Tik ļoti intīmi un tomēr publiski

Uzticot rakstu par ekstrēmi sensitīvu tematu teātrī – bērna gaidīšanu un/vai zau­dēšanu, kā arī pēcdzemdību depresiju – neprecētam vī­rietim bez pieredzes, žurnā­la redakcijas nolūks bija ie­gūt maksimāli neitrālu skatījumu, kas būtu brīvs no emocionālas saiknes ar līdzīgu pieredzi pašām autorēm. Kāda mana kolēģe tā arī atzina – tā kā viņai pašai ir traumatiska pieredze, viņa pilnīgi noteikti nespētu analizēt šādas pieredzes stāstus uz skatuves tikai kā mākslas darbus.

Tas nenozīmē, ka neprecēta vīrieša skatiens būtu «atsaldēts» un bez empātijas. Tomēr esmu apņēmības pilns analizēt un runāt galvenokārt par dramaturģijas un inscenējuma elementiem, kas palīdz atklāt tēmu tās neviennozīmībā vai traucē šai atklāsmei.

Runa ir par Ludmilas Roziņas lugas Dievs ir šeit iestudējumu Liepājas teātrī Valtera Sīļa režijā un Danas Avotiņas-Lāces maģistra darbu Latvijas Kultūras akadēmijā Elpojot smaidus, kas šoruden iekļauts Latvijas Leļļu teātra repertuārā.

DROSME IZSTĀSTĪT

Ludmilas Roziņas luga Dievs ir šeit par dilemmu, vai dzemdēt neglābjami slimu bērnu ar ārkārtīgi augstu nāves risku, vai arī izlemt par grūtniecības pārtraukšanu, ir ļoti retas atklātības pakāpes darbs latviešu teātrī. «Dievs ir šeit nekādā gadīju­mā nav mākslas terapija specifiskai mērķaudito­rijai. Droši vien vissāpīgāk šī izrāde sitīs cilvēkus ar tādu pašu vai līdzīgu pieredzi, arī citus cilvē­kus, kuriem dažādu citu iemeslu dēļ nav bērnu, lai gan bija pēc tiem ilgojušies, bet kopumā Dievs ir šeit, manuprāt, ir izrāde ikvienam, kurš ir ga­tavs laisties ļoti dziļā līdzpārdzīvojumā, kur brī­žam, šķiet, trūkst pat elpas, bet, uzticoties radoša­jai grupai, tu izrādes beigās no tumsas tiec izvests ārā, jā, varbūt noraudājies, bet noteikti pieaudzis savā cilvēcībā,”^[1] raksta Undīne Adamaite.

Jā, mēs esam redzējuši izrādes, kurās ir parā­dīts bērna zaudējums un ģimenes dzīve pēc tā, – te atmiņā nāk Deivida Lindseja-Ebaira drāma Truša alā, ko 2013. gadā Latvijas Nacionālajā teāt­rī iestudēja Kārlis Krūmiņš. Tomēr konkrētajā ga­dījumā reizē pievelk un stindzina apziņa, ka Lie­pājas teātra izrāde balstās autores reāli piedzīvotā drāmā. «Tas bija tik drausmīgs, šokējošs un dzīvi mainošs notikums, ka viss, ko varēju darīt, es va­rēju tikai rakstīt. Kaut kāda teksta daļa ir tapusi tajā laikā, kad tas ar mani reāli notika. Vienā brīdī sapratu, ka nevaru to turēt pie sevis. Tad piedāvā­ju Valteram [Sīlim] šo ideju. Es arī šaubījos, vai tā­du izrādi vajag, vai kāds nāks kaut ko tādu skatī­ties, jo tēma ir smaga. Nav varbūt pirmā izvēle, ko darīt piektdienas vakarā, – aiziesim paskatīties iz­rādi par neauglību! Bet Valters uzreiz atbildēja: jā, tādu stāstu vajag. Un tad es uzrakstīju lugu,»^[2] dra­maturģe stāstījusi Latvijas radio žurnālistei Mārai Rozenbergai.

