Trauslās maskulinitātes cena

Valters Sīlis Dirty Deal Teatro iestudējis mūzikas teātra iz­rādi Alfas, kurā ar ironiju ap­lūko vīrišķības jautājumus, balstoties kādas patiesas traģēdijas notikumos. Ko nozīmē būt vīrietim? Cik tā­lu var aiziet, lai pierādītu, ka esi «īsts vecis», kas var parūpēties par ģimeni un samaksāt par kre­dītu? Nešaubos, ka vīrieši izjūt spiedienu reali­zēties, gādāt, pierādīt savu varas pozīciju – tajās kurpēs, sieviete būdama, neiekāpšu, bet varu iztēloties. Kultūrā, piemēram, iniciācijas pasa­kās, zēns kļūst par vīrieti, kad paveic kādu va­roņdarbu, lai pierādītu, ka ir pietiekami vērtīgs. Centieni pierādīt savu pašvērtību augsta spie­diena apstākļos var rezultēties tā dēvētajā trauslajā maskulinitātē. Un viens no tas pārva­rēšanas mehānismiem ir toksiskā maskulinitā­te. Trauslā maskulinitāte apzīmē «trauksmi vī­riešos, kuri uzskata, ka viņi neatbilst vīrišķības kultūras standartiem. Šis termins ir nepiecie­šams, lai izprastu viņu attieksmi un uzvedību – pētījumi ir parādījuši, ka šī trauksme var iz­pausties dažādos veidos, tostarp agresīvā uzve­dībā, pretestībā mainīgajām dzimumu nor­mām un grūtībās izteikt savu ievainojamību.»^[1] Toksiskā maskulinitāte, savukārt, apzīmē hi­perbolizētas vīrišķības rīcību kopumu – pastip­rinātu agresiju, pašvērtības izjūtu, dominan­ci, – īpašības, kas, novestas līdz galējam kāpi­nājumam, kļūst bīstamas visai sabiedrībai.

Jēkabpilī 2011. gadā četri globālās finanšu krīzes laika grūtību nomākti policisti un viens apsargs veica bruņotu laupīšanu spēļu zālē. Mēģinot viņus sagūstīt, pildīdams dienesta pie­nākumus, bojā gāja viens policists. Jānis Balodis, iedvesmojoties no šī notikuma, uzrak­stīja libretu, un novembra sākumā tas satikās ar skatītājiem. Libretā veiksmīgā ritmā savīta tra­ģikomēdija ar anatomiski precīziem faktiem. Valoda ir ļoti saistoša un uztverama, un libreta autors spēlējas ar to, kā teksts emocionāli ie­darbojas vai tieši pretēji – tehniski, bez emoci­jām raksturo kaut ko. Mūziku komponējis Ed­gars Raginskis, rezultātā – notikums ir intere­sants gan teātra, gan mūzikas faniem.

Latvijā radošais sprādziens mūzikas teātrī vērojams, kopš Valsts kultūrkapitāla fonds īste­no īpašu mērķprogrammu, kas veltīta šim žan­ram, tādējādi paverot tam iespējas arī neatkarī­gajos teātros. Estētiski kultūrtelpā tas aptver lielu plašumu: ikgadējie lielākie un mazākie no­tikumi Sansusī festivālā, Rēzeknes teātra Joriks izrāde Mans kaimiņš ebrejs, Ģertrūdes ielas teātra politiskais Nasing Spešal un augu ka­meropera Monstera Deliciosa. Kuru, starp citu, varētu saukt par Alfu sievišķo māsu. (Tā nu bija sakritis, ka uzreiz pēc Alfu pirmizrādes bija iespēja noskatīties šo iestudējumu. Iesaku ska­tīties kopā, gluži kā filmas Bārbija un Openhei­mers.) Kā arī Jura Millera producētais Mauglis un Producentu grupas 7 mūzikli un rokoperas Sfinksa, Galms (pa)Galmā, Kaupēn, mans mī­ļais u.c.

Librets iepazīstina skatītājus ar darbības personām, asprātīgi ieskicē notikuma laiku – Eirozonas valstu parādu krīzi, un tad soli pa so­lim izved cauri centrālajam notikumam. Reži­sors uzbūvējis pasauli, kas nenosoda, bet kurā iespējams sajust skaudros apstākļus, kuros po­licisti nonākuši. Nav noslēpums, ka apstākļi po­licistiem nav viegli arī tagad – algas ir zemas, bet mentālais slogs smags. Šī sabiedrības grupa un problēmas, ar ko tā saskaras, pārstāv galējī­bu, tāpēc raksturi un vērtību skalas šķobīšanās piestāv teātra skatuvei un kameroperas formai.

Attiecību dinamikā vērojama cīņa par savas vietas pierādīšanu un noturēšanu. Tas ir, nedod dies, kāds vēl padomās, ka «es mīžu».

Visi iestudējuma aktieri ir talantīgi dziedā­tāji, uz skatuves ir arī sitaminstrumentālists Er­nests Mediņš. Viņa elektronisko bungu ritmu skaņas kā pistoļu šāvienu prelūdija atklāj izrādi un turpina ievadīt aktierus dziesmās, uzturot visas izrādes pulsu. Aleksandrs Bricis, pagai­dām vēl LKA ceturtā kursa students, kas jau pa­guvis nospēlēt pāris lomas Mihaila Čehova Rī­gas Krievu teātrī, spēj aizkustināt un raisīt līdz­jūtību, mainīdams vainīgā un upura lomas, at­klādams «labā policista» tēlā mierīgu, taču spē­cīgu un pārliecinātu garu. Armanda Siliņa tēlo­tā «likuma sarga» bravūra ir pietiekami pārliecinoša, lai Mārtiņa Gūtmaņa, Emīla Kiv­lenieka un Arta Drozdova policisti pievienotos neprātīgajā piedzīvojumā. Raibajā kompānijā, tāpat kā īstajā notikumā, satiekas dažādu vecu­mu un rangu dienesta pārstāvji, kā arī viens ap­sargs, taču katram atšķiras motivācija riskēt ar karjeru un dzīvību. Acu kontakts, ko aktieri pa­stāvīgi uztur ar publiku, tāpat kā dziesmu teksti piedāvā iespēju iestudējumu skatīties kā atklā­tu atzīšanos. Un spiedienu vīrieši jūt ne tikai no kredītpiedzinējiem, bet arī cits no cita, tāpēc attiecību dinamikā vērojama cīņa par savas vietas pierādīšanu un noturēšanu. Tas ir, nedod dies, kāds vēl padomās, ka «es mīžu».

