Tik ļoti intīmi un tomēr publiski
Grūtniecība, tās pārtraukšana un pēcdzemdību depresija Latvijas teātrī
Uzticot rakstu par ekstrēmi sensitīvu tematu teātrī – bērna gaidīšanu un/vai zaudēšanu, kā arī pēcdzemdību depresiju – neprecētam vīrietim bez pieredzes, žurnāla redakcijas nolūks bija iegūt maksimāli neitrālu skatījumu, kas būtu brīvs no emocionālas saiknes ar līdzīgu pieredzi pašām autorēm. Kāda mana kolēģe tā arī atzina – tā kā viņai pašai ir traumatiska pieredze, viņa pilnīgi noteikti nespētu analizēt šādas pieredzes stāstus uz skatuves tikai kā mākslas darbus.
Tas nenozīmē, ka neprecēta vīrieša skatiens būtu «atsaldēts» un bez empātijas. Tomēr esmu apņēmības pilns analizēt un runāt galvenokārt par dramaturģijas un inscenējuma elementiem, kas palīdz atklāt tēmu tās neviennozīmībā vai traucē šai atklāsmei.
Runa ir par Ludmilas Roziņas lugas Dievs ir šeit iestudējumu Liepājas teātrī Valtera Sīļa režijā un Danas Avotiņas-Lāces maģistra darbu Latvijas Kultūras akadēmijā Elpojot smaidus, kas šoruden iekļauts Latvijas Leļļu teātra repertuārā.
DROSME IZSTĀSTĪT
Ludmilas Roziņas luga Dievs ir šeit par dilemmu, vai dzemdēt neglābjami slimu bērnu ar ārkārtīgi augstu nāves risku, vai arī izlemt par grūtniecības pārtraukšanu, ir ļoti retas atklātības pakāpes darbs latviešu teātrī. «Dievs ir šeit nekādā gadījumā nav mākslas terapija specifiskai mērķauditorijai. Droši vien vissāpīgāk šī izrāde sitīs cilvēkus ar tādu pašu vai līdzīgu pieredzi, arī citus cilvēkus, kuriem dažādu citu iemeslu dēļ nav bērnu, lai gan bija pēc tiem ilgojušies, bet kopumā Dievs ir šeit, manuprāt, ir izrāde ikvienam, kurš ir gatavs laisties ļoti dziļā līdzpārdzīvojumā, kur brīžam, šķiet, trūkst pat elpas, bet, uzticoties radošajai grupai, tu izrādes beigās no tumsas tiec izvests ārā, jā, varbūt noraudājies, bet noteikti pieaudzis savā cilvēcībā,”[1] raksta Undīne Adamaite.