«Darbība notiek mūsdienās, Latvijā, bet varē­tu notikt arī citur, ja tā padomā,» lasu autores re­marku lugas eksemplārā. Mani mēģinājumi atrast līdzīgus piemērus pasaulē vainagojās ar zinā­miem panākumiem. Atradu stāstu par Austrālijas dramaturģi Emīliju Stīlu, kura 2016. gadā izlēma par grūtniecības pārtraukšanu pēc tam, kad gai­dāmajam mazulim tika diagnosticēts Dauna sin­droms. Viņa par šo lēmumu sarakstīja lugu 19 ne­dēļas. Tifānijas Lindelas Naitas (Tiffany Lindall Knight) rakstā par šo gadījumu teikts: «Rakstot par abortu, Emīlijai bija iespēja atgūt autonomiju pār savu pieredzi, tāpat kā, veicot abortu, viņa pretendēja uz autonomiju pār savu ķermeni. Vēl svarīgāk ir tas, ka luga bija līdzeklis, lai publiski at­zītu rīcību, kas dažās aprindās joprojām tiek uz­skatīta par apkaunojošu vai amorālu. Stigma sais­tībā ar abortiem joprojām pastāv, neskatoties uz to, ka Austrālijā tās ir ar likumu noteiktas tiesības; jo īpaši — pēc Emīlijas domām — bērna ar ģenē­tisku anomāliju izbeigšanas kontekstā. Viņa bai­dījās, ka viņu varētu bargi tiesāt Adelaidas profe­sionālā teātra kolēģi, no kuriem daudzi aktīvi no­darbojas ar izrāžu veidošanu cilvēkiem ar invali­ditāti. Neskatoties uz savām bažām, Emīlija stin­gri uzskatīja, ka viņai nevajadzētu melot par izda­rīto izvēli. Pēc aborta viņa vairākiem vienaudžiem pastāstīja par notikušo. Viņai par pārsteigumu daudzi cilvēki atbildēja ar stāstiem par saviem re­produktīvajiem zaudējumiem. Tas radīja negaidī­tu saikni un tuvību, kas deva viņai pārliecību stās­tīt savu stāstu, kā arī izpratni, ka cilvēkiem ar līdzī­gu pieredzi būtu noderīgi to dzirdēt. Būdama dra­maturģe, kas apņēmusies nodrošināt platformu sieviešu balsīm un neizstāstītiem stāstiem, viņa juta ētisku pienākumu teatralizēt savu pieredzi.»^[3]

Liepājas teātra gadījumā ir saslēgusies auto­res vēlme dalīties ar savu stāstu, kas kaut kādā zi­ņā varbūt ir pašterapija, un režisora Valtera Sīļa pārliecība, ka šim stāstam ir vieta uz skatuves pat tad, ja skatītāji nenāks. Bet skatītāji nāk un, kā no­vērojusi Undīne Adamaite, labprāt piedalās arī teātra rīkotās sarunās pēc izrādes.

Nekādas sensācijas, bet reāls fakts ir tas, ka pirmizrādē kādai no skatītājām palika slikti un ti­ka sniegta palīdzība. Šajā ziņā Latvijas auditorijas reakcija nav jūtīgāka par citu valstu pieredzi. The Guardian šovasar ziņoja, ka uz desmit minūtēm bija nācies apturēt režisores Elines Arbo (Eline Arbo) iestudējuma Gadi izrādi Almeidas teātrī Londonā, turklāt pēc aborta «grafiska attēloju­ma» slikti esot palicis galvenokārt vīriešiem – rak­stā minēts, ka konkrētajā izrādē palīdzība sniegta četriem skatītājiem.^[4] Veselības problēmas var pie­meklēt arī daudz mazāk šokējošā materiālā – tika ziņots par apturētu Vertera pirmizrādi Jaunajā Rī­gas teātrī.

Šo visu milzīgo ievadu es rakstu, lai ievietotu izrādi dažādos kontekstos. Taču – kas tad īsti no­tiek uz skatuves?

RACIONĀLI PAR EMOCIONĀLO

Valtera Sīļa režisora bagāžā ir vairāki stāsti, kuru varoņi atrodas ekstrēmās situācijās. Īpaši jau at­miņā iespiedušās vēža izraisīto sāpju reakcijas Daigas Kažociņas apbrīnojamajā aktierdarbā Na­cionālā teātra izrādē Prāts (2015). Bet ir jau arī Cilvēki, lietas un vietas (2017) ar narkomānes pie­redzi un Maiju Doveiku galvenajā lomā, ir uz gul­tas guļošā Ausma Ineses Pudžas atveidojumā Dir­ty Deal teatro izrādē Mammu! (2023) – visos mi­nētajos gadījumos režisora darbs ar aktrisēm at­nesa viņām Spēlmaņu nakts nominācijas. Rakstot par izrādi Dievs ir šeit, svarīgi ir izcelt formu ārpus satura un saprast, kā režisors organizē mizan­scēnas un aktierspēles veidu, lai maksimāli līdz­svarotu satura izkāpinātību.

