Laikabiedrs Tartifs

Paši pret savu gribu esam kļuvuši par lētticīgu sabiedrību, kas ba­rojas no neskaitāmiem informā­cijas avotiem vai izolējas no tiem un nonāk tikai vienas – sa­vas – patiesības gūstā. Tāpēc mums tik saprotama ir Moljēra 17. gadsimtā sarakstītā tikumu komēdija Tartifs, kuras vienīgā piederības zīme tapšanas laikam faktiski ir stingrā pantmērā sarakstītais teksts. Viss pārējais – kā 21. gadsimtā tapis. Grūti teikt, vai režisoram Sergejam Golomazovam ieceres tapšanas brīdī bijusi vēl kāda ideja bez aktualitā­tes un spožām lomām spožiem aktieriem, tomēr dažu akcentu parādīšanās – jauši vai nejauši – liek domāt par komiskā dabu cauri laikiem. Jo Tartifs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra versijā 2024. gada rudenī kļuvis par izrādi, ko vērts aplū­kot caur... feminisma prizmu.

Moljēram galvenais varonis ir vīrietis, to pie­prasa tā laika tradīcija. Bet, kā jau komēdijās, va­ronis ir smieklīgs, tāpēc ka liekulīgs, gļēvs, stūr­galvīgs, melīgs, alkatīgs, slinks, šo uzskaitījumu varētu turpināt. Taču gandrīz nekad viņš nav smieklīgs tāpēc, ka ir vīrietis. Sieviete, kuru Mol­jēra varonis mīl vai arī iekāro, lielākoties ir godī­gāka, drosmīgāka un gudrāka. Taču gandrīz ne­kad tas nav tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Vien­kārši ir jāveidojas kaut kādam pretspēkam, lai rastos konflikts.

Režisoram izvēloties akcentus pabīdīt uz vie­nu vai otru pusi, rodas interpretācija, kas izrādes skatīšanos padara par aizraujošu piedzīvojumu. Golomazovs izkāpinājis ne tikai Jakova Rafalsona Orgona lētticību un tālab smago pārrēķināšanos sava garīgā pēcteča meklējumos, ne tikai Maksi­ma Busela Tartifa liekulīgo sirdsšķīstību un viegli sakairināmo libido, bet arī Dmitrija Jegorova spēlētā Damisa robusto būtību, Konstantīna Ņi­kuļina Valēra, Mariannas līgavaiņa, trauslo vīriš­ķību un Igora Čerņavska Kleanta veselīgo spriest­spēju. Viņiem pretī režisors liek ne tikai Jekateri­nas Frolovas monstrozo Pernela kundzi, Orgona māti, bet arī visas pārējās izrādes dāmas. Jūlijai Berngardtei savu Mariannu jāzīmē tradicionāli melnbaltu, balansējot starp jaunas meitenes ce­rībām un izmisumu, atkarībā no tā, vai viņa ap­precēsies ar to, ko vēlas, vai ar to, kuru nevēlas. Toties Veronikas Plotņikovas Elmīra, bet jo īpaši Tatjanas Lukašenkovas Dorīna ir konceptuāli in­teresanti tēli, kas liek uz Tartifu raudzīties kā 21. gadsimtam iederīgu darbu.