Atmiņu vakars diskusiju klubā

Līdz ar Toma Stoparda lugas Arkā­dija iestudējumu JRT Alvis Her­manis šajā rudenī jau otru reizi piesaka atgriešanos zaudētajā pa­radīzē. Gan tīri tematiskā nozīmē, jo Arkādija tāpat kā septembrī pirmizrādi piedzīvojušais Melnais piens/2024 vēsta par ilgām pēc zudušas (nesa­sniedzamas?) harmonijas, vienotības un saiknes ar dabu un kosmosu. Gan arī mākslinieciskā iz­pratnē, jo abus materiālus režisors iestudē atkār­toti, gluži kā vēloties atsaukt atmiņā laiku, kad ikviena Hermaņa izrāde mutuļot mutuļoja no oriģinālām idejām un negaidītiem risinājumiem, kas izpelnījās publikas mīlestību un kritikas atzi­nību tiklab Latvijā, kā ārpus tās robežām.

KAITINOŠAIS LABUMS

Stoparda pasaules slavu iemantojusī luga ir laba, bet labums, vismaz šo rindu autorei, šķiet tāds kaitinošs. «Šis ir tas gadījums, kad luga ir gudrā­ka par mums visiem kopā,» teikts teātra mājas lapā. Grūti apstrīdēt, bet diez vai tas var garantēt izrādes kvalitāti.

Protams, nevar noliegt Stoparda meistarību: spēju vienā darbā aptvert divas plašas laika zo­nas – 19. gadsimta sākumu un 20. gadsimta bei­gas – un to ietvaros iztirzāt zināšanas, mīlestību, nāvi, dzeju, vēsturi, apgaismību un romantismu, ainavu arhitektūru, kārtību un kārtības trūku­mu. Turklāt žanra aspektā darīt to tā, lai komēdi­jai raksturīgā vieglā un spridzīgā dialogā būtu ie­slēpta traģēdija. Tomēr nepamet sajūta, ka lugā ir par daudz vārdu – pārāk daudz pateiktā, lai tiktu uzjundīta interese par to, vai vēl ir kas ne­pateikts un, ja ir, tad kas tieši. Monologi stiepjas gandrīz vai lappuses garumā, dialogi, kuri raisa bijību ar savu erudīciju, šķiet katrā konkrētā tematā uz palikšanu iestrēguši. Tiesa, tie ir as­prātīgi – argumenti «par» un «pret» kā pingponga bumbiņas tiek mētāti turp un atpakaļ, mirklīgi uzšķiļot dramatisma liesmu. Bet, ņemot vērā iz­rādes 4 stundas un 45 minūtes, varbūt kaut ko varēja īsināt, ja vien režisora nolūks nav pie­bremzēt steidzīgo TikTok patērētāju publiku.

PALIMPSESTS

1998. gadā, kad Hermanis Arkādiju iestudēja pir­mo reizi, luga bija gluži svaiga – uzrakstīta 1993. gadā. Tas vien jau bija vērā ņemams apstāklis, un kur tad vēl fakts, ka angļu teātra dzīvais klasiķis atbrauca uz Rīgu, lai izrādi noskatītos. Tagad ir tapis jauns, patstāvīgs iestudējums, un pie torei­zējās izrādes varētu arī nekavēties, ja vien to ne­darītu arī pats režisors.

Stopardam ir svarīga laika dimensija. Lugas notikumi migrē starp 19. gadsimta pirmo pusi un 20. gadsimta beigām, līdz lugas finālā abi laiki saplūst. Arī Hermanim ir svarīga laika dimensija. Viņš nevis vienkārši vēlreiz atgriežas pie savulaik iestudētās lugas, bet paplašina jauniestudētās iz­rādes laika robežas, ietverot tajās atsauces uz ie­priekšējo uzvedumu, līdz abas izrādes saplūst.

Izrādes sākumā, beigās un starp ainām uz caurspīdīga aizkara projicējas ainas no iepriek­šējā iestudējuma. Domājams, arī aiz praktiskiem apsvērumiem – lai varētu aizsegā pārkārtot ska­tuvi, bet ne tikai. Vizuāli projekcijas izrādi dara līdzīgu palimpsestam – pergamentam vai papī­ram, kur viens teksts uzrakstīts virsū otram – no­dzēstam vai izbalējušam. Šo «divi vienā» sajūtu pastiprina programmiņā pārdrukātais iepriekšē­jā iestudējuma veidotāju saraksts, kā arī intervi­jas ar aktieriem – Gunu Zariņu un Vili Daudziņu, kuri piedalījās 1998. gada iestudējumā un atce­ras tikšanos ar Tomu Stopardu – kā viņš skūpstīja aktrisēm roku, cigaretes izsmēķēja tikai līdz pu­sei, un tamlīdzīgi.