Autore diezgan precīzi fiksē galveno tēlu ve­cumu – sievietei un vīrietim ir 34, mammai – 70. Visi trīs aktieri ir jaunāki par saviem tēliem. Par to, kurš un kā atveido pārējās lomas, dramaturģe sniedz vispārīgas norādes, bet, nepiesaistot pa­pildu aktierus vai videoierakstus, ir skaidrs, ka vi­sas sieviešu lomas ir mammas lomas tēlotājai, bet visas vīriešu lomas nāk papildus vīra lomai. Šāds uzstādījums iecentrē izrādi kā galvenās varones atmiņu kolāžu, kurā vīrs ir klāt, tomēr nav vienā­dā pozīcijā, bet drīzāk kā atbalsta personāls. Tas ir godīgi attiecībā pret stāsta struktūru, tomēr var­būt būtu bijis labāk, ja Valtam Skujam nebūtu pa­pildus jāatveido arī dažādi nejauši satikti paziņas. Nu jā, bet nodarbināt atsevišķu aktieri tajās mini lomiņās arī nebūtu mērķtiecīgi. Savukārt Everitai Pjatai-Gertnerei ir jākļūst par tūkstošveidi, nemi­tīgi mainot apģērba elementus un balsi. Tā kā iz­rādes estētika, smeļoties avotus episkajā teātrī, to pieļauj, pret šādu diezgan ārišķīgu paņēmienu neko daudz iebilst nevar, turklāt aktrise savu pār­miesošanos veic azartiski un reizē atbildīgi. Pro­tams, tie lielākoties ir garāmskrejoši tipāži, kas parādās varones dzīvē un pazūd, un dažas medi­ķu intonācijas ir uztvertas ārkārtīgi precīzi, savu­kārt mātes lomā aktrise rāda pāri malām mutuļo­jošu sirsnību. Tēlu sistēmā būtiska ir arī perma­nenti nelaimīgās draudzenes loma. Neiesaistot video, uz Everitas Pjatas-Gertneres pleciem uz­velta arī Google sadaļa, nolasot atbildes uz galve­nās varones meklētajiem jautājumiem.

Ievas Kauliņas iekārtotā telpa ir lakoniska un, sadarbojoties ar gaismu mākslinieku Viesturu Andersonu, režisors Valters Sīlis veido darbības ligzdas – piemēram, visas operācijas tiek rādītas labajā skatuves malā, pēc Google informācijas galvenā varone vēršas skatuves kreisajā malā un tamlīdzīgi. Taču uzmanība nepārtraukti tiek cen­trēta uz galveno varoni, kura vienlaikus ir gan in­formatīvais, gan emocionālais centrs, virzot stās­tu un komentējot tā emocionālo pusi. Šajā lomā Kintija Stūre parāda raksturu un gan fizisku, gan emocionālu izturību, praktiski nepametot skatuvi stundu un 50 minūtes. Te jāatgādina, ka grūtnie­cības šai stāstā ir divas un abas neveiksmīgas (cik tukšs vārds pret to emocionālo triecienu, kas slēpjas aiz verbālas konstatācijas!) Tā kā teksts jau sākumā pasaka, ka stāsts būs par bērna zaudēša­nu, režisoram nav iespēju maldināt skatītāju ar izklaidējošām sākuma ainām (ko luga pat pieļau­tu, jo pirmās epizodes ir asprātīgas un pašironis­kas). Tā to dara Dailes teātra izrādē Zēni nav mei­tenes, kur Dārtas Danevičas varones ļoti traģiskā stāsta (vīrietis nogalina bērnus) sākums rada ilū­ziju par dzīvespriecīgu stendapu. Liepājas teātra izrādē ir skaidrs, ka beigas būs traģiskas vai vismaz dramatiskas, bet tas neizslēdz humoru, kaut, lasot lugu, liekas, ka tā ir vairāk nekā izrādes pēcgaršā. Atskatoties uz notikumu secību, var iz­sekot, cik teorētiski pareizi ģimenes plānošana sākas un cik brutālas korekcijas uzspiež realitāte, liekot varonei ķerties pie risinājumiem, kas sāku­mā noteikti nebūtu ienākuši prātā, meklējot glā­biņu arī pie kosmoloģes videozvanā. Mediķu por­tretējumi brīžiem nav komplimentāri, bet diem­žēl droši vien nav pārspīlēti, jo medicīnas sistē­mas rutīna vienmēr pārsteidz nesagatavotus tos, kas ar to saskaras ne tikai ginekoloģijā.

Dramaturģes sajūta, veidojot lugas struktūru, ir faktiska vientulība pat apstākļos, kad gan no vī­ra, gan mātes puses ir atbalsts. Izšķirošais lē­mums atteikties laist pasaulē bērnu situācijā, kad mazulim var būt nedziedināma slimība, tik un tā jāpieņem mātei brīdī, kad embrijs vēl ir mātes ķermenī. Tieši tāpēc izrādes centrs ir un paliek Kintijas Stūres saspringtais, brīžiem mēmā izmi­sumā sastingušais skatiens.

