši šī viena īsā luga liks kādam pārvērtēt savu attieksmi un izvēli ikdienā. 

29.10.2024.

Rītos redzu, cik nikni Baleāru jūra sitas pret krastu un palmas lokās vējā. Nodomāju, piejūras klimats. Drīz izrādīsies, ka maldos. Konferenci atklāj Londonas Universitātes emeritētā profesore Marija Ševcova, uzsverot to, cik cieši cilvēks ir saistīts ar vidi. Tiesa, arī te nespēj iztikt bez Čehova piemēra daļā par ainavas izsaimniekošanu, veltot tam trešdaļu lekcijas. 

Pētnieki ceļo pa utopijām un distopijām, meklējot iedarbīgāko izteiksmi, kādā runāt par dramatisko situāciju pasaulē. Izskan jautājums – vai māksla var būt rūpju forma? Par atbildi man šaubu nav, jo tieši mākslas spēkos ir palīdzēt salāpīt šo pasauli, lai tā turas kopā vīlēs, sabumbotajās robežās. Dabai gan robežu nav. Ekoloģiskā pēda kosmopolītiski kāpj virsū valstu robežstabiņiem. 

Institūtā pie sienas ieraugu plakātu, kas vēsta, ka 1966. gada 29. jūlijā Sidžesā uzstājusies Mersa Kaningema dejas kompānija Džona Keidža skaņās. Māksliniece Aīda Kolmenero Diaza^[4] uzsver, cik svarīgi ir strādāt sasaistē ar vietu, kur mākslinieks tobrīd atrodas, jo citādi tā ir tukša māksla. Viņa saņēmusi Pīnas Baušas stipendiju, satikusi 40 sievietes dažādās pasaules malās un radījusi horeogrāfijas valodā izstāstītus dzejoļus darbā She poems. Par pamatu viņa ņem principu, ka ir svarīgi radīt rūpēs par otru, nevis satraukumā par rezultātu. Tikai tā var dzimt stipri un māksliniekus stiprinoši mākslas darbi. 

Mājupceļā jūra izskalo porainu akmeni ar visu laimes aci. Šķiet, tieši laikā. To savā pagāniskajā māņticībā sapratīšu dienā, kad atgriezīšos mājās ar neatcelto lidmašīnu un pa neapplūdušajām dzelzceļa sliedēm, kas savieno Sidžesu ar Barselonu.

30.10.2024.

Plūdi. Vedot savas ekoteātra pētniecības atziņas uz EASTAP konferenci Spānijā, es nevarēju iedomāties, ka tieši tobrīd tā kļūst par valsti, kur tiks izsludinātas nacionālās sēras, vēsturiskos plūdos zaudējot simtiem cilvēku dzīvības, un mājās man izdosies atgriezties vien mirkli pirms Elpratas lidostā ūdens ir līdz ceļiem un visa satiksme – paralizēta. 

Konferencē domāju par to, cik ļoti attieksmē pret dabas katastrofām esam iesprūduši reģistrā «kur tu esi vētras vai plūdu laikā?». Ja neesam plūdu, vētru, ekstremālu laikapstākļu epicentrā, tas klimata pārmaiņu problēmu nekādi nerisina. Jūra līdz ceļiem, purvs pagalmā zem ābeles un brīvībā izpeldējušas košās akvārija zivis var būt arī tepat Jelgavā. Klimata krīze Spānijā vairs nav tikai prātā. Tā jau ir ķermenī daudz plašākā mērogā. 

Todien, kad vēl tikai nojaušu, kas notiek pārsimt kilometru attālumā, pētnieki runā par to, kā cilvēce grib atgūt savu zemi, savas kultūras atzīšanu un atdzimšanu, bet sievietes daudzviet pasaulē vēl nav atguvušas savus ķermeņus. Talibans burtiski atņem sievietēm balsis, aizliedzot runāt sievietei ar sievieti. Vai tas nav dzimumā balstīts genocīds?  

Pētnieks Halids Aminē no Marokas stāsta, ka Tuvajos Austrumos notiek nevis kultūrkarš, bet gan interešu karš par resursiem, un kolonizācija laiku laikos bijusi vardarbīgākā apspiešanas forma. Viņš paver priekškaru uz šķietami tālo Āfriku un arābu pasauli un tās teātra vēsturi, gāžot eirocentriskos mītus par teātra izcelsmi. Arābu valstīs teātris dažādās formās eksistējis daudz senāk par 19. gadsimta vidu, kad tur ar savas kultūras vezumu ieradās kolonizatori. 