Valters Sīlis nesenā intervijā uz jautājumu par savu iestudējumu mērķauditoriju atbildēja, ka izrādes taisa sev un tad vēro, kuru vēl intere­sē tās tēmas, kas viņam tuvas. Skaidrs, ka viņa mākslinieciskais rokraksts ir izstrādājies un no­stiprinājies, ainas izrādēs saliktas pārdomāti, un vēsturiskos notikumos balstītos iestudēju­mos viņš ir spēcīgs un spējīgs režisors. Viņa darbi atstāj lielu precizitātes sajūtu, un viņam ir talants pamanīt situācijas laikā, vietā un tel­pā, kurām skatuve ir nepieciešama. To garām nav palaidušas arī Spēlmaņu nakts žūrijas: Sīlis Gada režisora balvai bijis nominēts par izrā­dēm: Leģionāri (2012), Būt nacionālistam un Veiksmes stāsts (2017), Cilvēki, lietas un vietas un Mežainis (2018), Pēc grāmatas motīviem, Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris, Liepā­ja – Latvijas galvaspilsēta (2019). Bet 2020. gadā balvu arī saņēma par izrādēm Puika, kurš re­dzēja tumsā, Finlandizācija, Izskatās, ka tu mirsi (kopā ar Kati Krolli) un Uzvara ir mirklis. Par darbu Sibīrijas haiku tika nominēts arī šo­gad un saņēma balvu par labāko izrādi bērniem un pusaudžiem.

Alfas ir īpašas ar atjautīgo balansu – izrādē ir visas vīrišķīguma klišejas, no sēdēšanas pozā ar plaši pavērtām kājām līdz stieņu cilāšanai svaru zālē, un telpā ir vienlīdz daudz vietas kā ironijai, tā empātijai. Varas spēles, nauda, poli­tika mijas ar psiholoģiskiem portretiem. Aiz ag­resīvās čaulas ir trausla nestabilitāte.

Izrādes māksliniekam Uģim Bērziņam ar Valteru Sīli bijusi ilggadēja partnerība. Šoreiz viņa izvēlētā forma ir askētiska. Galvenais ska­tuviskais objekts ir ziņojumu dēlis – atpazīs­tams kadrs no detektīvfilmām un seriāliem. Pie tā tiek spraustas dažādas izdrukas, veidojot vi­zuālu domu karti notiekošajam. Tāpēc lielākā daļa rekvizītu ir 2D formātā – to attēls izprintēts uz papīra – un tie tiek parādīti brīdī, kad piemi­nēti dziesmu tekstā. Asociatīvie attēli šķiet kā vizuālie subtitri, kas palīdz uztvert pieminētos atslēgas vārdus. Lai gan formāli vienkāršs pa­ņēmiens, izrādē tam ir ļoti funkcionāla nozīme. Pat ar tik trenētu dikciju, kāda ir šiem aktie­riem, mūzikas teātra žanrā viegli aizpeldēt un ļauties mūzikai – tāpēc attēli uztur spriedzi, tempu un virzību. Gaismu mākslinieks Niks Cipruss scenogrāfiju iedzīvinājis ar radošiem gaismu risinājumiem: skatuve grimst spilgti sarkanos un zilos toņos kā mirgojošās policijas mašīnu bākugunīs, un fināla spilgtā frontālā gaisma kā giljotīna nodala notiesāto galvas no ķermeņiem.

Aktieriem darba ir daudz – loma, dziesmas, dejas, attēli – un tas ir labs izaicinājums

Jautro traģikomēdijas pusi savukārt iekusti­na horeogrāfa Edvarda Kurmiņa policistu dejas. Kustību valoda izrādē kontrastē ar nopietno tē­mu, ķermeņiem ļaujot izpausties pāri maskuli­nitātes nospraustajām robežām. Aktieriem dar­ba ir daudz – loma, dziesmas, dejas, attēli – un tas ir labs izaicinājums.

Pēc Alfām galvā turpina skanēt dziesmu melodijas un paliek pēcgarša, kas rosina domāt par cilvēka neaizsargātību lielajā pasaules mašinērijā. Katra diena kādam ir pēdējā. Izrāde iedziļinās vīrišķās identitātes sarežģītajā un daudzslāņainajā dinamikā, sabiedrības spie­diena ietekmē, pēta, cik augsta var būt maskuli­nitātes trausluma izraisītas agresijas cena. Tā­da, kas ietekmē ne tikai indivīdu, bet arī visus apkārtējos. Valters Sīlis kopā ar Jāni Balodi un Edgaru Raginski ir radījis mūzikas teātra izrādi, kas rezonē vairākos līmeņos, apvienojot cil­vēkstāstus ar lielajām tēmām par varu, naudu, atbildību. Šī sadarbība priekšplānā izvirza ne tikai stāstu, bet arī uzsver mūzikas teātra pie­augošo potenciālu. Drosmīgs ieguldījums mūs­dienu kultūras dialogā par vīrišķību.