Citas arkādijas

Piederu paaudzei, kuras teātra skatīšanās pieredze aizsākās krietni pēc 1998. gada, kad pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja angļu dramaturga Toma Stoparda luga Arkādija (1993) – viens no teātra hitiem, kurš iezīmēja trupas ansamblisko saskaņu un elē­ģisko pasaules skatījumu, kas spēja apvienot in­telektuālo ar juteklisko.

Tādēļ, skatoties Alvja Hermaņa jauno tās pa­šas lugas iestudējumu pēc ceturtdaļgadsimta un atšķirīgā aktieru sastāvā, mani maz skar neizbē­gamie salīdzinājumi, skepse par iespējām otrreiz iebrist tajā pašā upē un apskatnieku atmiņas, ku­ras ietekmē ne tikai laika un vietas konteksts, bet arī pieaugšanas veiktās korekcijas šķietami tik skaidrajos iespaidos par redzēto.

Viena no Jaunā Rīgas teātra stratēģijām, lai apgūtu atjaunotās mājas Lāčplēša ielā, ir reiz veiksmīgo iestudējumu atjaunošana. Septembra beigās pirmizrādi piedzīvoja 2009./2010. gada sezonā veidotās izrādes Melnais piens jaunā ver­sija, kas gan pārsteidza ar inscenējuma detaļām bez mākslinieciskas slodzes un samocītu nostal­ģiju pēc citas Arkādijas – latviešu zemnieka sē­tas, kuras uzturēšanai šodien vairs nepietiek re­sursu. Bezcerīgi mēģinājumi pagriezt laiku atpa­kaļ šķiet pat bezatbildīgi, novēršot uzmanību no tādu problēmu risināšanas, ar kurām vēl būtu iespējams tikt galā.

Arkādijas gadījumā ievērojamā laika distance devusi ne tikai jaunu publikas paaudzi, kuras skatu uz dzīvi veidojuši citi iedvesmas un piere­dzes avoti, – būtiskas korekcijas ir piedzīvojusi arī mūsu ikdiena. Tādēļ dramaturga intelektuālā spriedzē kūsājošais teksts ļaus ieraudzīt atpazīs­tamas situācijas gan pirmo iestudējumu redzēju­šiem skatītājiem, gan tiem, kuriem tā būs pirmā sastapšanās ar lugu.

Svarīga ir vēsturiskā sasaukšanās, kurā pārklājas 19. gadsimta sākuma un 20. gadsimta beigu dzīves izjūta