Bezizejas apstākļos par aktīvisma formu var kļūt arī teātra izrāde. Igauņu kolēģe Hedi Līsa Tome stāstīja par to, kā teātra valodā var reaģēt uz karu. Igaunijā tapušajā izrādē Spy girls^[5] trīs performanti maskās tiešsaistes iepazīšanās portālos veidoja kontaktus ar tiem, kuri vērš ieročus pret Eiropu. Pētnieciskais rezultāts tika atklāts turpat pierobežas teātra zālē Narvā. Jautājums par ētiskumu kara apstākļos ir pārāk naivs. Izrāde mediatizētā veidā skatītāju acu priekšā atklāj ierindnieku lauka dzīvi. 

Jurists stāsta par to, kā tiek kolonizēta mūsu brīvā izvēle, iezīmējot arī to, kā var tikt zagts aktiera ķermenis un balss. Mākslīgais intelekts kropļo arī teātra pasauli: te ienāk stāsts par sintētiskiem performantiem un digitālām replikām, kas barojas no aktieriem. Tas liek aktieriem pieprasīt autortiesības uz savām sejām un balsīm, bet juristiem – lauzīt galvu par kompensācijas mehānismiem. Izskan arī atgādinājums, ka MI ir itin liela digitālā pēda, tālab mocīt to bez jēgas un mērķa ir bezatbildīgi. 

Kādā prezentācijā redzams grafiks, kā samazināt individuālo ekoloģisko pēdu. Pirmā rīcība – neradīt bērnu, otrā – atteikties no auto, trešā – izvairīties no pārokeāna lidojumiem. Pirmais punkts sasaucas ar ekodramaturga Dankana Makmillana darbu Plaušas, ko iestudējusi ne tikai Keitija Mičela, bet arī Dmitrijs Petrenko, ļaujot sekot jauna pāra sarunām, vai vēl viens jauns cilvēks astoņmiljardu pasaulē būs nasta vai varbūt tomēr glābējs. Teātra teorētiķis Karls Laverī  ekoloģijas klātbūtni teātrī saredz kā liriku, kas neiet kopā ar uzstādījumu par teātra dramatisko un traģisko dabu. Liriskais pieprasa intimitāti un privātumu, nevis kolektīvo. Ekoteātrim ir liriska daba – tas iedarbojas citādi. Tas sabalsojas ar manu pārliecību par ekoteātrī tik svarīgo formas izvēli, kur vismazāk darbojas frontālās attiecības ar skatītājiem kaut kur tur, uz klasiskās teātra skatuves. 

Frontālas attiecības ar traģēdiju piedzīvoju viesnīcā dienas izskaņā, kad TV tiešraidē redzu lielākos plūdus valstī pēdējo četrdesmit gadu laikā. Māte līdz viduklim brien pa Spānijas pilsētas ielu un nes mazuli, ar otru roku ķerot straumes projām nesto otru bērnu. Seniori līdz viduklim ūdenī, viņu balsis un mēmi kliedzieni pansionāta ēdnīcā. Automašīnu kalni, iebrukuši ceļi un aizskaloti tilti. Bojāgājušo skaits Spānijas ziņu rindās aug, jau tuvojoties simtam. Distopiskie kadri, kas atspoguļo realitāti, liek fiziski sarauties bezspēcībā. TV kaste bez pārtraukuma tiešraidēs ziņo no dažādiem punktiem. Sirdsklauves. Klimata krīze vairs nav tikai prātā un uz prezentācijas slaida, bet fiziski atbalsojas ķermenī. Plaukstas pašas pārklāj seju, it kā meklējot iedomātu patvērumu. Un cauri vijas doma par to, ka nav tādas vietas «projām». Nav. Viss un visi esam savstarpēji saistīti. Mēs esam tuvāk cits citam, nekā iedomājamies, raugoties kartē. Un laiva uz visiem ir tikai viena.

31.10.2024.

