Izdzīvošanas māksla vai māksla izdzīvošanai?

Ekoloģiskā krīze ir vērtību krīze. Klimata krīze ir iztēles krīze. Mū­su laikmetu raksturo permakrīze jeb nepārejoša krīze. Atslābst uz­manība, novājinās empātijas muskulis, iztukšojas emocionālā banka. Šis ir laiks, kurā nav vie­tas tukšai mākslai, kas atrauta no ārpus cilvēka esošā. Līdz ar vides problēmjautājumiem 20. gad­simta beigās un jo īpaši 21. gadsimtā teātrī ienāk jauni jēdzieni – antropocēna teātris, ekodrama­turģija, ekorežija, ekoscenogrāfija, klimata pār­maiņu teātris, klimata dramaturģija, pirmiedzī­votāju ekoteātris, bioteātris, sugu teātris, zaļais teātris. Par ilgtspējību kā ētisku un vienlaikus praktisku attieksmi pret ražošanu aizvien biežāk runā arī skatuves mākslu kontekstā, definējot ilgtspējas principus un zaļās vadlīnijas.

Līdzīgi kā pasaules karu starplaikā radās Brehta episkais teātris, ekoteātris ir atbildes reakcija uz krīzēm, kuras apdzīvojam pret savu gribu. Ko dod ekoteātris? Telpu iztēlei, lai radītu jaunas līdzāspastāvēšanas ekosistēmas. Posthu­mānisma teorētiķe Steisija Aleimo^[1] uzsver, ka vi­des problēmjautājumi vienmēr ir gan «šeit», gan «tur» – tie ir vienlaikus lokāli un globāli, perso­niski un politiski, praktiski un filozofiski. Cilvēka un ārpus cilvēka esošās pasaules attiecībām, ņe­mot vērā vides izaicinājumus un ilgtspējas as­pektus visā izrādes dzīves ciklā, tiecoties uz apri­tīgumu tajā, pievēršas ekoteātris.^[2]

Aug nepieciešamība rast jaunus savstarpējus attiecību modeļus, savukārt māksla var kļūt par šo modeļu meklēšanas platformu

Jau 2000. gadā ģeologs Pauls Krucens ierosi­nāja mūsu ģeoloģisko laiku pārdēvēt par antro­pocēnu jeb cilvēka laiku (cik antropocentriski, vai ne?). Tam ir pamats. Cilvēkam ir milzīga ie­tekme uz Zemi, atstājot neredzamas pēdas – mikropiesārņojumu, ķīmiskās vielas augsnē un ūdeņos, neatjaunojamo dabas resursu izsmelša­nu. To dēvē arī par lēno vardarbību. Domātāja Donna Haraveja uzskata, ka antropocēns ir izai­cinājumu pilns robežpunkts, kurā zeme ir bēgļu pilna – tie ir cilvēki un citbūtnes^[3] bez patvēru­ma.^[4] Tāpēc aug nepieciešamība rast jaunus sav­starpējus attiecību modeļus, savukārt māksla var kļūt par šo modeļu meklēšanas platformu.

Teātrim ir iespēja piedāvāt un izmēģināt jau­nas attiecību formas. Satiekoties ekodramaturģi­jai, ekorežijai un ekoscenogrāfijai, varam runāt par vispārinošu jēdzienu – ekoloģisko teātri jeb ekoteātri. Tas ietver divas nozīmes. Pirmkārt, ie­studējumu, kā pamatā ir vēstījums par cilvēka un dabas attiecībām, un videi – iedomātai vai esošai – tajā ir aktīva loma. Otrkārt, iestudējumu, kura tapšanas un izrādīšanas procesā un arī pēc tā ņemti vērā ilgtspējas aspekti, apzinoties ietekmi uz vidi un tiecoties to mazināt apritīgā veidā.

Par pirmo ekoteātra piemēru Latvijā uzskatāma režisora Valtera Sīļa 2012. gadā veido­tā dokumentāli muzikālā izrāde pārgājiens Mā­rupīte (Dirty Deal Teatro), savukārt par ilgtspējas principu iedzīvinātāju – Ģertrūdes ielas teātris. Arī pasaules pieredze rāda, ka pārmaiņas sākas mazās teātra apvienībās.

Ekoteātris neattiecas tikai uz iedomātām, distopiskām vai utopiskām ainavām. Bieži vien tie ir stāsti par izzūdošām vai jau izzudušām ai­navām, sugām, saiknēm. Neviena suga neeksistē atrauti no citām. Vai citas būtnes mums, cilvē­kiem, vispār dotu savu balsi, lai mēs lemtu to vie­tā? Šo neērto jautājumu uzdod dokumentālos slāņus konsekventi rokošais Jānis Balodis esejā Kad skatāmies uz mušu. Krista Burāne un Barba­ra Lehtna sarunā Un man šķiet, ka tās vēl nav beigas, kas skan kā solījums no rūpju operas Monstera Deliciosa, secina – lai būtu labs māksli­nieks, vajadzētu būt arī labam cilvēkam. Vai tas ir utopisks uzskats? Kristīne Brīniņa sarunājas ar sevi par to, kā pārvarēt vainas apziņu, turpinot radīt mākslu ekoloģiskās krīzes laikā un meklējot saskares punktus ar citām sugām.