«Tie, kas noskatīsies Dievs ir šeit, esmu pārlie­cināta, nekad bezbērnu pāri nemierinās ar možu ierosinājumu paņemt kādu dzīvnieciņu, neaici­nās aizdomāties, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota un vienmēr tak var adoptēt, vai radikālākajā gadī­jumā – var taču nomainīt arī sievu vai vīru – «ko­losāli» palīdzot,» jau citētajā rakstā piemin Undī­ne Adamaite.

KURĀ PLAUKTĀ LIKT SEVI

Bez traģēdijas, bet ar lielu autobiogrāfisku slodzi ir tapis Danas Avotiņas-Lāces maģistra darbs Lat­vijas Kultūras akadēmijā Elpojot smaidus, ko ta­gad var noskatīties kā Latvijas Leļļu teātra reper­tuāra vienību. Salīdzinot ar iepriekš aplūkoto Lie­pājas teātra piemēru, Danas Avotiņas-Lāces au­tordarbs, pašai rakstot lugu, iestudējot un spēlē­jot vienīgo lomu, tomēr izskatās pēc skices. Acīm­redzot tas ir izteiktā fragmentārisma dēļ – izrādi veido atsevišķas epizodes, kas saistās ar sievietes emocijām tai stāvoklī, ko mēdz saukt par pēc­dzemdību depresiju jeb, lietojot izrādes anotāci­jas formulējumu, vecāku izdegšanu.

«Kāda ir sievietes loma mūsdienu sabiedrībā? Vai tajā ir vieta arī rūpēm par sevi, vai tikai par ci­tiem? Tēma tiek skatīta caur viena cilvēka apziņas prizmu – dokumentalitātē balstīta, līdz ar to sub­jektīva, bet vēsturisko laiktelpu ietveroša. Šī ir teātra notikumā attīstīta jaunās māmiņas piere­dze. Klejojums savā apziņā, lai meklētu pierādīju­mu tam, ka viņa nav lieta,» sola izrādes program­miņa. Man gan šķiet, ka vēsturiskā laiktelpa ir re­ducēta līdz sensenai gaļasmašīnai, bet izrādes centrā ir diezgan nesakārtotu domu kolāža. Tas, kas šķiet uzkrītoši – jaunā sieviete savā izmisumā jūtas pilnīgi viena, viņai nav atbalsta. Ne emocio­nāla, ne fiziska, ne materiāla – ieskanas arī skum­jas par valsts atbalsta niecīgo apjomu. Šis primāri ir sievietes stāsts, un zīmīgi, ka ar vīriešu klātbūt­ni kā bija, tā bija arī manis redzētajā izrādē – ska­tītāju rindās saskaitīju tieši trīs vīriešus, no ku­riem divi bijām ieradušies izrādi recenzēt.

Izrādei piemīt augsta patiesīguma un auten­tiskuma pakāpe, taču tai trūkst skata no malas, kas ļautu izveidot līdzsvarotāku un grodāku ie­studējuma struktūru. Atšķirībā no Ludmilas Rozi­ņas lugas, Danas Avotiņas-Lāces darbā trūkst pašironijas, autore nepieļauj iespēju, ka uz viņas problēmām varētu paskatīties analītiski. Ir emo­cijas. Man, protams, viegli runāt. Taču man jāpie­krīt kolēģei Līgai Ulbertei, kura, zinādama, ka pati par šo izrādi nerakstīs, ļāva izmantot savu domu­graudu – Leļļu teātra izrādē mēs redzam sievieti, kas varētu būt Liepājas teātra iestudējuma varo­nes depresīvā draudzene.

Jāatceras, ka bērna gaidīšanai un pēcdzemdī­bu depresijai ir veltīta arī šogad Valmieras vasa­ras teātra festivālā parādītā Ivetas Poles izrāde Daudz laimes dzimšanas dienā. Tās pirmā daļa pat ļoti sasaucas ar šai rakstā aplūkoto izrāžu te­matiku, un arī tur izskanējušie stāsti bija balstīti personiskā pieredzē, lai arī transformēti un ne vienmēr cilvēks, kurš konkrēto situāciju bija pie­dzīvojis, to arī stāstīja (tas arī nebija iespējams tehniski, jo skatītāju plūsma bija dalīta). Taču arī šeit ieskanējās gan bērna ieņemšanas grūtības, gan gatavība vai negatavība dzemdībām, gan brī­žiem pat ļoti tumšām emocijām pēc tām. Acīm­redzot teātra vidē ir aktualizējusies tēma, kas ne­kur nav bijusi slēpta visu šo laiku, bet vairāk droši vien parādījusies nozaru žurnālos. Tieši šogad sievietes – mātes pašrefleksija pēkšņi izlauzusies uz skatuves.