Plūdu situācija eskalējas. Iedzīvotāji vaino politiķus par novēlotu rīcību un brīdinājumiem. Konferencē todien apjukuši runājam par to, kā iedzīvināt ilgtspējas principus teātrī, par Teātra zaļo grāmatu un ekoscenogrāfiju. Tie visi ir jauni asni, ko teātri vēlētos apgūt, bet vēl īsti nezina, kā. Būtiski apzināties, ka politika un pārvaldība var kļūt gan par mākslu zaļās pārejas veicinātāju, gan par šķēršļu radītāju. 

Kultūra ir iztrūkstošais posms zaļajā pārejā. Zaļās mākslas inkubatora izveidotāja Jovana Karaulica uzsver – kultūras un ilgtspējas jautājumi vēl aizvien neatrod vietu politikas vadlīnijās un vides politikā, enerģētikas stratēģijā, lai gan tās pašreizējos apstākļos strauji jāveido un jānostiprina. Mākslai no metaforas jātop par aktīvu līdzdalībnieku ekosistēmās.

Pārmaiņu sekmēšanai ir svarīgi izmantot profesionālās zināšanas, bet tikpat svarīgi ir nedarīt to vienatnē un nemēģināt darīt visu uzreiz. Tie, kas spēruši pirmos soļus, par akūtākajiem jautājumiem atzīst zināšanu neesamību kā praktiķu, tā studentu vidē – tātad zemu vides pratību, noliktavu un uzglabāšanas aspektu, zaļo vēstnešu svarīgumu un citu pieeju laika plānošanai teātrī, kas visu nevirza uz izdegšanu. Arī vienam solim ir spēks virzīt tālākas pārmaiņas.

Debris/Hubris apvienības režisors Jozefs Viks, atskatoties uz savas mākslas attīstību, uzsver, ka risks ir piepildīts ar cerību. Savulaik viņa darbi teātrim bijuši par dejisku, bet dejai – par teatrālu. Taču šodien redzams, ka viņš bija celmlauzis savā lauciņā. Par tādu būt nekad nav viegli.

Vairākus celmus redzu arī es. No Spānijas attālināti risinu koku pudura izciršanu manu bērnības logu priekšā mazpilsētā, tur vasarās pogoja lakstīgala. Viena koka diametrs sasniedz pat 35 centimetrus. Brangi. Pēc ilgstošas pašvaldības pārstāvju tincināšanas noskaidroju, ka tie nocirsti bez atļaujas. Tātad bezkaislīgi pārkāpts likums. Darāmo darbu sarakstā ielieku iesnieguma rakstīšanu ar prasību tai pašā vietā izveidot jaunus apstādījumus. 

01.11.2024.

To, ka ekoteatrāliem darbiem ir spēks, apliecina Lizas Pugas apvienības WalkThePlank darbu pieredze, tostarp Green Space Dark Skies, kur tūkstošiem cilvēku no skatītājiem tapa par līdzradītājiem, ar lukturīšiem veidojot stāstu 20 dažādās Lielbritānijas ainavās. Kāda šo cilvēku daļa esot bijusi ārpus pilsētas savvaļā … pirmo reizi dzīvē. Māksliniece uzsver, cik svarīgi nozarei ir veidot arī klimata ieguldījumus, piemēram, finansējot noteiktā reģionā vai konkursā vismaz vienu darbu, kas runā par cilvēka un vides attiecībām.  

Konferencē dzirdu, ka pētnieki vēl tikai cenšas rast akadēmisko rāmi tam, kas sporādiski jau labu laiku notiek teātra pasaulē, veidojot attiecības ar ekoloģiju. Todien pēc savas prezentācijas, kur stāstu par Latvijas teātra praktiķu ekoteatrāliem darbiem, saņemu pateicību par tēmas akadēmisko dziļurbumu. Iezīmēju, kā ekoteātris spēj kļūt par kopīgu telpu cilvēkam un ārpus cilvēka esošajai pasaulei, citbūtnēm (non-human beings). Paneļdiskusiju noslēdzu ar atziņu, ka māksla var kļūt par zinātnes un sabiedrības starpnieku. 

02.11.2024. 

Konferencei punktu pieliek sirmais itāļu aktieris un režisors Marko Paolini no apvienības La Fabricca del Mondo. Viņš stāsta, ka jaunībā dusmojās vienatnē, bet tagad viņam ir vajadzīga vieta, kur dusmas var būt skaistākas. Un teātris ir šī vieta. Viņš atgādina, ka mēs vienmēr būsim par vēlu ekoloģiskajā krīzē, bet gaidīšana nomoka vēl vairāk, savukārt teātris var dot sabiedrībai drosmi darīt. 