Kā zināms, viss sākas ar pirmo soli. Svarīgi, lai šim solim ir pēc iespējas mazāks ekoloģiskās pēdas nospiedums

Par to, cik svarīgi ir ļaut satikties atbildībai ar radošumu, stāsta arī ekoscenogrāfijas jēdziena ieviesēja Tanja Bīra. Apaļā galda diskusijā dažādu paaudžu un pieredžu scenogrāfi Pamela Butāne, Aigars Ozoliņš, Monika Pormale, Reinis Suha­novs ilustrē nemieru, kas saistās ar nesakārtoto pārradīšanas jautājumu, autortiesību šķautnēm. Ekoscenogrāfija nenozīmē lētākas dekorācijas – tā ir radošāka scenogrāfija, un ietaupītās izmak­sas pārvirzāmas atjaunojamajam resursam – scenogrāfa radošumam. Raugoties uz ekoteātra attīstību Latvijā, velkamas paralēles ar Serbijas pieredzi. Par to stāsta Tijana Mičanoviča – teātra praktiķu individuālās izvēles pakāpeniski maina sistēmu.

Pētot ekoteātri, redzu, ka teātra praktiķi iz­manto dažādas stratēģijas (reizēm tās arī savie­nojot), lai aptvertu laiktelpas izkliedētību, padzi­ļinot izpratni par dabas cikliem un vides vēsturi. Pirmkārt, izmanto paaudžu pieeju un stāstus, gan pārstāstot senču zināšanas, gan sasaistot ta­gadni ar nākotnes paaudzēm. Otrkārt, ceļošanai laikā un telpā izmanto folkloru – teikas, tautas­dziesmas, ticējumus, buramvārdus. Treškārt, vi­des problēmu aktualizēšanai izmanto personību – «mazā cilvēka», zinātnieku, vides praktiķu – do­kumentālus dzīvesstāstus.

Ekoteātra izrādes notiek dažādās spēles vie­tās. Pirmkārt, reālās vietās ārpus telpām – gan konkrētā vietā, gan kustībā noteiktā maršrutā vai teritorijā. Otrkārt, ekoteātrim ir raksturīgas zu­dušu vietu rekonstrukcijas, kuras iedzīvina «mel­nās kastes» skatuves telpās, audioizrādēs vai di­gitālā teātra formā. Treškārt, ekoteātris izmanto īpašvietas teātra pieeju, izvēloties vietu, kam ir aktīva loma izrādē, piemēram, konkrētā muzejā, pamestā rūpnīcā vai atkritumu poligonā.

Par šo neērto laiku jauno «bībeli» teātrī vis­maz Eiropā kļūst Teātra zaļā grāmata, mudinot darīt citādi gan teātra ēkās, gan izrādēs, gan ko­mandās. Līdzās finanšu ziņojumiem, arī teātros ienāk nefinanšu ziņošana. Pagaidām brīvprātīgi, tomēr uz ilgtspēju attiecināmās regulas aizvien ciešāk apņem dažādas nozares, drīz tas sagai­dāms arī kultūras laukā. Ja teātrī ir stratēģija, ku­rā ir punkti par ilgtspēju, jābūt arī rīcības plā­nam ar īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķiem.

Esmu ilgtspējas definīcijas vienaudze. 20. gadsimta 80. gados definīciju pierakstīja Norvē­ģijas premjerministre, tolaik arī Pasaules Vides un attīstības komisijas vadītāja, par «ilgtspējas māti» dēvētā Grū Hārlema Bruntlanne. Viņa uz­svēra, ka ilgtspējīga attīstība nozīmē neapdrau­dēt nākamās paaudzes. Šodien vārds «ilgtspēja», vietā un nevietā piesaukts, ir novalkāts, jo bieži lietots ar domu, ka tas ir kaut kas, kas turpinās, ilgst. Bet ilgtspējas kontekstā ir svarīgi saprast, kā tas turpinās, kā tas ilgst, kā turpinām dzīvot aiz­vien jaunajos apstākļos. Ne tikai turpinoties, bet arī apzinoties savu ietekmi citam uz citu un uz vidi.

Kādi stāsti skan uz skatuves? Kam tie pieder? No kurienes tie nāk? Kāpēc tieši šie stāsti? Kurš tos mums izstāsta? Par ko teātris klusē? Kāpēc? Kā radām teātri? Kur to radām? Ar ko? Kāds ir iz­rādes dzīves cikls? Cik daudz pirmizrāžu sezonā ir un kāpēc – vai tiešām tik daudzas ir nepiecie­šamas? Kad mākslas ideja aizrauj tālāk, domāt vēl par kaut ko var būt nogurdinoši, reizēm – ne­ērti. Taču radīt ar rūpēm ir iespējams.

Pētījumi liecina – tie, kas vairāk patērē kultū­ru, spēj ātrāk mainīt attieksmi un rīcību. Ticu, ka tie, kas rada kultūru, arī spēj ātrāk sataustīt, kāds ritms ir planētai, kuru pašreiz vēl apdzīvojam. Virsrakstā, kurā «žonglēju» ar vārdiem, ir jautā­jums, ko aicinu uzdot šodien. Cik lielā mērā at­bildīgi radīta māksla ir priekšnoteikums izdzīvo­šanai visplašākajā nozīmē? Vai ekoteātris būs glābšanas riņķis cilvēces problēmu jūrā? To rādīs laiks. Nenoliedzami šis teātra virziens pilnīgākajā tā izpratnē ir būtisks, lai kopīgi meklētu ceļus, kā turpināties šeit un tagad, kā saglabāt mūsu ikdie­nu un planētu visām sugām apdzīvojamu. Kā zi­nāms, viss sākas ar pirmo soli. Svarīgi, lai šim so­lim ir pēc iespējas mazāks ekoloģiskās pēdas no­spiedums, bet saudzīgāka «plauksta».

Tēma Ekoteātris sagatavota Projekta CERS ietvaros.

Projektu Latvijas kultūras ekosistēma kā resurss valsts izturētspējai un ilgtspējai /CERS (Nr. VPP-MM-LKRVA-2023/1-0001) finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija valsts pētījumu programmas Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai; (2023.–2026.) ietvaros. Valsts pētījumu programmu administrē Latvijas Zinātnes padome.