Aktrise tikai uz skatuves

Ar Agnesi tiekamies aukstā un tukšā teātrī, kad aiz muguras gandrīz divi neziņas pilni mēneši. Tas ietekmē arī mūsu sarunu – tās laikā vairākas reizes acīs saskrien asaras. Teātris Agnesei nav akla, bet ļoti liela mīlestība gan. Tāda, kurai vairāk gribas dot, mazāk ņemt. Viņa ir aktrise pēc būtības, jo tā liek sirds, nevis prožektoru un slavas spožums. Viņa ir priekšplānā tikai un vienīgi uz skatuves – spēlējusi divas Kristīnes (Ugunī, 2010 un Purva bridējs ugunī, 2019), Piafa (2013), Džūlija (1984, 2014), Zane (Pūt, vējiņi!, 2011). Liepājas teātra dimants – Agnese Jēkabsone. 

Zanda Borga. Kā jūtas aktrise, kurai ir atņemta skatuve? Vai tev tās pietrūkst? 
Agnese Jēkabsone. Ļoti pietrūkst. Nav laba sajūta, it sevišķi, ja liek uzsvaru uz vārdu «aktrise», jo ir arī daudzi citi pienākumi. Ir lielas bailes, satraukums, neziņa, jo, lasot ziņas, saprotu, ka viss var ļoti ievilkties. Ceru, ka teātris nenomirs, ka šī dzīvā māksla atkal kādam būs vajadzīga. Jo teātri nevar baudīt internetā, caur ekrānu. Saprotu, ka teātrim ir jāstrādā, bet tas ir ārkārtīgi skumji, ja izrādes tiek rādītas «onlainos». Ārkārtīgi. Tas nav teātris. Teātris ir būt šeit uz skatuves un kopā ar skatītāju. Neesmu spējusi nevienu izrādi noskatīties datorā. Skatoties izrādi televizorā, neko nejūtu. Neko. Tikko rādīja Šikās kāzas, pēc kurām man daudzi zvanīja un teica – ai, cik forši! Var jau būt, ka tādas situāciju komēdijas skatītājam arī der, bet man ne. Paskatos, ko mani kolēģi dara citos teātros, interesanti, gūstu pirmo iespaidu, un viss. Nebojāju sev priekšstatus. Iznāca Kairiša Jūsmotāji, es tos ieslēdzu un sajutos ļoti, ļoti skumja, man kaklā bija pilnīgi kamols. Skatījos uz aktieriem, un man likās, ka arī viņiem ir skumji par to, kas jādara. Saprotu, ka alga ir vajadzīga, jādara viss, ko liek, bet… Redzu, ka daudzi teātri domā par kaut kādiem seriāliem, bet ceru, ka tā nebūs darba imitācija tikai tāpēc, lai kaut ko darītu. Ja vajag, es varētu krāsot teātrim sienas, mazgāt logus, bet, lūdzu, nelieciet man runāt ar skatītāju, izmantojot sociālos tīklus! Ceru, ka teātris atgriezīsies tāds, kāds bija, nevis pārvērtīsies par kaut kādu digitālu pasākumu.

Šie apstākļi šobrīd ir jāpieņem kā norma. Protams, spēlēt izrādes vienai trešdaļai zāles vai skatītājiem maskās būs jocīgi, taču, ja tā būs, ceru, ka cilvēki nebaidīsies. Ja man būs iespēja ceļot vasarā, es to darīšu. Nebaidīšos, jo man liekas, ka mums šādi būs jādzīvo vairākus gadus. Cik es ilgi slēpšos savā dzīvoklī? Jūtu jau, ka cilvēkiem ir apnicis šis stāvoklis, bail, ka vienu brīdi nepārvēršamies par kaut kādiem necilvēkiem. 

Kas tev liekas pats svarīgākais šobrīd? Ko tu šobrīd dari?
Gribu būt vesela. Mans galvenais uzdevums šobrīd ir noturēt sevi labā fiziskā formā, rūpēties par veselību un savu imūnsistēmu. Lai jebkurā brīdī varētu atgriezties uz skatuves – lai esmu stipra, enerģiska, man būtu daudz spēka. Daudz laika pavadu svaigā gaisā, lai fiziski un emocionāli justos labi, jo uznāk drūmie, visiem. Gribu saglabāt prātu un emocijas līdzsvarā. Pirmais mēnesis aizgāja forši, tāds atvaļinājuma mēnesis, kurā izdarīju darbus, kas bija sakrājušies pa sezonas laiku un atlikti. Raujies, pat neapsēdies. Tad sākās reklāmas – noskaties izrādes vai operas internetā, klausies Dekameronu, man likās – pa kuru laiku? Man taču ir tik daudz, ko darīt! Kad tas mēnesis pagāja, nācās pieslēgt Netflix, uzmest aci, ko dara citi teātri. Nu jau ir divi mēneši – redzēs, kā būs tālāk. Nekur nevari izbraukt, nevari satikt ne kolēģus, ne draugus, ne vecākus. Ir piezagusies rutīna, un tā ir ārprātīgi nogurdinoša. Lai psiholoģiski sev palīdzētu, spraužu mērķus pa nedēļām – ko es šonedēļ gribu izdarīt. Kad ir kaut kādi uzdevumi, tad ir vieglāk. Galvenais, lai nevienu brīdi nav dīkstāves, visu laiku sev kaut kas jāizdomā. 

Jau no agrākiem laikiem zinu, ko nozīmē noilgoties, atgriezties uz skatuves. Kad gaidīju bērniņu un nebiju spēlējusi vairāk par gadu… Ā-ā-ā! Emocijas plūst un plūst, tev ir nenormāls kaifs, ir daudz kas sakrājies, ir daudz, ko teikt. Gribot negribot emocijas krājas, ir dusmas, ir skumjas, ir bailes, un tas viss uz skatuves nāks ārā. Tas šajā gadījumā būs liels pluss atgriežoties.