Daudz runājam par to, vai mākslai tikai mākslas vārdā vēl ir vieta? Un to, ka viss personiskais ir arī politisks. Arī teātrī, jo teātris ir lielisks dažādu jautājumu, tostarp sociālpolitisku un ekoloģisku, mediators. Teātris ir vieta, kur ļauts satikties pretrunām. Un klausīšanās [teātrī] nav uzskatāma par pasīvu. 

03.11.2024. 

Lai remdētu izsalkumu pēc vietējās teātra mākslas, Barselonā noskatos Alīsijas Gorinas režisēto izrādi Jūs, raganas^[6] Katalānijas Nacionālajā teātrī. Tur pašapkalpošanās aparāts ātro uzkodu vietā tirgo plānas, krāsainas grāmatiņas. Lugas. Arī Šekspīra (pieļauju domu, ka īsinātu vai pārstāstītu). Ja vien Šekspīrs zinātu, ka viņa Hamletu var iegādāties šādā kastē. Un kāpēc gan lai lugas nevarētu pirkt pašapkalpošanās automātos? Taču uz skatuves bija nevis Ofēlija, bet augšāmceltas, daudzus gadsimtus senas raganas. Sveiciens pērnās sezonas Gada lielās formas izrādei Latvijā Malleus Malificarum. Jaunais līgums Rīgas cirkā! Izrādes centrā ir dokumentālas raganu prāvu liecības, kuras atdzīvojas uz skatuves. Sešas aktrises, arhīva darbinieces, pakāpeniski atkāpjas laikā, saplūstot ar visām tām sievietēm, kuras nokļuvušas sārtā. Skatītāji kļūst par gadsimtiem ilgu netaisnību lieciniekiem, bet izrāde – par māsībā balstītu zvērestu nākamajām paaudzēm nepieļaut šīs pašas kļūdas un nevainot citai citu. Pēc izrādes kopā ar aktrisēm uz skatuves iznāca arī visa izrādes tehniskā komanda. Skaists žests. 

Ja kaut ko neredzam, nav tā, ka tas neeksistē. Visplašākajā nozīmē. Sākot ar neredzamo piesārņojumu un beidzot ar vardarbību attiecībās. Ar šo tēmu spēcīgi rezonē Benksija muzejā pieredzētais, kur asredzīgais ielu mākslinieks uzsver, ka siena var būt ļoti spēcīgs ierocis. Ja pirms tam apskatīju Pikaso miera baložu evolūciju viņa rokrakstā, tad Benksija miera balodis ir jau bruņuvestē. Todien sociālajos medijos ceļo cits «mākslas darbs» – veltījums tai irāņu meitenei apakšveļā, kura nikni soļoja pa ielu. Šī sistēmai sperošā dumpiniece uzzīmēta daudz lielāka par visu, kas tai apkārt, kur vēl aizvien sievietes ietītas melnos «priekškaros».

Arī uz muzejiem Barselonā biļetes jāiegādājas iepriekš. Gaudi izpētei klāt netiku, jo visas biļetes bija izpārdotas. Pikaso muzejā mana caurlaide ir teātra kritiķa preses karte. Barselonā laikmetīgās mākslas muzejā, kura mums vēl aizvien nav, uz sienas redzams Einšteina citāts, kas vēsta – pasauli iznīcinās nevis tie, kuri dara ļaunu, bet gan tie, kuri nedara neko. Turpat suvenīru veikalā ledusskapja magnēts atgādina: «Māksla var mainīt pasauli.» Un es patiesi tam ticu. Ja darīsim to vēsu prātu, bet karstu sirdi, iekaistot diskusijās ne jau par to, darīt vai nedarīt, balstoties ilgtspējas principos, bet drīzāk par to, ar ko sākt un kā darīt kopā. 

Dalība EASTAP konferencē bija iespējama, pateicoties atbalstam pētniecībai, kas piešķirts Atveseļošanas un noturības mehānisma projektā Latvijas Universitātes iekšējā un ārējā konsolidācija (Nr. 5.2.1.1.i.0/2/24/I/CFLA/007).