Vai viegli būt bērnam?

Bērnu un jauniešu izrādes pie mums ierasti ir deficīts, atstā­jot šo jomu gandrīz tikai abu Leļļu teātru – Latvijas un Lie­pājas – ziņā. Taču šajā sezonā daudzi teātri aktīvi uzrunā bērnus un pusaudžus. Gan ļaujot izpausties režisoriem un ieviest jaunas tendences, gan sekojot bērnu izrāžu tradīcijām un veidojot tās skaļas, azartiskas, krāsainas. Lie­lu daļu iestudējumu radījuši arī gados jauni re­žisori.

PELNRUŠĶĪTE

Lai arī Paulas Pļavnieces kontā ir vairākas no­pietnas pieaugušo izrādes, viņas īpašā speciali­zācija ir bērnu izrādes, kas padodas gaišas, prie­cīgas un azartiskas. Pelnrušķīte Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un Mēs, Sālsvārnas salas va­sarnieki Nacionālajā teātrī nav izņēmums. Pau­lu raksturo jaunas elpas piešķiršana aprobētiem sižetiem, piemēram, sen zināmajai pasakai Trīs sivēntiņi un vilks, kura arī tapusi Čehova teātrī. Tāpat kā sivēntiņiem, arī Pelnrušķītei jaunu dis­kursu piešķīrusi dramaturģe Linda Rudene, at­bilstoši laikmetam ievietojot pasaku ekoloģiskā ietvarā un pat padarot to par tēmu. Modernu skanējumu izrādei dod Reiņa Sējāna mūzika, no liriskām dziesmām līdz pat reivam. Košu, bērnu rotaļu pilsētiņai līdzīgu ierāmējumu sniedz Sin­tijas Jēkabsones daudzpakāpju scenogrāfija: iz­mantojot skatuves ripu, darbība norisinās ab­pus dekorācijai, kura no vienas puses ir Pelnruš­ķītes nams ar dārzu un virs mājas ierīkotā pļava, no otras – karaļnams ar dabu mīlošā Prinča glīti apgrieztajiem bukšiem pagalmā. Arī Baibas Liti­ņas mūsdienīgie, asprātīgi ironiskie un krāsai­nie tērpi, kuros iemiesoti arī dažādi dzīvnieki un kukaiņi, dara pasaku acij tīkamu.

Atzīšos, ka, ieraugot nosaukumu Pelnrušķī­te Čehova teātra repertuārā, es mazliet sasprin­gu par stereotipiem, kuri, kā gaidīju, tiks potēti šodienas bērniem un īpaši meitenēm, jo nav patriarhālāka tēla par paklausīgo, čaklo, neievē­rojamo Pelnrušķīti, kuru pat iemīlējies princis atpazīst tikai pēc kurpītes. Taču šajā jaunajā, ekoloģiskajā pasakā stāsts ir par gluži citu Peln­rušķīti, īstajā vārdā Rozi. Jūlijas Berngardtes ap­ņēmīgā, zinātkārā un pašpietiekamā meitene, kuru vairāk par visu – pat par jauniepazīto Prin­ci – interesē dabiskā pļava, tās augi un tajā mī­tošie kukaiņi, nav nekāda čiepiņa. Ja arī viņa pakļaujas pamātes spiedienam un sāk pastipri­nāti nodoties mājas uzkopšanas darbiem, tas ti­kai tāpēc, ka saprot – bez viņas neviens šajā slinkajā kompānijā to neuzņemsies. Šajā lomā Jūlija Berngardte pierāda, ka viņai ir krietni vai­rāk skatuviskā temperamenta, nekā iepriekšējās liriskajās lomās ierasts. Ko vērta ir horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča iestudētā kareivīgā, ar Austrumu cīņas paņēmieniem apveltītā deja reiva ballē!